Čekas maisu bieds

Ziņas

Aizvadītā gada 20. decembra pievakarē Latvijas Nacionālais arhīvs publiskoja Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas. Jomas speciālisti publiskotos dokumentus piesauc kā «manipulāciju ar sabiedrību», «viltus realitāti», «politizētu procesu» u. c. Sabiedrības viedoklis atšķiras — vieni uzskata, ka šo saturu vajadzēja atklāt jau sen, citi — ka to vispār nevajadzēja darīt. Sarunā ar «Talsu Vēstu» galveno redaktoru Eduardu Juhņeviču galvenokārt spriežam par to, kā sabiedrībai vajadzētu uztvert publiskoto informāciju.
Interneta vietnē www.kgb.arhivi.lv publicētas VDK aģentu kartotēkas, VDK tālruņu grāmata, Latvijas kompartijas centrālkomitejas viena fonda saturs ar LKP CK dokumentiem par laiku no 1940. līdz 1991. gadam, pretizlūkošanas vārdnīca, nolikums par aģentūras aparātu un aģentūras uzskaites instrukcija.

— Vai, jūsuprāt, bija pareizi publiskot šo informāciju pēc vairāk nekā 20 gadiem, kad šie dokumenti sabiedrībai nebija pieejami?
— Varbūt, ka vajadzēja, varbūt — ne. Galvenais, lai no paveiktā varētu iegūt pozitīvu labumu. Uz šo jautājumu vajadzētu skatīties caur vēstures aspektu — ja čekas maisus publiskotu Atmodas sākumā, vai sabiedrība tiktu ar to galā? Katra tauta tomēr rīkojas citādāk. Polijā un Vācijā lustrācijas process notika radikālāk. Latviešu tauta ir mierīga, esam cits psiholoģiskais tips. Ar straujām lietām iespējams nonākt pilnīgās galējībās. Jāteic, ka pie čekas organizēšanas latviešiem ir ārkārtīgi lieli nopelni. Latviešu strēlnieki bija Ļeņina un čekas gvarde, kas ar militāru spēku nodrošināja padomju varas un čekas pastāvēšanu. Daudzi izcili čekas darboņi ir tieši latvieši, un padomju laikā mēs par to pat lepojāmies.
Jāsaprot, ka čekas sistēma bija kaut kas sātanisks. Latvija no 1940. līdz 1991. gadam izgāja totalitārisma sabiedrības stadiju. Dzīve totalitārā režīmā radikāli atšķiras no dzīves demokrātiskā sabiedrībā.
— Vai tas nozīmē, ka jaunāko sabiedrības daļu tas neinteresē, vai arī, ja interesē, — viņi nespēj to līdz galam izprast?
— Jā, jo šobrīd dzīvojam laikā, kad parādījusies paaudze, kas nezina, kas ir totalitāra sabiedrība. Jaunieši nespēj izprast, kā dzīvoja iepriekšējā paaudze. To var censties parādīt, piemēram, ar konkrētiem lugu uzvedumiem vai kinofilmām. Talantīgi režisori var panākt to gaisotni ar mākslas līdzekļiem, lai cilvēkiem būtu lielāka izpratne.

— Vēsturnieki un sociologi uzskata, ka bez papildu materiāliem, analīzes un izpētes publiskotā informācija ir vien viltus realitāte. Arī lieliska iespēja manipulēt ar sabiedrību.
— Papildu informācija noteikti ir vajadzīga. Savukārt sabiedrībai nepieciešams lasīt vēsturiskus dokumentus, grāmatas, vajag pārzināt vēsturi. Manipulēt neizdodas vien ar tiem, kuri zina vēsturi un kuriem ir kritiskā domāšana.
Es uzskatu, ka tiesāt cilvēkus, kuri ir dzimuši pēc 1940. gada, ir bezjēdzība, jo viņi auga totalitārā sistēmā, kad tādu attieksmi pret dzīvi mācīja no rīta līdz vakaram. Par to rakstīja avīzēs, runāja radio un televīzijā, mācīja skolās. Šos cilvēkus negatavoja citai dzīvei. Ja kāds to darīja, tad tikai, iespējams, ģimene mājās. Tajā laikā galvenā politika bija padomju cilvēka audzināšana, bija jārada jauns cilvēka tips. Komunisti ticēja, ka iespējams izveidot ideālu sabiedrību. Komunistiskā ideoloģija tika realizēta ar varu. Mums skolā mācīja, ka komunisms ir laba lieta, bet to nevar realizēt mierīgā ceļā. Lai to realizētu, ir vajadzīga proletariāta diktatūra. Tā ir vesela piespiedu metodika, lai sasniegtu ideālu sabiedrību.
— Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte uzsver, ka publiskots ir zemākais VDK sadarbībnieku līmenis, ka Latvijā palikušajos dokumentos «vērtīgo aģentu» ir mazāk kā 30 procenti, jo no pārējiem nebija atdeves, proti, viņi VDK nesniedza informāciju. Ko jūs sacītu tai sabiedrības daļai, kas publiskoto informāciju izmanto, lai tur esošos cilvēkus tiesātu, aprunātu un nopeltu?
— Publiskotā informācija jāuztver ļoti kritiski. Tā ir specdienesta informācija, un Padomju Savienībā tas strādāja ļoti profesionāli. Jebkuram specdienestam viens no darbības veidiem ir «iesmērēt» savam pretiniekam dezinformāciju. Atsaukšos uz kādu zviedru diplomātu, kurš aizvadītajā gadā Tautas frontes 30. gadadienas pasākumā Rīgā sacīja, ka Padomju Savienības specdienesti apzinājās, ka zaudēs Baltijas valstis. Visa īstā, nozīmīgā informācija jau bija izvesta, un te atstāta tāda, lai cilvēciņi plēstos savā starpā, kamēr paši paskatīsies, kas notiks tālāk.
Runājot par cilvēkiem, kuri nosoda, vēlētos piesaukt Bībeli. Kad Ģetzemanes dārzā sagūstīja Jēzu un viņu veda prom, apustuļi sekoja, arī Pēteris. Kad kāda sieviete teica, ka viņu pazīst, jo viņš arī bijis kopā ar Jēzu, Pēteris to noliedza. Vajag iztēloties sevi Pētera vietā. Kāpēc viņš tā teica? Jo viņš sajuta milzīgas bailes un, iespējams, kaunu. Spēcīgas varas priekšā viņš bija gatavs noliegt Jēzu. Ja kāds jaunākas paaudzes cilvēks dzīvotu padomju laiku sistēmā un nonāktu tādos pašos apstākļos, tad varētu redzēt, kā katrs rīkotos. Tas režīms visus nesaudzīgi «lauza». Tāpēc vēl jo vairāk aicinātu nenosodīt nevienu, kas ir publiskots šajos sarakstos.
Rekomendēju cilvēkiem noskatīties filmu «Segvārds Vientulis». Tajā ir parādīts ļoti daudz par čekas metodēm. Ja mūsdienu cilvēku ieliktu tajos laikos, vai viņš spētu to «sagremot»? Daudzi pat nezina un nespēj iztēloties par cīņām, tvarstīšanu un izsūtīšanām, kas notika tajos laikos.
— Padomju vara mūsu tautai bija smags un grūts laiks, kas palicis aiz muguras, bet nu, pēc vairāk nekā 20 gadiem, viss atkal tiek uzjundīts, publiskojot čekas maisu saturu.
— Čekas maisu atvēršana ir izdevīga tiem, kas ir īstie vainīgie, jo viņi aizslīdēs no uzmanības loka. Un tautas daļa, kas nezina, kas ir totalitārais režīms, domās, ka vainīgie ir ziņotāji. Bet ziņotāji ir tikai upuri. Kāds kļuvis par upuri kaut kādu ideālu dēļ, kāds nāves baiļu dēļ, vēl kāds — lai pelnītu naudu un apmierinātu savas sadistiskās tieksmes. Un tādu cilvēku būs jebkuros laikos un jebkurā sabiedrībā, jo cilvēks ir cilvēks. Nevajag aizmirst, ka ne jau VDK komandēja komunistisko partiju, bet otrādāk.
— Kā sabiedrībai turpmāk rīkoties, ko domāt?
— Te kā lielisku piemēru varu minēt ievērojama ārsta, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, talsenieka Arnolda Vilerta rīcību. Viņš tika apsūdzēts valsts nodevībā un bija izsūtījumā. Pēc atgriešanās viņš uzzināja, kurš cilvēks viņu nodeva. A. Vilerts šai personai piedeva. Uzskatu, ka viņu var uzskatīt par izcilu humānisma paraugu. Viņš arī sarakstījis grāmatu «Ešelons dodas uz Vorkutu», kur aprakstīts izsūtījuma laiks. Pēc tam viņš sevi pierādīja kā labu ārstu, strādājot sabiedrības labā. A. Vilerts demonstrēja ārkārtīgi augstu humānu rīcību, kas ir prātam neaptverama. Turklāt tas nav vienīgais piemērs.
Tādi lieli skolotāji kā Mahatma Gandijs māca piedot saviem ienaidniekiem, arī Romas pāvests Francisks aicina sabiedrību mācīties piedot saviem pāridarītājiem.

Ja sabiedrība grib saprast, ko nozīmē čekas maisi, ir jādomā globāli, sociālantropoloģiski un eksistenciāli, citādi noslīksim sīkos un ļaunos kašķos par sīkām detaļām. Izpratnes veicināšanai rekomendēju noskatīties lielisku Normunda Puča filmu «Segvārds Vientulis» ar labu mūsu aktieru spēli, kura parāda, kā ar vardarbību, viltu, nodevību caur nāves bailēm Latvijā pēc kara nostiprinājās padomju vara. Rekomendēju izlasīt totalitārā komunisma demontāžas arhitekta, ideālkomunista Aleksandra Jakovļeva uzrakstīto grāmatu «Krēsla». Tas ir stāsts par padomju sistēmas demontāžu Padomju Savienībā, kas nebūt vēl bijušajā PSRS teritorijā nav pabeigta.