«Latvietība nav šablons, kuram jāatbilst, bet kas plašāks, kurā vari iekļauties»

Kultūra

No 26. decembra līdz 1. janvārim Strazdes pagastā, viesu namā «Rezidence Kurzeme», norisinājās Pasaules latviešu jaunatnes ziemas seminārs «2×2», pulcējot 49 dalībniekus no Amerikas, Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Somijas, Igaunijas un Latvijas, tostarp jauniešus no Talsu novada.
«2×2» kustība radusies 1964. gadā Ziemeļamerikā, pulcējot trimdas latviešus, bet kopš 2015. gada «2×2» nometnes notiek arī Latvijā, veidojot satikšanās telpu, kas saved kopā latviešu jauniešus no visas pasaules. Semināru programma allaž ir intensīva, aizpildīta ar ievirzēm un projektiem zinošu lektoru vadībā, lai jauniešus spēcinātu ar pieredzi, kādu citur nevar iegūt. «Stāsti ir dažādi — piemēram, mums ir puisis no Francijas, kurš, pētot savas saknes, atklājis, ka ir latvietis, un iemācījies latviešu valodu. Kopš 2016. gada viņš nevienu nometni nav izlaidis. Viņam šis ir ļoti svarīgs notikums latviskās identitātes saglabāšanā. Tā ir mūsu misija — dot cilvēkiem iespēju atgriezties Latvijā no ārpuses un arī kultivēt un uzturēt vietējo latviešu identitāti,» pauda semināra «2×2» vadītājs Krists Ozoliņš.
Jauniešu ikdienu te veidoja ievirzes — intelektuāli izzinošas nodarbības, kuras vadīja dažādu jomu speciālisti, piemēram, bija ievirze «Uzņēmīgie latvieši iekaro pasauli» kopā ar Jāni Bergu, kurš ir uzņēmējs ASV, un «Taustāmā vēsture» kopā ar vienu no latviešu skautisma stūrakmeņiem Nilu Klinti. Dienas otrajā pusē bija semināri, kas piedāvāja praktisku darbošanos — apgūstot latviešu tradīcijas mūsdienu vidē, jaunieši mācījās spēlēt kokli, horeogrāfu un dejotāju vadībā varēja mācīties par kustību kā izteiksmes veidu, jaunieši gatavoja tradicionālus un netradicionālus ēdienus projektā «Ziemas saulgriežu virtuve», bet videogrāfijas nodarbībās mācījās izteikties, veidojot vizuālo vēstījumu. Notika daudz diskusiju, tostarp kultūras socioloģes un politiķes Dagmāras Beitneres-Le Gallas vadībā tika diskutēts par latvisko identitāti, bet kopā ar mācītāju Linardu Rozentālu apcerēts pagāniskais skatījums un kristietība.
Intensīvā terapija domāšanā
«Veidojot programmu, cenšamies piedāvāt jauniešiem kaut ko domāšanu veicinošu. Mēs nesakām: «Ir tā! Iemācieties šo!», bet gan paceļam jautājumus par latvisko identitāti, aicinot uz intensīvo terapiju domāšanā. Varbūt tu sāc domāt citādāk, bet varbūt sāc domāt par lietām, par kurām nemaz neesi domājis. Galvenais mērķis ir iedot impulsu, lai šis lādiņš aiziet tālāk arī ikdienā, kurai arī jābūt iedvesmojošai un pacilājošai. Mācāmies arī vienkārši runāt cits ar citu, izteikt viedokli, sadzirdēt otru,» atklāja K. Ozoliņš.
Ja reiz nav gatavu atbilžu, tad ir skaidrs, ka latvietība aizvien tikai formējas. «Tieši tā! Kas tad mēs esam? Vai tu vari nodefinēt? Domāju, ka ne. Katrs to redz citādāk, un tieši to gribas — veidot plašāku izpratni par lietām. Liela daļa mūsu tautas ir dzimusi ārzemēs, neatkarīgi no tā, vai kāda definīcijā tas ietilpst vai neietilpst. Mēs šo visu darām, lai tie, kuri sevī saredz latvietību, var par to uzzināt vairāk un aizbraukt mājās ar savu pārliecību par to, kas viņi ir un kas viņus padara par latviešiem. Latvietība nav šablons, kuram jāatbilst, bet kas plašāks, kurā vari iekļauties,» Krists uzskata.
Meklējot progresīvo latviskumu
Nometnē piedalījās vairāki Talsu puses jaunieši, bet radās iespēja aprunāties ar diviem. Justīne Leitarte, kura nāk no Jaunpagasta, pēc Talsu Valsts ģimnāzijas absolvēšanas devusies prom no Latvijas un bijusi Lielbritānijā, Beļģijā, Zviedrijā un Bulgārijā, lai mācītos, izietu prakses un veiktu brīvprātīgo darbu, bet kopš pagājušā gada jūnija viņa dzīvo Rīgā, kur pieņēmusi darba piedāvājumu. «Šeit notiekošais man ir kaut kas ļoti, ļoti jauns, jo es tautas dejas nedejoju, koros nedziedu, nekad neesmu bijusi ļoti patriotiska latviete — man gluži vienkārši bijušas ļoti neitrālas attiecības ar savu latvietību. Gada otrajā pusē esmu centusies saprast, ko man nozīmē latvietība, un atklāt latviešu kultūru. Tas, protams, liekas mazliet dīvaini — tu it kā ar to visu esi uzaudzis, bet nekad sevī to īsti neesi izjutis! Esmu latviete, jūtos kā latviete, bet — no attāluma. Tagad cenšos iet tam visam tuvāk. Esot prom, ļoti daudzas lietas esmu palaidusi garām, tāpēc no jauna smeļos zināšanas, kā arī iepazīstu tradīcijas, kuras neesmu pazinusi,» Justīne atklāja.
Sabilnieks Reinis Buneris ieguva pilno stipendiju, tāpēc nometnē varēja piedalīties bez maksas. «Mana galvenā motivācija bija apziņā, ka aizvien vairāk tieku pakļauts, ja to tā var saukt, pasīvajai trimdai — faktam, ka, ja tev ir kādas ambīcijas, tad tava dzīve solās saistīties ar ārzemēm… Piedalos daudzos projektos ārzemēs, bieži esmu ārpus Latvijas, 2019. gadā iegūšu bakalaura grādu, un ir plāns pēc tam doties ārpus valsts robežām, tāpēc mana iekšējā prasība bija darīt kaut ko, lai latvisko identitāti varētu paņemt līdzi. Varbūt no malas var rasties iespaids, ka šādās nometnēs mēs «kuļam folk­loru uz riņķi», bet patiesībā te ir redzams progresīvais latviskums. Mēs esam 21. gadsimta jaunatne, kas neizliekas, ka dzīvo Brīvdabas muzejā saskaņā ar tradīcijām! Nē, mēs latvisko savienojam ar biznesu, laikmetīgo deju un citām mūsdienu lietām, tai pašā laikā saglabājot vērtības, kas mūs pavada gadsimtiem. Te, nometnē, es jūtos latvietis tik ļoti, kā nekad, varbūt izņemot Dziesmu svētkus un valsts svētkus. Tas, kas šeit kopā emocionāli saskrāpējas, rada lielu siltumu. Tā, ko apgūstam, nav teorija, bet gan — ēdiens smadzenēm. Mēs daudz diskutējam, un ne jau vienmēr ļoti draudzīgi. Jā, kā jau latvieši! Redzot, cik daudziem cilvēkiem, ieskaitot tādus, kas dzīvo ārzemēs, rūp latviskums, nav šaubu, ka ejam uz priekšu un uz augšu. Vēl vakar, gulēt ejot, domāju par to, ka vārdu savienojums «progresīvais latviskums» izklausās ļoti labi,» apliecināja Reinis.