Vai tu jau izvizinājies ar jaungada taksometru?

Kultūra Rojas novads

Protams, runa ir par vizināšanos kinoskatītāja krēslā, vērtējot Latvijā tapušo spēlfilmu «Jaungada taksometrs». Pagājušā gada nogalē Rojas kultūras centrā daudzajiem filmas skatītājiem bija iespēja arī dzirdēt, kas par savu veikumu sakāms režisoram Mārim Martinsonam.
«Kāpēc man patīk veidot filmas? Jo, uzrakstījis scenāriju, tu vari izvēlēties ideālos aktierus, ar kuriem gribētu strādāt. Piemēram, ja es gribētu satikties ar Baibu Sipenieci-Gavari, man būtu jāzvana viņai un jāsaka: «Sveika, Baiba! Es gribētu ar tevi satikties.» «Kāpēc?» viņa jautātu, un es nevarētu paskaidrot. Bet, uzaicinot viņu uz lomu, mēs esam kopā, varam parunāties, man ir interesanti, viņai ir interesanti. Otra lieta — rakstot scenāriju, filmā vari iekļaut kādas epizodes no savas dzīves un varoņu mutē ielikt vārdus, kādus pats nekad neteiktu,» režisors atklāja. Tā nu filmā «Jaungada taksometrs» iekļauts notikums, ko viņi ar sievu piedzīvojuši, dzīvojot Viļņā un gaidot otro dēlu. Viņu māja atradusies vienā Viļņas pusē, klīnika — otrā. Sākoties dzemdībām, visur bijuši sastrēgumi. Nevēloties, lai dzemdības nāktos pieņemt pašam automašīnā sastrēguma vidū, M. Martinsons lūdzis palīdzību policistiem. «Viņi ieslēdza sirēnas. Sekojot viņiem, mēs izbraucām cauri Viļņai līdz klīnikai, un pēc 40 minūtēm dēls bija piedzimis. Kad tas viss bija noticis, vecmāte mūs apsveica un teica, ka dēls noteikti būšot policists vai prezidents, ja reiz uz slimnīcu atbrauca, skanot sirēnām! Rakstot scenāriju, domāju — pag, mums dzīvē bija šāds notikums! Tāpēc izveidoju filmā vienu nelielu sižeta līniju, kurā redzēsiet to, ko nupat stāstīju, tikai tas puisis, kas būs blakus dzemdētājai, gan neesmu es,» režisors uzsvēra, vēloties būt drošs, ka skatītāji nesaskatīs ģībstošajā vīrietī viņam piemītošas iezīmes.
Atsevišķs stāsts ir par
dziedātāju Lauri Reiniku vienā no galvenajām lomām. «Rakstot scenāriju, domāju, kas šo lomu varētu atveidot. Atcerējos, ka Lauris Reiniks intervijās akcentē aktiermākslas studijas un sapni kļūt par aktieri. Spriedu, ka man ir iespēja vai nu iznīcināt šo mītu, parādot, ka viņš nav nekāds aktieris, vai arī tieši otrādi — dot iespēju cilvēkam sevi pierādīt,» apsvērumos dalījās M. Martinsons. Lauris izrādījies ļoti darbaspējīgs un talantīgs. «Vēlējos, lai vismaz filmas vidū jūs aizmirstu, ka Lauris Reiniks ir dziedātājs,» atzina režisors.
M. Martinsonam gribējies, lai filmas nobeigums nes optimistisku, gaišu un mīļu noskaņu. «Man ir viens liels lūgums. Tas varbūt skanēs samērā jocīgi, bet — noskatieties filmu līdz galam! Kad pirms filmas to saku, cilvēki nez kāpēc smejas, bet runa ir par to, ka filmas pēdējā epizode ir vēl pēc beigu titriem. Bija ļoti dabīga un burvīga epizode, kurai nekur citur nevarēju atrast vietu. Mēģināju likt sākumā — nederēja, pa vidu — arī ne… Tad ieliku beigās, un man likās, ka tieši tur tai jābūt. Šī epizode skatītāju noliek atpakaļ dzīvē un ļauj uz visu, kas filmā bijis, citādāk paskatīties,» režisors sprieda.
Pēc pirmizrādes žurnālisti allaž jautājot, par ko ir filma, sagaidot īsu un konkrētu atbildi. M. Martinsons nonācis pie šādas atbildes: «Filmā ir epizode, kurā Lauris Reiniks jautā Valteram Krauzem, kurš tēlo Ziemassvētku vecīti: «Tu domā, ka man vēl vajag ticēt Salavecim?», uz ko Valters Krauze atbild: «Kaut kam vienmēr ir jātic!» Šī frāze varētu būt motīvs, ko paņemt no šīs filmas. Pieliekot klāt Laura Reinika sacerētās tituldziesmas nosaukumu «Viss labi būs», iznāk ļoti skaists moto: «Kaut kam vienmēr ir jātic, un viss labi būs!»»