Mēnesis zemūdenē uz Kubu, četri gadi uz peldošās kuģu bāzes

Personības

Ivaru Mīlbergu Talsu novada Ģibuļu pagasta Iliņos, «Gatviņu» mājās, iepazinām aizvadītā gada vasarā, kad par ciemu veidojām fotoreportāžu. Smaidīgais un atsaucīgais kungs atklāja, ka savulaik dienējis PSRS armijā, tajā skaitā piedalījies uzdevumā, ar zemūdeni kuģojot uz Kubu, veselu mēnesi pavadot zem ūdens.
Ir balta, skaista diena, naktī uzsnigusi pamatīga kārta. Bez brīdinājuma ierodamies «Gatviņu» mājās, jo neizdevās noskaidrot Mīlbergu pāra telefona numuru. Bet uztraukumam nebija pamata — līdz ārdurvīm akurāti iztīrīta taciņa, un mūs sagaida gaišais un laipnais Ivara acu pāris. «Nāciet tik iekšā!» saimnieks uzmundrinoši bilst. Un intervijas beigās vēl pats nobrīnās, ka vecumdienās sanācis nokļūt slavas saulītē.
Koks jeb pavārs uz kuģa
78 gadus vecais I. Mīlbergs ir ģibuļnieks, te aizvadīta lielākā daļa dzīves. Kad viņš pēc vidusskolas absolvēšanas iestājās skolā Rīgā, lai apgūtu pavāra profesiju, izglītības iestādi viņam nelaimējās apmeklēt, jo esošie 18 gadi un ļoti labais veselības stāvoklis viņu aizveda dienēt PSRS armijā aiz Murmanskas, Severmorskas. Četri gadi pagājuši uz peldošās kuģu bāzes, diendienā strādājot vaiga sviedros virtuvē par pavāru, lai pabarotu pulku vīru. Kuģi bija aprīkoti ar visu, kas nepieciešams ikdienas dzīvei. Ivars tur bija vienīgais latvietis.
Izaicinājums un krietns pārbaudījums bijis mēnesis, kas bez pārtraukuma, neuzpeldot virs ūdens, pavadīts vienā no vairākām zemūdenēm, kas pavadīja kuģus uz Kubu, kas uz turieni veda kravas (kādas, to var vien minēt). Arī par to, ka galvenais bijis pavadīt kuģus, droši nevar zināt, jo vairākus gadu desmitus pēc tam klajā nākusi informācija par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā, kad varēja sākties Trešais pasaules karš, jo četras zemūdenes slepeni no PSRS tika nogādātas Kubā. Tikai daži zemūdenēs zinājuši, ka tās aprīkotas ar kodolieročiem, no kuriem katrs tik spēcīgs, cik spēcīgi bija Otrā pasaules kara beigās, 1945. gadā, Hirosimai un Nagasaki Japānā uzmestie. Zemūdenes mēģināja slēpties no saviem amerikāņu medniekiem. Tagad var vien minēt, vai Ivars bija devies šajā braucienā vienā no zemūdenēm…
Pat neizkāpuši ārā, aizbraukuši līdz Kubai; zemūdenes apgriezās un devās atpakaļ. Uz zemūdenēm norīkoja vīrus, kuriem bija ļoti laba veselība, tāpēc pirms tam tika veiktas neskaitāmas pārbaudes, izietas dažādas komisijas. Pirms došanās ceļā komandai vien pateikts, ka šis brauciens ir ļoti nozīmīgs, bet nekas sīkāk.
«Zemūdenē bija mākslīgs gaiss, mākslīgi radīts skābeklis. Protams, nevar salīdzināt ar to, kas mums te, Iliņos, ārā,» smej vīrs. Konkrētajā zemūdenē (aptuveni 110 metrus gara) bijuši 80—100 cilvēku, konkrētu skaitu vīrs vairs neatminas. Attiecības ar komandu bijušas ļoti labas. Arī zemūdenē Ivars bija koks, kuram kopā ar vēl vienu pavāru bija katru dienu četras reizes dienā jāpabaro komanda. Par ēdienu vai tā trūkumu sūdzēties nevarēja. Ēsta šokolāde, ikri, dzerts vīns… Protams, kā jau pavāram viņam šad un tad nācies arī sagatavot «zaceni, ko uzkost pie kampariņa». «Darbs nebija viegls, visu laiku jārukā melnām mutēm. Protams, svaigs ēdiens bija reti, pārsvarā produkti, kas nevar sabojāties, piemēram, dažādi konservi un tamlīdzīgi,» stāsta I. Mīlbergs.
Vīrus ik pa laikam mazgāja spirtā, kas bija ārsta noteikts radiācijas dēļ. Ne velti citiem pēc ilgā laika zemūdenē izkrita mati, zobi, veselība bija sabojāta. Tas atsaucies arī uz Ivara veselību, jo sevišķi tagad, vecumdienās, kad ir dažādas problēmas.
Patīkamais elpas tvēriens un sen kārotā cigarete
Kad aptuveni pēc mēneša zemūdene nonākusi neitrālos ūdeņos, Ivars bijis pirmais, kuru komandieris pasaucis ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu un… uzpīpētu. «Tas pirmais dūms bija tāds, ko ilgi pēc tam vēl atcerēties,» teic «Gatviņu» saimnieks.
No armijas četru gadu laikā
Ivars divas reizes devās atvaļinājumā. Katru reizi aptuveni mēnesi. Arī par to kungam palikušas prātā atmiņas. «Protams, tad jau satika kādu brūti… Kādā reizē, kad staigājām Rīgā pa Mežaparku, mani apturēja patruļa, lai pārbaudītu dokumentus. Skatās atvaļinājuma laiku un lūr uz mani. «Neko nesaprotu, kā var būt tāds atvaļinājums, vairāk nekā mēnesi! Par ko?» viņš prasīja. Es teicu, lai tik lasa tālāk. «Ā, nu skaidrs. Atomzemūdene. Tiem čaļiem jau dod. Staigājiet!» viņš teica,» ģibuļnieks ar izteiksmi stāsta.
Četri gadi ritējuši lēni. Gultas galvgalī viņam bija noplēšamais kalendārs, kam katru vakaru noplēsta pa laipiņai. Laiks gājis gausi. «Par armiju neko sliktu nevaru teikt. Sākumā izjūtas, protams, nav no tām patīkamajām, bija arī grūti ar krievu valodu, jau skolā man negāja ar to valodu. Sākumā apmēram trīs mēnešus bija mācības par zemūdenes uzbūvi un tamlīdzīgas lietas. Protams, apguvu daudz ko noderīgu, tajā skaitā disciplīnu. Tagad, kad paskatos, kā daži jaunieši staigā… Nošļukušas bikses ar caurumiem ceļgalos…» spriež I. Mīlbergs.
Kad viņu demobilizēja no armijas, jauno vīrieti centās pierunāt strādāt par pavāru uz ledlauža «Ļeņins». Ivars atteicās un atgriezās dzimtenē.
Darba mūžu viņš aizvadīja pavāra profesijā Rīgā. «Tagad man pie plīts pat tuvumā negribas iet,» viņš stingri noteic. 1992. gadā viņš atgriezās dzimtajā pusē, Iliņos. «Gatviņos» savulaik dzīvoja tēva brālis.
Ivaram un Irēnai Mīlbergiem ir kupla ģimene: divas meitas, trīs mazbērni un seši mazmazbērni. «Kad visi sabrauc, tad istabas pilnas! Par atbalstu un rūpēm par mums nevaram pat sūdzēties! Viņi mums palīdz gan finansiāli, gan pamazām remontē šo māju. Ļoti mīļi. Mēs esam bagāti,» teic I. Mīlbergs, un mitrums acu kaktiņos pasaka vēl vairāk.