«Zināju, ka varēšu, un es varu!»

Personības

Zane Bārbale ir sieviete, kurā skaistā līdzsvarā ir perfekcionisms un sirsnība. Ja pirmais palīdz aizvien pilnveidot «Kuršu kroga» kafejnīcas un viesnīcas piedāvājumu, tad otrs ļauj būt labai sievai un četru meitu mammai. Decembra vidū Zane nosvinēja apaļu dzīves jubileju, secinot — kur bērnībā jau iztēloji gluži vai vecumdienas, tur tagad attopies, joprojām juzdamies jauns un sācis vien šo to saprast par dzīvi.
— Mēs, Talsu iedzīvotāji, protams, esam ļoti priecīgi jūsu ģimeni pieskaitīt talseniekiem. Jūs tā skaisti ienācāt, līdzi nesot «Latvijas lepnuma» balvu… Tomēr jāatzīst, ka sirsnība, kāda tev piemīt, mūsu puses ļaudīm nav raksturīga, tāpēc ir skaidrs, ka neesi vietējā. No kurienes tu esi?
— Esmu gājputns, kas ceļo, — dzimusi Jelgavā, uzaugusi Jūrmalā, 5. klasē pārcēlusies uz Rīgu. Raksturs man laikam no mammas puses mantots — viņas mamma bija izdarīga sieva ar plašu sirdi un daudziem bērniem, arī mammas māsa ir kultūras darbiniece ar sirsnību un lielu vērienu. Ģimeniskums, siltums, mīļums — tas katrā no mums ir iekodēts.
— Tu nāc no lielas ģimenes?
— Nē, man ir tikai piecus gadus vecāka māsa Liene. Viņa ir līdzīga tētim, es — mammai, mēs esam ļoti atšķirīgas, tāpēc bērnībā gaiss ap mums allaž sprakšķēja. Tomēr mums ir ļoti labas attiecības, esmu krustmāte viņas meitiņai, un māsa man ir ļoti mīļa. Mums kopīgs ir tas, ka abas esam mērķtiecīgas un stipras.
— Kas tevī to mērķtiecību ir veidojis?
— Liela ietekme bijusi bērnībai. Dzīvojām daudzdzīvokļu mājā Jūrmalā, un visi mani vienaudži bija krievu valodā runājoši. Krievu valodu pratu jau bērnudārzā, jo man bija šajā vidē jāizcīna vieta. Par krieviem nevaru teikt nevienu sliktu vārdu — var gadīties, ka sirsnību un atvērtību esmu mācījusies arī no viņiem. Mēs rīkojām pagalmā teātra vakarus, gājām pa dzīvokļiem, aicinot skatīties izrādi, nesām no dzīvokļiem ārā krēslus, segas, veidojām skatuvi un tērpus, pa kluso gājām kaimiņu dārzos plūkt puķes, lai ir ko pasniegt pēc izrādes. Rīkojām arī koncertus, spēlējām spēles, braucām ar velosipēdiem, taisījām «štābus». Kad paaugāmies, spēlējām novusu un badmintonu, rīkojām turnīrus… Līdz vēlai naktij rotaļājāmies pagalmā.
Mana mamma strādāja Rīgā, viņa sešos no rīta cēlās, brauca ar vilcienu uz Stradiņiem, pēc tam uz Gaiļezeru, un es jutos atbildīga arī par mājas soli. Jau būdama pirmklasniece, mazgāju logus, tīrīju māju, jo man bija žēl, ka mamma, kuru maz redzu, mājās būdama, ir spiesta mazgāt veļu un darīt citus darbus, tāpēc ļoti gribējās atvieglot viņas ikdienu. Vecāki to vienmēr atzinīgi novērtēja. Man arī plašākā mērogā bija svarīgi, lai apkārt ir tīrs un skaists. Gādāju par to, lai tīrām savu kāpņu telpu — mazgājam sienas, ko paši bijām ar krītiņiem aprakstījuši, slaukām kāpnes, uz logiem liekam burkas ar ceriņu zariem… Bet īstenībā jau esmu bijis nerātns bērns. Darījām arī visādas palaidnības. Mēs dzīvojām piektajā stāvā un ar krūzi no augšas lējām ūdeni uz cilvēkiem, pēc tam slēpjoties! Ārprāts, to nemaz saviem bērniem nevaru stāstīt! (Smejas.)
Jūrmalā iemācījos būt viena no komandas. Bija jāprot sadzīvot un izdzīvot, attiecības veidot, piedot un iet lūgt piedošanu. Noteikti pārņēmu arī kaut ko no krievu mentalitātes — varbūt tāpēc esmu runātīgāka, skaļāka, drošāka par vidējo latvieti.
— Kas tevi nozīmīgi ietekmējis vēlākos gados?
— Ļoti krasa pārmaiņa bija pārcelšanās uz Rīgu. Mācījos Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, kas tolaik bija trešā labākā skola Latvijā. Klases audzinātāja bija krievu valodas skolotāja, es labi zināju krievu valodu, tāpēc mums izveidojās ļoti labs kontakts. Viņa bieži sauca mani priekšā atstāstīt lasītās pasakas, un tas mani iedrošināja, ka spēju kaut ko labāk, nekā Rīgas bērni, jo citādā ziņā šī skola bija daudz spēcīgāka par manu iepriekšējo skolu. Bija jāiegūst jauni draugi, un tas nemaz nav viegli — atrast savu vietiņu 5. klasē, kur visi jau draudzējas un ir sadalījušies grupiņās. Arī tas norūdīja. Bija daudz jāmācās, tāpēc droši vien kļuvu daudz nopietnāka, negribot atpalikt no citiem. Sekoja vidusskolas laiks, pēc kura uzreiz apprecējos ar Agri.
— Jūs iepazināties skolā?
— Nē. Ar Agri iepazinos caur māsas draugiem. Man viņš likās interesants, mums vienmēr bija par ko parunāt un izsmieties. Agrim patika tas, ka esmu nedaudz karstgalvīga un drosmīga — reiz kādā karstā vasaras dienā aplēju viņu ar aukstu ūdeni! Agris to nebija gaidījis, bet tādas lietas viņam manī patika. Viņš bieži apliecina, ka ar mani nav garlaicīgi. Vairākus gadus draudzējāmies, tikāmies, līdz sapratām, ka tas ir nopietni. Jau tad biju izlēmīga, sajutu, ka Agris ir īstais. Apprecējāmies uzreiz pēc ģimnāzijas pabeigšanas. Viņš kopā ar maniem vecākiem nomaksāja man studijas biznesa augstskolā «Turība». Maģistrantūras studiju laikā jau pārvācāmies uz Dobeli, kur sāku strādāt par auditori pie zvērināta revidenta. Kolektīvā biju jaunākā, bet uzdienējos līdz izpilddirektora amatam. Darba devējs man ļoti daudz uzticēja, braukāju pa visu Latviju, veicu auditu pašvaldībās un uzņēmumos.
Dobelē nodzīvojām četrus gadus. Pēc tam kursabiedri Agri aizsauca uz Rīgu darboties ar nekustamajiem īpašumiem, un tā mēs pārcēlāmies. Ar atplestām rokām mani pieņēma darbā Valsts kontrolē. Četri gadi Valsts kontrolē norūdīja ar lielo darba apjomu un atbildību. Ļoti daudz lasīju normatīvus un centos atrast riskus un vājās vietas, tāpēc darba ziņā tie bija ļoti smagi un ietilpīgi četri gadi, kas prasīja drosmi, lika daudz lasīt un saprast. Tomēr esmu priecīga, ka varēju strādāt kopā ar Ingunu Sudrabu. Neskatoties uz to, ka bijām ap 200 darbinieku, viņa atrada laiku, lai ar katru parunātu, un ļoti daudz ieguldīja darbinieku izglītošanā.
— Kas sekoja pēc šiem četriem gadiem?
— Paņēmu brīvu gadu, jo bija vajadzīgs kāds restarts. Kad sāku meklēt citu darbu, mamma ieteicās, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija meklē iekšējo auditoru. Augstskolas pasniedzēja, kura mums mācīja par apdrošināšanu, tur strādāja, un man jau tolaik bija licies, ka es arī gribētu strādāt iestādē, kas uzrauga visu finanšu tirgu Latvijā. Izturēju visas trīs konkursa kārtas, un mani pieņēma darbā. Tā beidzot bija iespēja, kā es saku, strādāt savās darba čībiņās, savā vietā, ar savu kafijas krūzi — nebija vairs jābraukā pa Latviju, kas iepriekšējos gados bija paņēmis daudz laika un spēka. Man ļoti patika strādāt Finanšu un kapitāla tirgus komisijā. Lepojos ar to, ko darīju, izbaudīju darbu Vecrīgas sirdī, labu atalgojumu. Man it kā nekā netrūka, tikai… bija tā iekšējā sajūta, ka ar to nepietiks. Finansiāli bijām nodrošināti, katru rītu ar kājām gar Brīvības pieminekli varēju iet uz darbu, vakarā vīrs man nāca pretī, un mēs gar «Saktu» pa Tērbatas ielu gājām mājās, uzgājām pie manas mammas vakariņās… Viss bija labi, tikai pietrūka kuplās ģimenes, kāda, kam dot savas rūpes. Gadi bija ritējuši, un, kad tētis aizgāja Mūžībā, sapratu, ka ir jārīkojas. Soli pa solītim viss dzīvē salikās tā, ka iegādājāmies māju Talsos, kroga ēku un tikām arī pie kuplas ģimenes. Viss, par ko biju sapņojusi, strauji piepildījās, kolīdz pieņēmu lēmumu, ka dzīvē kaut kas jāmaina, jāizkāpj no siltajām čībām, jāaiziet no laba darba, lai ietu nezināmajā — prom no Rīgas, uz svešu pilsētu, uz māju, kura bija jāremontē, un uz darba vietu, kura vēl bija jārada. Jā, izlēmības man nekad dzīvē nav trūcis, un nekad neesmu nožēlojusi pieņemtos lēmumus. Kad pēdējam priekšniekam uzrakstīju, ka adoptējam četrus bērniņus, viņš atbildēja: «Tas ir ļoti drosmīgs lēmums.» Un es nodomāju — jā, man ir drosme! Arī tās man nekad nav trūcis. Mēs ar vīru kopā esam spēks. Es esmu ugunīga, varbūt kādreiz — par strauju, un tad vīrs ir tas, kurš mani piezemē, liek apdomāties. Tā mēs kopā esam braukuši no Rīgas uz Dobeli, no Dobeles uz Rīgu, no Rīgas uz Talsiem… Šobrīd esam šeit, un, kā mēs smejamies, nav vēl teikts, ka te sagaidīsim vecumdienas! Jūtos piederīga visām vietām, kur esmu dzīvojusi. Kā biju īstena rīdziniece, tā šobrīd jūtos īstena talseniece. Gribētos te nobāzēties vismaz līdz laikam, kad bērnus palaidīsim dzīvē. Ļoti paveicies ar cilvēkiem, kuri ir apkārt. Mūs ir pieņēmuši, un tas ir ļoti svarīgi.
— Radies iespaids, ka esat labi iejutušies vecāku lomā.
— Jā, liekas, ka bērni vienmēr ir bijuši pie mums. Man tik ļoti bija gribējies, lai mums būtu pašu bērns, bet tas bija tikai egoisms, kam jāpārkāpj pāri. Protams, tā bija mešanās nezināmajā, bet nekad nezini arī, kāds piedzims un izaugs savs bērns. Man šķita: es varu, es varēšu, es izdarīšu! Dieviņš ir klātesošs un dara — ja tu gribi, tad tev rodas iespējas gan nopelnīt, gan tikt galā ar pienākumiem. Tēta aiziešana man lika saprast, ka ir jādzīvo šodien, tagad, jo tas «kaut kad» var nepienākt. Ja kaut ko gribi, ir jārīkojas. Ja es būtu nojautusi, ka lūgšanas tik brīnišķīgi tiks uzklausītas! Tagad manī nožēlu rada vienīgi apziņa, ka pa šo laiku mēs būtu varējuši izaudzināt un izskolot kādu bērnu. Mēs ar Agri jau ātrāk varējām būt laimīgi — bija vien jāpārkāpj pašiem sev pāri, jāizaug. Kā mēs spriežam — vai maz pašu bērni būtu tik labi kā mūsu meitenes? Mums ir Dieva doti bērni, un tieši tā mēs viņas uztveram. Pacietīgi gaidījām un sagaidījām ļoti dāsnu dāvanu.
Esmu rīcības cilvēks, es daru. Zināju, ka varēšu, un es varu! Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt, jo mobilizējies un norūdies. Man tik ļoti gribējās to kņadu, pilno mašīnu un vēl suni, kurš ir kā piektais bērns ģimenē, kas daudz prasa, bet pretī sniedz neaprakstāmu mīlestību. Esmu laimīga. Viss, ko dzīvē ļoti esmu vēlējusies, agrāk vai vēlāk ir piepildījies. Bet ir jāsaprot, ko tu vēlies, un jābūt pacietīgam. Man kā ugunij gribējās, lai arī ar bērniem viss uzliesmo un ir tūlīt, bet viss atnāk savā laikā un reizē.
— Jums ir četri bērni, suns kā piektais bērns un «Kuršu krogs» kā…
— … sestais bērns, jā! (Smejas.) Autiņos! «Kuršu krogam» vēl nav pat trīs gadiņu. Esmu priecīga, ka mums izdevies izveidot komandu, uz kuru varam paļauties. Arī paši ļoti daudz esam mācījušies, biznesa vilku likumus iepazinuši, izbaudījuši konkurences spēku un uzņēmējdarbības sūrumu, kad dažkārt jāatsakās no savām algām, lai varētu darbiniekiem algas izmaksāt. Bet man patīk, ka pati varu savu laiku plānot un pati arī atbildēt par savām neveiksmēm. No daudz kā esam atteikušies, lai uzstutētu uz kājām savu sesto bērnu, bet nu jau pamazām jūtam, ka aug klientu loks, ir atzinīgi vārdi, zinām, uz ko tiekties un ko attīstīt. «Kuršu krogs» joprojām nav gatavs, bet soli pa solim iecerēto īstenojam. Izaicinājumu netrūkst, bet abi ar vīru esam sapratuši, ka ir jādara, kamēr vēl ir spars, lai vecumdienās var plūkt augļus — priecāties par izaudzinātiem bērniem un stabiliem ienākumiem. Prioritāte gan ir bērni, tāpēc uzņēmums mazliet cieš, jo kaut kur pietrūkst manas uzmanības, lai viss būtu tā, kā esmu iecerējusi. Bet bērni aug, mājas solis kļūt vieglāks, un viss pamazām līdzsvarojas, tomēr šobrīd saku: darbs pagaidīs. Izšķiros par labu bērniem, pulciņiem, vadāšanai, cenšos neizlaist nevienu koncertu, pasākumu un sapulci, jo zinu, ka bērniem mani vajag vairāk.
— Gadumijā cilvēki mēdz kaut ko apņemties. Vai tu kaut ko apņēmies?
— Jā! Pēdējos gadus esmu pierakstījusi lietas, ko nākamajā gadā gribētu piedzīvot, un varu teikt, ka viss ir piepildījies. Arī šogad man ir padomā kāds izaicinājums, bet par to vēl jāklusē, jo ir daudz nezināmā. Tu it kā nejauši satiec cilvēkus, kuri atnes jaunas iespējas. Jautājums ir, vai tu tās izmanto. Kad ir iespēja izvēlēties iet pa labi vai kreisi, nevajag vienmēr iet pa ierasto taku. Interesantākās takas ir neierastās.

Ko Zane ir sapratusi par bērnu audzināšanu?

Bērni aug ļoti ātri. Varam vien vēlēties, kaut spētu apturēt laiku.
Katra reize, kad tu ar bērnu runā un kad velti viņam laiku, ir zelta vērta. Pat šķietami mazie mirkļi ir svarīgi.
Ir svarīgi bērniem skaidrot, kāpēc kaut ko nedrīkst, kāpēc kaut kas jādara vai kāpēc kaut kas nav smuki. Tukšu «nedrīkst» vai «nevajag» bērns nepieņem.
Kad ir vairāki bērni, jārēķinās, ka viņi vēlas arī katrs pa vienam ar vecākiem parunāt. Jāļauj bērniem pēc bērnudārza vai skolas izstāstīt visu, kas sakrājies. Jāļauj bērniem runāt brīdī, kad viņi grib stāstīt, citādi bērni izaug, pierodot neko nestāstīt. Pusaudžu gados gaidīt, ka nu stāstīs, ir par vēlu.

Ko Zane sapratusi par uzņēmējdarbību?
Uzņēmējam jābūt gatavam uz visu — pļaut zāli, mazgāt grīdu, sarēķināt bilanci, pie tam jābūt ļoti elastīgam, jāpieņem izšķiroši lēmumi, visu laiku jārēķina, jāizsver, kas ir svarīgāk, lai izdzīvotu. Nevar balstīties uz emocijām. Bet palīdz arī tas, ja dari no sirds. Cilvēki to jūt un novērtē, un galu galā tas atmaksājas.