Jāuzmanās no cūkām

Viedokļi

Gads nu jau diezgan pamatīgi ieskrējies, un jāatzīst, ka man tas ļāvis saprast, ka Dzeltenā Cūka šogad neko vieglu un patīkamu nesniegs. Jo, sākoties jaunajam gadam, ikdienas darbā izteikti izjūtu pavisam citas noskaņas. Tas man lika paskatīties interneta dzīlēs, kas tiek stāstīts par Cūkas gadu (lai arī oficiāli tas sākas tikai 5. februārī).
Lūk, daži teikumi, kas pievērsa manu uzmanību: «Pēc būtības Cūka ir ļoti laipna un miermīlīga radība, tomēr arī diezgan viltīga un dīvaina. Astrologi apgalvo, ka viņa var dzīvē atgriezt daudzus cilvēkus un palīdzēt izlabot kļūdas, kas pieļautas 2018. gadā. Viss gan nav tik priecīgi, jo Cūkas ir arī agresīvas un nepiekāpīgas. Paralēli labajām īpašībām Cūka pēc horoskopa ir izslavēta ar kaislībām, merkantilismu, kas var atnest nopietnas problēmas un nepatikšanas.»
Latviešiem vārds «cūka» salīdzinājumos tiek izmantots negatīvā ziņā, piemēram, netīrs kā sivēns vai, esot uz kādu dusmīgam, teikt: «Ak tu, cūka tāds!» Un man šogad rodas sajūta, ka daudzi neatlaidīgi brūk virsū un «rokas» bezjēdzīgi vai nevajadzīgi tur, kur to nevajag darīt. Nu, kā jau to dara cūkas! Svētki taču aizvadīti, vairs nav jābūt smaidīgiem, laipniem un jāatbalsta dažādas labdarības akcijas. Ir pienācis janvāris, kad katrs var parukšķēt un parakņāties pa aizgaldiem no sirds patikas.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana — zelts. Saprotu, ka ir cilvēki, kuri ne dienu nespēj dzīvot, ja nav izteikuši negācijas, uzrakstījuši kādas ķengas kaut kur interneta dzīlēs vai personīgos e-pastos, un man šo cilvēku ir ārkārtīgi žēl. Žēl par to, ka viņu sirdī un prātā mājo kaut kas tik negatīvs un žultains.
Ak, kā vidējam latvietim patīk izteikt savu viedokli par visu (vienalga, vai viņš ir lietas kursā par attiecīgo tēmu vai ne)! Šodienas laikrakstā redzams aptaujas rezultāts, kurā vaicājām, kas cilvēkiem interesē vairāk. Protams, par mūziķa Andra Kiviča personīgās dzīves līkločiem bija dzirdējuši gandrīz visi, bet par tik nopietnu jautājumu, kas izskanējis nacionāla līmeņa medijos par nevienlīdzību sabiedrībā, daudzi dzirdēja pirmo reizi. Nebrīnos par A. Kiviča paziņojumu pamest Latviju, jo viņš vairs nevar izturēt sabiedrības attieksmi un nosodījumu. Jā, latvietis lieliski māk iedzelt un novēlēt otram ļaunu. Sākot no attiecībām starp ģimenes locekļiem, kaimiņiem un beidzot ar uztveri par valstī un sabiedrībā zināmu personu privātajā dzīvē notiekošo. Es tā vietā cilvēkiem ieteiktu paklusēt un padomāt, pievērsties savai dzīvei, kas nereti šiem žultainajiem cilvēkiem nav tā spīdošākā.
Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele uzsvērusi, ka absolūtai valsts prioritātei jābūt nevienlīdzības mazināšanai sabiedrībā, un es tam pilnībā piekrītu. Bet papildu tam domāju, ka sabiedrībā vēl daudz un dažādu problēmu, kas risināmas, bet ko mainīt var tikai pati sabiedrība. Piemēram, tādi aspekti kā cieņa citam pret citu, godīgums, vienotība un labsirdība. Cik gan var piesaukt tikai valsti, bet pašiem būt kā rūgumpodiem? Patiesībā šī tēma ir tik bieži apspriesta, ka jau apnīk, bet ko darīt, ja tas nemainās un latvietis kā tāds spītīgs āzis nespēj paplašināt savu domāšanu un turas pie savām iedomām, nespējot pieņemt nevienu citu kā vien savu viedokli?
Ir sācies jauns gads, tāpēc neuzvedīsimies kā cūkas, bet gan centīsimies stāvēt pāri šim dzīvniekam. Un atcerēsimies — ja nu ceļā gadās kāda cūka, nevajag to uztvert nopietni (cūka savas fizioloģiskās uzbūves dēļ nevar pat pacelt galvu augstāk par savu līmeni, tāpēc viņām jau nav izvēles, kā vien rakāties sev apkārt), bet pacelt acis un galvu augstāk, lai dotos pretim savam mērķim, vērotu apkārt skaisto, plašo pasauli un priecātos par dzīvi!