Slikts, sliktāks, vissliktākais…

Viedokļi

Domāju, ka ikvienam no mums vismaz reizi dzīvē ir nācies pārliecināties par to, cik nekļūdīgi darbojas Mērfija likums. Proti, ja kaut kas var saiet grīstē, tā arī notiks. Lai kā mēs mēģinātu ietekmēt situāciju, Mērfija likums ieviesīs savas korekcijas. No vienas puses, to iespējams uztvert ar humoru, bet, no otras — brīžos, kad pašam nākas sastapties ar šo fenomenu, smiekli vairs nenāk. Tikai pēc laika, atskatoties uz konkrēto notikumu, izdodas rast atrisinājumu un izdarīt secinājumus, kas varētu palīdzīt novērst šādas situācijas rašanos nākotnē.
Pirmie likumi, pateicoties armijas aviācijas kapteinim Edvardam Mērfijam, radās 1949. gadā. ASV gaisa spēku bāzē tika pētīti lidmašīnu avāriju cēloņi, un E. Mērfijs strādāja pie projekta, kura mērķis bija noskaidrot maksimālās pārslodzes, kādas ir spējīgi izturēt lidotāji. Darba procesā, izvērtējot laboratorijas tehniķu darbu, viņš izteicās — ja kaut ko var nepareizi izdarīt, tehniķi tā arī izdarīs. Šajā brīdī iedarbinātais lidmašīnas dzinējs sāka griezt propelleru pretējā virzienā, jo tehniķi bija nepareizi savienojuši detaļas. E. Mērfijs darba procesā turpināja izteikt dažādus asprātīgus izteicienus par kļūdām un nepilnībām, kuras piemeklēja izpētes projektu. Projekta vadītājs šos izteicienus sāka dēvēt par Mērfija likumu. Izmēģinājumu projektam noslēdzoties, kādā no preses konferencēm tika pieminēti un uzskaitīti Mērfija izteicieni, kurus uzklausot un ievērojot tika veicināta veiksmīga projekta realizācija. Tā E. Mērfija izteicieni nonāca preses uzmanības lokā, un turpmākajos mēnešos tos sāka plaši izmantot dažādās reklāmās.
Interneta vidē šis temats tiek apspēlēts pietiekami bieži — atslodzes brīžos iemetot aci Mērfija likuma krājumos, garastāvoklis strauji uzlabojas. Dalīšos tikai ar pāris piemēriem, par kuru patiesumu liela daļa no mums ir pārliecinājusies: niezes intensitāte ir apgriezti proporcionāla iespējai piekļūt problemātiskajai vietai; iespēja vienmēr parādās brīdī, kad ir vismazāk iespēju to izmantot; pieredze pieaug paralēli bojātā aprīkojuma daudzumam; blakus rinda vienmēr kustas ātrāk; pazudušās mantas vienmēr atrodas vietā, kura tiek pārmeklēta pēdējā; personai ar vismazāko pieredzi ir visskaļākais viedoklis; tie, kuri dzīvo vistuvāk, ierodas pēdējie; uzvarēs tas, kurš vismazāk ir gribējis piedalīties spēlē; ikviens porcelāna trauks ir radīts, lai kāds to sasistu.
Protams, nedrīkst aizmirst par to, ka nekas nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Šķiet, ka par šī punkta patiesumu ir pārliecinājusies lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Kad liekas, ka esam sasnieguši zemāko punktu un tālāk vairs nav kur iet, atkal un atkal tiekam pārsteigti. Ja vairāk nekā viens cilvēks ir atbildīgs par kļūdu, vainīgs nebūs neviens. Tas liek aizdomāties par valstsvīru (un sievu) spēju uzņemties atbildību un rīkoties atbilstoši situācijai. Diemžēl par šādu scenāriju vēl ir pāragri runāt. Lai līdz tam nonāktu, jātiek galā ar valdības veidošanu un budžeta apstiprināšanu.
Diemžēl aina cerīgāka nekļūst un iedzīvotāju ticība ir apsīkusi, taču der atcerēties, ka vienmēr var būt sliktāk. Jauna diena nāk ar jaunu sākumu, un jācer, ka tā tas būs arī šajā gadījumā, lai vismaz viens no Mērfija izteikumiem («nekas nav tik pastāvīgs kā pagaidu variants») mums ietu secen.