Kustībā ir spēks un dzīvība!

Personības

Pārlasot interviju ar sabilnieku Mārci Červoņikovu, kurš pirms diviem gadiem pieņēma izaicinājumu kļūt par Sabiles sporta centra vadītāju, starp burtu un zilbju salikumiem spilgti iezīmējas puiša mierīgā, bet vienlaikus enerģiskā daba. Apvienojot Dieva doto talantu un smagu darbu, viņam izdevies rast panākumu atslēgu un kaldināt panākumus ne vienā vien sporta veidā. Iejuties gan sportista, gan trenera lomā, jaunietis par savu misiju nešaubās — vislielāko gandarījumu viņam sagādā tas, ka audzēkņi izaug par labiem cilvēkiem.
— Kā tavā dzīvē aizsākās mīlestība pret sportu?
— Ar karatē sāku nodarboties septiņu gadu vecumā. Avīzē bija sludinājums, un tētis mani izlēma aizvest uz karatē treniņu pie Oskara Kiseļeva. Pirmajā nodarbībā raudāju, bet nākamajās reizēs sanāca aizvien labāk. Guvu labus rezultātus, man pašam patika, sanāca, un āķis bija lūpā. Pirmos sasniegumus guvu jau 1. klasē, bet 2. klasē kļuvu par Latvijas čempionu savā vecuma grupā. Karatē trenējos no 1. līdz 11. klasei — aptuveni desmit gadu. Šajā laikā izcīnīju gan Latvijas, gan Eiropas, gan pasaules čempiona titulu. Piedaloties sacensībās, esmu bijis Itālijā, Austrijā, Čehijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Slovākijā, kur jūtos gandrīz kā mājās. Liels paldies par atbalstu jāsaka «Pure Food», kas mani sponsorēja un palīdzēja nokļūt uz sacensībām.
— Kas bija tava panākumu atslēga?
— Labs treneris. Strādājām trīs reizes nedēļā, papildu tam sestdienās braucu trenēties un vasarā piedalījos nometnēs. Uztraukums bija katru reizi, kad braucu uz sacensībām un gāju cīņas laukumā, bet, kad sākās cīņa, tas pazuda, un viss notika automātiski. Daudz palīdzēja tas, ka pirms sacensībām biju kārtīgi iesildījies. Diemžēl uztraukums laika gaitā nemazinājās — sapratu, ka pretinieki paliek tikai stiprāki.
— Cik liela nozīme ceļā uz panākumiem bija tavai ģimenei?
— Jāsaka liels paldies vecākiem par audzināšanu, atbalstu un motivāciju. Sākotnēji vecāki mani veda uz treniņiem, brauca līdzi un atbalstīja. Pateicoties tēva stingrajai rokai, nācās apmeklēt visus treniņus. Ko viņš teica, to darīju. Ja sestdien bija jātaisās uz mačiem, nekādu atlaižu nebija. Protams, pienāca vecums, kad sāku pavadīt vairāk laika ar draugiem. Teicu vecākiem, ka dodos uz treniņiem, bet izrādījās, ka nekur neesmu aizbraucis. Atceros, ka bērnībā, braucot mājās no treniņiem, iekāpu nepareizajā autobusā un nokļuvu Tiņģerē. Man toreiz bija tikai desmit gadu. Izkāpu ārā un skatījos — nav īstā vieta. Telefona un naudas man nebija, līdz ar to nevarēju vēlreiz iekāpt autobusā. Aizgāju uz tuvāko māju, piezvanīju vecākiem, un vēlu vakarā man atbrauca pakaļ. Labi, ka vismaz telefona numuru zināju no galvas. (Smejas.)
Man ir divas māsas, bet, tā kā no rīta agri braucu uz skolu, pēc skolas devos uz treniņiem un tikai pašā vakarā ap tumsu ierados mājās, kautiņiem laika neatlika. Attiecības bija labas, un mēs cits citam vienmēr palīdzējām. Ko es teicu, to viņas darīja, lieli protesti no māsu puses nebija. (Smejas.)
— Kā pagāja skolas gadi?
— Tā kā esmu diezgan mierīgs un kluss, skolā lielas problēmas netaisīju. Kad noskanēja zvans, mierīgi sēdēju savā solā un nevienam netraucēju. Starpbrīžos gan gadījās sastrādāt nedarbus — pūtām un slēpām ugunsdzēšamos aparātus, izsitām stiklus, bet vecāki to tā arī neuzzināja. Mēs paši visu nokārtojām — nopelnījām naudiņu un atdevām skolai visu atpakaļ.
No mācībām man vistuvākais bija sports, kur pelnīju desmitniekus. Latviešu valoda un literatūra man nepatika, bet matemātikā vēl kaut ko varēja parēķināt. Arī bioloģijai un darbmācībai nebija ne vainas. Pulciņus neapmeklēju, taču viens no maniem iecienītākajiem vaļaspriekiem līdz pat šai dienai ir makšķerēšana. Skolas laikā kopā ar Haraldu Gornostaju braucām spēlēt futbolu un Talsu novadā 5., 6. klašu grupā ieguvām 1. vietu. Piedalījos arī vieglatlētikā un četrcīņā — bumbiņas mešanā, tāllēkšanā, sprintā un 1000 metros. Principā man bija labi rezultāti visos sporta veidos.
— Neskatoties uz panākumiem karatē, tu tomēr izvēlējies futbolu. Kā pieņēmi šādu lēmumu?
— Paralēli karatē treniņiem bērnībā sētā spēlēju futbolu. Mums pat bija savs turnīrs! Nopietnāk futbolam pievērsos augstskolas laikā. Tas, ka vēlos dzīvi saistīt ar sportu, man jau sen bija skaidrs, bet vajadzēja izšķirties starp diviem sporta veidiem, kas man ļoti patika. Vienā no tiem trenējos un zināju, kā tas ir, bet otrs bija nezināms. Kad 12. klasē devos uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas atvērto durvju dienu, vēl nebiju sācis trenēties futbolā, bet jau vairākus gadus spēlēju Sabiles komandā «Artiuss». Ja sestdienās, svētdienās nenotika karatē, mani varēja atrast futbola laukumā. Brīvā laika bija diezgan maz — no rīta nedēļas nogalēs ilgāk pagulēju un tad jau uz sacensībām. Tā kā akadēmijā bija spēcīga futbola komanda un kursā mācījās vairāki futbolisti, izlēmu kļūt par futbola treneri un sporta skolotāju.
— Kas tev visspilgtāk iespiedies atmiņā no studiju gadiem?
— Studiju gadi pagāja interesanti, bet sākums, neskatoties uz to, ka biju apzinīgs, cītīgi mācījos un apmeklēju visas lekcijas, bija pagrūts. Vidusskolā man mācībās tik labi negāja. Kad gribēju uz skolu, gāju, kad negribēju, negāju. Ja pēc sacensībām vēlu atbraucu mājās, nākamajā dienā atpūtos. Kad biju labi nostartējis, pats sev iedevu brīvu. Augstskolā saņēmos, gribēju sevi parādīt un iemācīties kaut ko jaunu. Trešajā kursā, kad sākās pirmā lielā prakse, zvanīju uz sporta skolu Kasparam Sakniņam un teicu, ka man ir vajadzīga prakses vieta. Viņš man piedāvāja Sabilē izveidot savu grupiņu. Kopš tā laika sāku strādāt Talsu novada sporta skolā. Treniņi notika trīs reizes nedēļā — ceturtdien, piektdien un sestdien, un jau ceturtdienu vakaros braucu mājās.
— Kas tevi futbolā visvairāk aizrauj?
— Tā ir komandas spēle, kurā ir apvienots ātrums, spēks un veiklība — viss nepieciešamais. Ja tu nekusties, tu neesi dzīvs. Kustībā ir dzīvība. Man patīk skatīties futbolu gan pa televizoru, gan pašam spēlēt. Diemžēl pašlaik to nevaru darīt, jo vasaras vidū guvu traumu. Pirms tam Talsu novada čempionātā pārstāvēju Sabiles komandu. Telpās spēlējam A līgā un parasti cīnāmies par pirmo trijnieku. Vasarā Kandavas čempionātā spēlēju arī Kandavas komandas sastāvā. Pagājušajā gadā pārstāvēju «Talsus/FK Laidze» Kurzemes čempionāta 2. līgā pieaugušajiem un Latvijas čempionāta 1. līgā telpu futbolā. Lēnām sāku trenēties un ceru, ka vasarā varēšu atgriezties vecajās komandās.
— Kāda bija tava pirmā darba pieredze kā futbola trenerim?
— Sākums bija grūts. Pēc diviem trim gadiem akadēmijā sāku saprast, kā vadīt futbola treniņus, un daudz ko apguvu paša spēkiem. Strādāju ar 2001., 2002. gadā dzimušiem bērniem (12, 13 gadi), kuriem līdzi nāca jaunākie brāļi. Disciplīnas problēmu mums nebija, centos būt stingrs, jo sapratu — ja no paša sākuma nebūs disciplīnas, nekas neizdosies. Pirmais klupšanas akmens bija veids, kā pareizi iemācīt izpildīt vingrinājumus. Lēnām studēju un mācījos, līdz sapratu. Ceturtajā kursā izgāju praksi futbola klubā «Tukums 2000» un paralēli sāku strādāt Sabiles vidusskolā par sporta skolotāju 1. līdz 4. klasei. Pēc neilga laiciņa biju sporta skolotājs visai skolai. No 8.00 līdz 14.00, 15.00 strādāju Sabiles vidusskolā, pēc 15.00 braucu uz Talsiem, kur vadīju savu grupiņu, un pēc tam atpakaļ uz Sabili, kur man bija vēl viena grupiņa. Vislielākais paldies jāsaka audzēkņu vecākiem par bērnu labo audzināšanu, atbalstu, par piepildītajām tribīnēm, uzmundrinājuma saucieniem un aizrautību. Sabilnieki ir ļoti saliedēti — kā bērni, tā arī vecāki. Ceru, ka pēc gadiem jaunieši izmācīsies un atgriezīsies dzimtajā vietā.
2016. gada jūlijā sāku strādāt Sabiles sporta centrā par vadītāju un atteicos no grupiņas Talsos, jo nevarēju visu apvienot. Paliku skolā un turpinu vadīt grupiņu Sabilē. Jau mācoties, zināju, kādu dienu atgriezīšos dzimtajā vietā. Futbola komanda un savējie vilka atpakaļ, nevarēju viņus atstāt vienus pašus. Iepriekšējam sporta centra vadītājam Haraldam Gornostajam ir liela pieredze, un viņš man deva padomus gan par fiziskās sagatavotības treniņiem, gan organizatoriskām lietām. Viņš ir stingrs cilvēks ar savu nostāju — domāju, ka kaut ko no tā esmu pārņēmis.
— Ar kāda vecuma bērniem/jauniešiem strādāt ir visvieglāk?
— No vienas puses, vieglāk ir ar bērniem — ja tu bērniem liec skriet, viņi ir priecīgi, bet, strādājot ar lielajiem, ir jāpadomā, kā viņus piesaistīt un motivēt. No otras puses — vecāki audzēkņi vairāk saprot un var izpildīt sarežģītākus uzdevumus. Ar visiem vecumiem ir interesanti strādāt, nav viegli vai grūti, bet ir interesanti. Lai sportists kaut ko sasniegtu, jābūt lielai apņēmībai un daudz jāstrādā. Bērni var izbraukt arī ar talantu, bet vēlāk ir tikai darbs, talants sastāda mazāko daļu. Ja individuāli nestrādāsi, nekā nebūs.
— Zināms, ka sasniegumi veidojas ilgtermiņā, un tie sastāv no divām komponentēm — trenera un audzēkņa ieguldītā darba. Kādām īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt labam trenerim?
— Labam trenerim jāsaprot cilvēki, jāprot uzklausīt un saprast, ko bērns grib, ko var un ko nevar izdarīt. Kad audzēknis atnāk un dalās savās problēmās vai stāsta par saviem priekiem, trenerim jābūt līdzās un jāuzklausa, jāpaslavē par labiem darbiem. Tāpat ir svarīgi būt apņēmīgam, savaldīgam un meklēt zelta vidusceļu starp būšanu stingram un būšanu saprotošam.
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres saistībā ar Sabiles sporta centru?
— Jāturpina iesāktais. Mans ieguldījums varētu būt sporta centra atvērtība visām vecuma grupām un interesentiem — sievietēm, bērniem, romu tautības cilvēkiem un pensionāriem. Pie mums no Talsiem brauc treneris Kaspars Kristapsons, kurš vada nodarbības sievietēm, un sākumā interese bija ļoti liela. Uz vingrošanu nāca 50 sievietes, un speciāli nopirkām jaunus paklājiņus, bet šobrīd interese ir mazinājusies, un ir palikušas desmit stiprākās. Arī pensionāri un jaunieši šeit regulāri uzturas. Kopumā atsaucība no sabilnieku puses ir diezgan laba. Cilvēki nāk, interesējas un darbojas. Jaunieši gatavojas svarcelšanas sacensībām, bet pensionāri spēlē galda tenisu un novusu. Vasarā rīkojam mini futbola turnīru, kurā var piedalīties jebkurš. Daudzi skolēni vasarā no Rīgas brauc uz laukiem pie omītēm un ir priecīgi, ka par dalību turnīrā var saņemt medaļu. Tāpat rīkojam Sabiles kausu telpu futbolā 2009. un 2005. gadā dzimušiem bērniem, un pie mums brauc komandas no Kuldīgas, Saldus, Talsiem, Kandavas un Pūres. Katru gadu cenšamies izdomāt ko jaunu. Nākotnē plānojam sapulcināt bijušās basketbola komandas spēlētājus un piesaistīt vecāka gadagājuma cilvēkus. Tagad ir izdevies piesaistīt arī Latvijas futbola izlases spēlētāju Gintu Freimani, kurš pāris reizes ir atbraucis pie mums un vadījis meistarklases. Lielākajā futbola grupā darbojas 16, bet mazākajā — 11 bērni. No manas pirmās grupiņas (2002. un 2001. gadā dzimušajiem) jāuzteic Kārlis Neilands, Indriķis Ošenbergs, Dāvis Kaņeps un Kristians Hartmanis. Kristians tagad trenējas futbola klubā «Ventspils», Indriķis Ošenbergs trenējas Sabiles komandā, savukārt Kārlis Neilands un Dāvis Kaņeps ir uzaicināti uz U—19 Latvijas telpu futbola izlases draudzības spēlēm un kandidē uz iekļūšanu Latvijas izlasē.
— Kas ir tas dzinējspēks, kas tev palīdz iet uz priekšu?
— Tie ir jaunieši un viņu sasniegumi. Lielāko gandarījumu sagādā tas, ka viņi izaug par labiem cilvēkiem. Mācu bērniem visu uztvert mierīgi — ja ir kāda asāka situācija, nevajag uzreiz klupt krāgā un vicināt dūres, jāmācās pasmaidīt, pamācīt un iet uz priekšu.

 

Ieskats biogrāfijā:
 dzimis 1992. gada 19. janvārī;
 Oskara Kiseļeva vadībā trenējies klubā «Baltais
drakons»;
 bijis trīskārtējs Eiropas čempions un
desmitkārtējs Latvijas čempions;
 svara kategorijā līdz 70 kilogramiem (vecuma
grupā no 16 līdz 18 gadiem) 60 dalībnieku
konkurencē izcīnījis pasaules čempiona titulu;
 komandu cīņā Latvijas komandas sastāvā pasaules
čempionātā izcīnījis 3. vietu;
 Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā izmācījies
par futbola treneri un sporta skolotāju;
 mācoties augstskolā, sācis strādāt par futbola
treneri Talsu novada sporta skolā un par sporta
skolotāju Sabiles vidusskolā;
 kopš 2016. gada strādā par Sabiles sporta
centra vadītāju;
 kapteinis Latvijas čempionāta 2. līgas komandā
«Talsi/FK Laidze».