«Mans galvenais mērķis ir ļaut īstenoties kāda jātnieka sapnim…»

Personības

Nostalģiskās bērnības vārsmas «Mazā, sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa» pavisam noteikti neattiecas ne uz Talsu jātnieku skolas vadītāju Sarmīti Barti, ne arī uz viņas zirgiem, jo Sarmīte ir sieviete, kas sevi pieteikusi un pierādījusi kā dinamiska, apņēmīga un panākumiem bagāta personība, kura neapstājas un mērķtiecīgi īsteno ieceres, ko nedz lēnīgs kleperītis ratos, nedz spēcīgs savvaļas rikšotājs mugurā nespētu godam panest. Jā, Talsos būs manēža, bet šī iecere ir radusies tāda cilvēka sirdī, kam mīlestība pret zirgiem dzimusi dziļā bērnībā un bijusi gluži kā elpošana.
Sarmīte Barte ir dzimusi talseniece, kura bērnību pavadījusi pie vecvecākiem, bet viņa neslēpj un ar pārsteidzošu vieglumu piemin savu mammu, kas neuzņēmās viņas audzināšanas pienākumus, un tam visam vēl pa vidu skan vārdi: «Ir jāgodā savi vecāki un ir jāpiedod, jo tikai tad varam veiksmīgi un ilgi dzīvot. Citādāk tas nav iespējams… Tā ir neapgāžama patiesība. Un ar mammu galu galā sanāca arī brīnišķīgas attiecības. Mēs raudādamas lūdzām viena otrai piedošanu, un no tā brīža viņa man kļuva par labu draugu.»
— Kāda bija tava bērnība un kā iemīlēji zirgus?
— Bērnībā man bija vairākas intereses, bet simtprocentīgi koncentrējos uz jāšanas sportu. Tas bija pāri visām interesēm. Jau tad sapratu, ka nevaru apvienot vairākas lietas ne sportā, ne dejošanā, ne kaut kur citur, jo tad sanāktu būt viduvējībai, kad pilnīga atdeve visur nevarētu būt. Nav iespējams būt augšgalā, ķerot visu pa kārtai. Bija jāizvērtē, kas ir galvenais un ko vēlos. Un sapratu, ka man sirdī galvenais ir jāšanas sports. Jau agrā bērnībā visa mana dzīve apstājās, kad ieraudzīju zirgu uz kartupeļu lauka, vectēvam arot. Un tad, kad viņš vagoja, sēdēju zirgam mugurā, bet, ja nevarēju to darīt, staigāju zirgam apkārt un nekādi nevarēju palikt mierā… Es zirgu baroju ar zirgskābenēm, kuras tas neēda, tādēļ bija liela neizpratne par to, kā zirgs var neēst skābenes, kas nosauktas paša vārdā. Tikai vēlāk uzzināju, ka tās nav zirgu ēdienkartē… Un tā desmit gadu vecumā sāku nodarboties ar jāšanas sportu profesionālā līmenī un piedalījos sacensībās dažādos rajonos. Tajā laikā mani trenēja Pastendes «Draudzībā» San­dra Dzeguze (tagad viņai cits uzvārds), un viņa lika pamatus. Šī trenere ieraudzīja, ka manī ir talants, trenēja mani un sūtīja uz sacensībām, kurās guvu ļoti daudz godalgotu vietu.
— Kā to visu varēji apvienot ar mācībām skolā?
— Es vispār brīnos, ka pabeidzu skolu. (Smejas.) No Pastendes atbraucu mājās ar pēdējo autobusu 20.15. Treniņi bija katru dienu. Mājās atbraucu nogurusi. Paēdu un tad, kad vēders bija pilns, bez gulēšanas neko citu vairs negribēju. Mācīšanās visbiežāk sanāca no rīta, kaut ko ātrumā ķerot, bet man pašai viss likās normas robežās.
— Tad sanāk, ka nopietni saslimi ar zirgiem desmit gadu vecumā?
— Es domāju, ka tie man bija asinīs kopš dzimšanas. To talantu, ko Dievs ir ielicis jau no dzimšanas, nekādi nevar izdzēst. Tas ir tevī iekšā, bet talantu var noslāpēt gan pats cilvēks, gan kāds cits, piemēram, vecāki kaut kādu iemeslu dēļ. Pie manis nāk pieaugušas sievietes, kuras sāk jāt tikai tagad, jo pašlaik atļaujas darīt to, kas iepriekš bijis aizliegts. Šīs sievietes sūta uz jāšanas nodarbībām arī savus bērnus, un viņos var redzēt talantu. Bet man no sirds ir žēl šo cilvēku, kuriem ir bijis talants un potenciāls, ko kaut kas vai kāds ir apspiedis.
— Vai tev neaizliedza šo sirdslietu?
— Bija reize, kad kritu un saplēsu jauno treniņtērpu un mani arī negribēja laist uz treniņiem, bet tas vecvecākiem nebija reāli, jo viņi saprata, ka es kaut vai ar zilu aci vai nobrāztām rokām iešu un mani tas nebaida. Vecvecākiem īsti nebija izvēles, jo no manas puses bija liela neatlaidība. Un tajos laikos treniņiem personīgais finansējums nebija vajadzīgs. Mums pašiem bija jākopj savi zirgi, bija jātīra zirgu boksi, bija jāpalīdz zirgkopjiem. Kolhozs piešķīra seglus un invertāru, jo paši noteikti mēs nevarētu neko tādu iegādāties. Un nauda būtu bijusi liels šķērslis.
— Kā ar godalgām?
— To ir ļoti, ļoti daudz. Ja skaitītu no bērnības, tad tas noteikti prasītu laiku.
— Kā tu pati sevi vērtē?
— Talsu novadā ar manām zināšanām kādam būtu grūti konkurēt, jo tās esmu ieguvusi gan Vācijā, gan Šveicē pie olimpiskiem jātniekiem. Vācijā skolojos pie Hana Guntera Vinklera (Hans Günter Winkler), kas olimpiādēs ir leģenda. Es biju pie viņa gan stallī, gan mācībās. Tāpat mēnesi biju pie īru komandas konkūra Denisa Linča (Denis Lynch), kurš joprojām startē olimpiādēs. Šveicē skolojos pie olimpiskās jātnieces Evas Sennas (Eva Senn) un olimpiskās treneres Sjūzannas Beiringas (Susanne Beiring). Šveicē biju pie Kristīnas Lībheres (Christina Liebherr), kura divas reizes ir startējusi pasaules olimpiādēs. Tāpēc bez lepnības un tīri objektīvi varu pateikt, ka man ir bijis gods būt tādos staļļos un mācīties pie tāda mēroga olimpiskajiem profesionāļiem, ka Talsu novadā manām zināšanām nav konkurences.
— Kādas zināšanas jātniekam ir vajadzīgas?
— Jātniekam, protams, nepietiek tikai ar zināšanām. Ir vajadzīga pieredze. Ar zināšanām zirgā var uzkāpt un tūlīt arī nokāpt vai nokrist. Zirgi obligāti ir jāpazīst. Tas ir tāpat kā ar ekskavatoru. Ir jāprot ar to strādāt. Ir jāzina, kas ir jādara, un jāprot to darīt praktiski. Tāpat ir ar zirgiem. Tos jāprot vadīt. Un ne ātrāk kā pēc gada var tikt uz sacensībām. Tas, protams, ir atkarīgs arī no jātnieka — no apmācību biežuma un no paša attieksmes. Mēneša laikā to izdarīt nevar. Un svarīgs ir arī talants, bet kombinācija «dedzīgums plus talants» — tas ir līderības priekšnosacījums. Tāpat nepieciešams zirgs un finansējums. Panākumi jāšanas sportā man ir ar pašas audzētajiem zirgiem.
— Cik zirgu tev ir pašlaik?
— Pašai man ir divpadsmit zirgu. Zirgi tiek laisti arī pensijā pie uzticamiem cilvēkiem labās rokās.
— Vai ar zirgiem ir tāpat kā ar bērniem? Zinu, ka ir cilvēki, kas suņiem un kaķiem pieķeras kā bērnam.
— Nē, man zirgs ir īpašums un mans aicinājums. Es iedomājos dzīvi bez tiem un saprotu, ka tā es negribētu dzīvot, jo zinu, ka mans aicinājums ir būt jātniecei. Man nepatīk seglot, jāt apvidos, bet man patīk zirgu trenēt. Un man patīk, ka nav jāņemas ar atvešanu un aizvešanu. Mans aicinājums ir sagatavot zirgu sacensībām. Pārējais nav mans. Ir, piemēram, grūmi (groomes), kas savukārt aizrāvušies ar zirgu tīrīšanu, sapucēšanu, sagatavošanu, iesoļošanu un atsoļošanu. Katram zirdzeniekam ir sava sirdslieta.
— Kā zirgiem tiek izvēlēti vārdi?
— Mūsu kumeļiem vārds iesākas ar tādu burtu, kāds bijis tēva vārda sākumburts, bet tālāk vārdā seko arī burts, ar ko iesākas kumeļa mātes vārds. Vārdus izdomājam paši. Piemēram, mums ir zirgs Vando, kuram tēvs bija Velvets, bet māte bija Degsme. Šis zirgs ir bijis mūsu labākais zirgs.
— Kas nosaka zirga kvalitāti?
— To parāda jātnieka un zirga duets sacensībās un zirga sirds. Vando leca ar sirdi. Viņš manai meitai Sidnijai bija kā labākais draugs. Arī tagad, kad Vando ir pensijā un mēs aizbraucam ciemos, viņš mūs atceras. Šis zirgs sacensībās bija viens no labākajiem Latvijā. Viņš parasti tika pie rozetes (pušķa pie galvas), jo ieguva godalgotas vietas, un tad, kad viņam to lika, tad zirgs cēli to arī izpauda. Šogad Vando paliek jau 20 gadu, un viņš dzīvo pie brīnišķīgiem cilvēkiem — pie Aveniņu ģimenes Uguņos.
— Ko tev nozīmē ģimene?
— Ģimene ir svētība. Var teikt, ka ģimenei ir jābūt galvenajai, bet ne vienmēr tas, ko vēlies, arī notiek. Ne vienmēr sanāk tāda ģimene, kādu esi gribējis. No malas skatoties, apkārtējais var nosodīt, vai tu pats uz citiem vari skatīties ar skaudību un domāt, ka tiem nu gan ir labi sanākusi ģimene, bet es pati no sirds priecājos par stabilām un stiprām ģimenēm, kas nodibinātas uz labiem pamatiem un ilgst līdz mūža galam. Man diemžēl tā nebija sanācis, jo īsti nesapratu, kā visam ir jābūt. Sanāca kļūdīties, un mans raksturs nav tāds, ko var mīcīt ar kājām un nonicināt. Dievs mani nav radījis pazemojumiem… Bet nu esmu ar Jensu, ar kuru vēlos nodzīvot visu savu mūžu laimīgā laulībā. Beidzot varu teikt, ka jūtos kā sieviete. Pirms tam biju kā cīnītāja, kurai jākaro par savu eksistenci un biznesa uzturēšanu, un bērnu. Nekad nejutu vīrieša mugurkaulu. Bet tagad es izbaudu dzīvi.
— Kādas attiecības ar zirgiem ir tavām meitām?
— Sidnijai nebija lielas izvēles. Kā viņa iemācījās sēdēt, tā sēdēja jau zirga mugurā. Viņai talants ir pārdzimis. Sidnija ir ļoti talantīga. Kaut arī man īpaši nebija laika viņu trenēt, viņa bija augstākās vietās nekā citi. Ar tiem zirgiem, ar kuriem kāds netika galā, uzliekot tiem mugurā mazo Sidniju, viņai viss sanāca ātri un viegli. Mazajai meitai Laurai ir tēta muzikālais talants, bet zirgi arī viņai patīk.
— Kā dzima ideja par manēžu?
— Tas bija vairāku gadu sapnis. Tagad ir tāds brīdis kā grūtniecei pirms dzemdībām, kad jūti, ka drīz būs tas laimīgais notikums. Visapkārt jūtamas gaidas un patīkams satraukums. Un manēža jāšanas sportā ir ļoti svarīga. Mums te ir ap 30 stabilu jātnieku, kas ir ar pārsalušām kājām ziemā un līdz kaulam izlijuši rudenī… Kā grūtniece gaida piedzimstam savu bērnu, tā mēs gaidām manēžu. Un zinu, ka Talsos tik daudz bērnu tad nesēdēs pie datoriem. Un ne tikai Talsos. Jo jau tagad pie manis brauc no Kandavas, no novadiem, pat no Rīgas.
— Kāds ir tavs sapnis?
— Sidnija ir jau piedalījusies Latvijas jaunatnes olimpiādē, tāpat viena manis trenētā jātniece olimpiādē izcīnīja otro vietu ar Vando… Bet mēs manēžu neceļam tikai savām vajadzībām, bet to bērnu dēļ, kas ārā salst un kuros var redzēt vēlmi savu dzīvi veltīt jāšanas sportam. Mans galvenais mērķis ir ļaut īstenoties kāda jātnieka sapnim. Es bērnus saprotu. Viņi nemaz negrib doties prom — stallī ir rosība kā skudru vidū, un zirgi jau pieraduši pie kustībām. Stallis viņiem burtiski ir kā otrās mājas. Kad būs manēža 20×40 metru izmērā, tad, bez šaubām, būs pavisam liela dzīvība.
— Un kā ar konkurenci?
— Es no konkurences vispār nebaidos. Ja parādās kāds, ar kuru man ir jācīnās, tad tas man liek tikai izaugt. Tāpēc man ir prieks, ka Talsu novadā kāds kaut ko dara, jo tas dod motivāciju augt. Man ļoti raksturīga pazīme ir nebūt zemē, bet būt augšā. Bieži vien, kad dzirdu, ka par mani runā, tad liekas, ka aste kustas. (Smejas.) Un es, pēc Bībelē teiktā, esmu galva, nevis aste. Katrā apkārtējā zirdzenieku stallī kustas astes, kur vējš atpūš arī Sarmītes vārdu. (Smejas.) Bet tās ir tikai astes. Un tie, kas ir augšgalā, nekad nerunā, jo viņiem nav par ko runāt. Viņi dzīvo pa augšu. Tie, kas ir zemākā līmenī un kuri dzenā mušas, tos nekad neuztrauc. Un runātāji vienmēr ir skauģi, kuru netrūkst. Tā taču ir visur. Tad tie izmisumā mēģina ķerties klāt visam — privātām lietām, pat paspēj nosodīt, ka tiek iets uz baznīcu. Tas patiesībā ir tik amizanti! Zirdzenieku klusais telefons ir kaut kas unikāls! Bet tas viss arī ir ļoti atklājis īstos draugus un neīstos…
Interesanti, ka manas skolas jātnieku vidū ir kolosāla dabiskā atlase. Paliek nopietnie, apņēmīgie un dedzīgie. Buntotāji, izlutinātie vai nepiekāpīgie aiziet un te nepaliek. Viņi atkrīt bez iemesla. Paliek un nāk klāt brīnišķīgi un apņēmīgi cilvēki. Un šis brīdis ir tāds, kad varu teikt, ka nekad nav bijuši tik labi jātnieki ar superīgiem vecākiem, kas atbalsta. Bez vecāku atbalsta šajā jomā nemaz nav iespējams attīstīties.
— Tu ilgāku laiku biji Šveicē. Kāpēc atgriezies Latvijā?
— Man Šveicē gāja ļoti labi, bija sava klientūra. Es trenēju zirgus un piedalījos sacensībās. Bija ļoti labi atalgots darbs un laba māja, privātie zirgi. Var teikt, ka Šveice ir mana paradīze. Bet atskrēju atpakaļ uz tobrīd pelēko vietu Latvijā, jo bija iekšējs redzējums, kas neļāva palikt mierā. Un jebkurš cilvēks ar iekšējo redzējumu kaut vai no nulles sāks piepildīt savu aicinājumu un aizies līdz galam. Tāpat es gribu tās zināšanas, ko esmu ieguvusi, dot jātniekiem te. Mani sapņi tiek piepildīti šeit.

Pavisam neliels ieskats Sarmītes Bartes sasniegumos
Kopvērtējumā 6. vieta kategorijā «Gada labākais jātnieks» (no sievietēm pirmā, bet jāšanas sportā
sievietes un vīriešus atsevišķi nevērtē) — 2008. gadā;
Latvijas Jātnieku federācijas (LJF) uzvaras kausi ar jaunzirgiem;
LJF pieaugušo zirgu konkurencē 2. vieta;
Pasaules kausā — 4. vieta;
Ventspils atklātajā čempionātā 3. vieta ar zirgu Vando;
Ventspils atklātajā čempionātā 2. vieta augstlēkšanā ar zirgu Vando.
LJF kausa III posmā kopvērtējumā 1. vieta ar jaunzirgu Amadeo.
LJF kopvērtējumā 2. vieta čempionātā ar zirgu La Valetta.
LJF kausa III posma kopvērtējumā 1. vieta jaunzirgu kategorijā ar zirgu Amadeo;
LR ziemas čempionāta II posmā 1. vieta ar zirgu Vando;
LJF kausa I posmā 1. vieta ar zirgu Amadeo.