Kā būtu, ja būtu

Viedokļi

Iedomājieties, lūdzu, ka dzīvojat daudzdzīvokļu mājā! Ir vēls vakars, jau naktsmiera laiks, kad no kaimiņu dzīvokļa atskan klaigas. Jūs dzirdat, ka kliedz vīrs, kliedz sieva, bet bērns skaļi raud, kliegdams: «Mamma, mamma!» Laiks iet, bet situācija neuzlabojas. Iespējamie rīcības varianti: a) pagriežat skaļāk televizoru, lai kaimiņu dzīvoklī notiekošais nav jādzird; b) zvanāt pie kaimiņu dzīvokļa durvīm, lai noskaidrotu, par ko ir strīds; c) zvanāt pašvaldības policijai, lai izstāstītu, kāda ir situācija. Ko jūs darāt? Ļoti iespējams, ka televizoru skaļāk neslēdzat, jo ir vēls, un jūs gribat gulēt, nevis kļūt par traucēkli citiem kaimiņiem. Tāpat var gadīties, ka arī pie klaigātāju durvīm nezvanāt, jo neesat pārliecināts, vai gribat, lai kaimiņu domstarpības atrisinās tādējādi, ka viņi, par jums krietni jaunāki un stiprāki, rod iemeslu apvienoties vienā komandā pret jums. Tomēr jūs atgādināt sev, ka, paliekot pavisam malā, var gadīties kļūt gluži vai par pasīvo līdzdalībnieku kādā ģimenes traģēdijā, atkārtojat uz rīcību mudinošo frāzi «svešu bērnu nav» un trīcošām rokām zvanāt pašvaldības policijai, tās darbiniekos saskatot vienīgos glābējus.
Protams (nu, protams!), kolīdz tas ir padarīts, kaimiņu dzīvoklī viss sāk pieklust. Ģimenes galva iziet uz balkona uzpīpēt, kur droši vien pamana arī pašvaldības policijas automašīnu, kas tobrīd iegriežas mājas pagalmā. Šajā dzīvoklī nu ir pilnīgs klusums, un policistiem ir visas tiesības justies nevajadzīgi iztraucētiem. Toties, kolīdz aiz viņiem aizveras daudzdzīvokļu nama ārdurvis, kaimiņš atkal sāk aurot, un cauri pārlieku plānajai grīdai jūs pret savu gribu dzirdat, kā viņš pārmet sievai, ka viņa izsaukusi policiju. Jums atliek vien lūgt Dievu, lai tieši jūsu centieni nepalikt vienaldzīgam galu galā neizrādās pēdējais piliens ceļā uz tik negribēto ģimenes traģēdiju…
Tagad, lūdzu, iedomājieties, ka dzīvojat tajā dzīvoklī, kurā notiek šis ģimenes skandāls! Ir pat vienalga, kurā no lomām spējat sevi ieraudzīt — strīdā iekarsušas sievietes, verbāli agresīva vīrieša (iztēlē cenšos viņus abus atturēt no roku palaišanas) vai bezpalīdzīga bērna lomā. Kādus kaimiņus jūs gribētu aiz sienas, zem grīdas vai virs griestiem? A) tādus, kuri demonstratīvi pagriež skaļāk televizoru, kad jūsu ģimenē gadījušās nesamierināmas domstarpības, paužot, ka viņiem ir gluži vienalga, vai jūs esat dzīvi vai miruši; b) tādus, kuri ierodas pie jums, bez iemesla jūtoties kā pagaidām plašāk neatzīti mediatori, kas specializējušies ģimenes konfliktu risināšanā; c) tādus, kuri informē par notiekošo kārtībniekus, cerot, ka formās tērptu amatpersonu klātbūtne varētu likt jums vienā mirklī pārvērtēt, vai jūs, pieaugušie, tiešām esat ienaidnieki, kuriem nav nekādas iespējas nolikt ieročus, tomēr saņemt vienam otra roku, nostājoties atkal vienā frontes līnijas pusē, un samīļot uztraukušos bērnu.
Kad es to tā iedomājos, tad saprotu, ka būtu no tiem, kuri pirmajā situācijā zvanītu policijai, bet otrajā vēlētos, lai maniem kaimiņiem nav vienalga, kas notiek mūsmājās. Par ko tad visbiežāk ir ģimenes strīdi? Manis pašas un draugu ģimeņu pieredze liecina, ka par milzīgiem sīkumiem. Jā, tieši tādā savienojumā — par lietām, kas pašas par sevi ir sīkas un nenozīmīgas, bet strīda karstumā kļūst par pakulām, kurās trāpījusī dzirkstele uzliesmo ar milzīgu liesmu, radot iespēju rasties iznīcinošam ugunsgrēkam. Bet laikus pamanīta, nodzēsta vai ierobežota uguns, kā mēs zinām, nevienam ļauna nedara. Tomēr cauri sienai, griestiem vai grīdai nav viegli izšķirt, kad kaimiņi tikai piešķiļ dzirksteli savām attiecībām, saglabājot kontroli pār situāciju, un kad emocionālais sadūmojums un liesmu karstums apdraud vairs ne tikai viņus pašus. Pašvaldības policijas darbiniekiem droši vien jau sen ir līdz kaklam šie šķietamie viltus izsaukumi, bet — ja runa būtu par īstu uguni, vai prātīgākais būtu nelikties ne zinis, kamēr liesmas plosās vien kaimiņu dzīvokļa robežās? Sak’ — kamēr deg tikai mājas otrs gals, iztiksim bez ugunsdzēsēju palīdzības! Nu nē, taču…
Protams, varam mēģināt iedomāties, ka dzīvojam daudzdzīvokļu mājā, kurā a) visi dzīvo mierā un saticībā, cienot cits cita, tostarp kaimiņu, vajadzības; b) problēmsituācijās zinām, ka blakus ir mūsu labklājībā ieinteresēti cilvēki, tādi, kuri var atļauties piezvanīt pie mūsu dzīvokļa durvīm un pajautāt: «Mīļie, varbūt vajadzīga kāda palīdzība?»; c) jūtamies droši, zinot, ka viena telefona zvana attālumā ir kārtības uzturētāji, kuri savos posteņos atrodas mūsu labā.
Iedomāties var visu ko… Arī to, cik jauki būtu, ja nevienam vairs nebūtu jādzīvo daudzdzīvokļu mājās — tik ierobežotā telpā, tik tālu no zemes un dabas, tik… tik… tik…