Tavs laiks ir tavs zelts, lai zelta dienas tev būtu

Viedokļi

Kalendāru «Talsu Vēstu» lasītājiem 2019. gadam esam izdevuši. Tas jau 23 gadus ir pavisam vienkāršs, bet lietišķi noderīgs. Kalendāru papildina viena bilde, kuru izvēloties atrodam pamatojumu. Šogad biju iedomājies, ka tas varētu būt saulains ziemas skats ar žilbinoši baltu sniegu. Parasti jau visaukstāko gadalaiku kalendāra bildei neizvēlamies, jo skatīties uz ziemu pavasarī vai vasarā tā kā neiederētos, bet šoreiz iedomājos, ka gada skaitīšanu sākam ziemā un tāpat mēs varētu sākt skaitīt arī Latvijas Simtgades pirmo gadu. Un vēl — vasaras tagad ir tik karstas, varbūt, palūkojoties uz ziemas bildi, svelmē paliktu nedaudz vēsāk.
Kad decembra sākumā nācu pie kolēģa, fotogrāfa Daiņa Kārkluvalka ar šīm domām, izrādījās, ka viņš jau ir iecerējis bildi, kur redzams tilts pāri Abavai Sabilē, tilts, kurš gaida atjaunošanu. Īsi paanalizējām riskus, kas varētu rasties ar ziemas bildes izvēli, un es pieņēmu kolēģa Daiņa piedāvājumu. Pēc tam vienreizēji skaistu Daiņa fotogrāfiju, kurā ir ziemas rītā caur sarmu lecoša saule, izmantojām «Talsu Vēstu» lasītāju apsveikšanai internetā.
Kaut kā man atmiņā iesēdušās trīs pēdējo mūsu kalendāru bildes, jo tām prāts izveidojis secīgu sižetu. 2017. gadam izvēlējāmies lauku ceļu, kas veda pakalnā pret debesīm, aiz kā bija kaut kas nezināms un neredzams. Šī bilde it kā simbolizēja mūsu gājumu pretī Latvijas valsts ar mistisku skaitli «99» izteiktai gadskārtai. 2018. gadam pamatdoma bija skaidra un mūsu fotogrāfam to izdevās, manuprāt, ļoti veiksmīgi izteikt attēla valodā — par valsts Simtgadi vēstīja sarkanīgā tonī plaukstoša mūsu Latvijas spēka apliecinātāja koka — ozola — lapa. Unikālais 2018. gads ir aizvadīts, un ko nu lai saka? Ir pat dzirdēts, ka cilvēki ir teikuši, ka pēc jubilejas nosvinēšanas mēs būsim apjukuši un nezināsim, ko darīt. Jā, var tā par kādiem mūsu ļaudīm teikt, bet ne tikai par tiem, kuri raduši strādāt. Viņi, kas strādā, vienmēr atradīs dzīvei jēgu un pilnvērtīgi izmantos savas dzīves laiku, lai cik smagi un nelabvēlīgi dzīves apstākļi viņiem arī būtu.
Par to, kāda ir dzīve mūsu Latvijā, sacīšu, ka tik labi kā tagad vismaz mana, pēckara gados dzimusī, sociālantropoloģijas pētījumos tā sauktā «baby boomer» paaudze nav dzīvojusi, lai arī trūkumu un nepilnību visapkārt ir papilnam. Mēs nākam no laikmeta, no impērijas, kuru pasaulē sauca pat par ļaunuma impēriju, kura beidza pastāvēt 1991. gada 26. decembrī, kurā nebija tik daudz brīvību un iespēju, cik ir tagad. Mūs tolaik audzināja tā saucamās šķiru cīņas apstākļos un mācīja nevis mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, bet būt modram un acīgam pret visiem, kas apdraud strādnieku un kolhoznieku šķiras intereses. Sekas no šīs nesaudzīgās šķiru cīņas visdažādākajās izpausmēs mēs sajūtam vēl šajās baltajās dienās. Atceros, ka mans nu jau pensionētais kolēģis Voldemārs Vadziņš-Vācietis savulaik mūsu laikrakstā izteicās par franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī domu, ka patiesais dzīves greznums esot labas un tīras attiecības starp cilvēkiem un ka viņš vēlētos piedzīvot laiku, kad tādas būtu. Šo domu, tikai citos vārdos visai bieži esmu dzirdējis no otra sava ilggadēja darbabiedra Daiņa Kārkluvalka, kurš ir sacījis, ka galvenais, kam ir jāpievērš vērība, ir attiecības, kuras pastāv starp mums. Laikam jau tāpēc viņš apzināti vai neapzināti mūsu 2019. gada kalendāra bildē ir fiksējis novada ainavu, kurā dominē zaļā Latvijas krāsa, priekšplānā redzama sakoptas mājas sēta, ar tiltu pāri gleznieciskajai Abavai. Tilts tas varētu simbolizēt attiecības, jo tilts ir tāpēc, lai kaut ko savienotu, un mēs jau kaut ko savienojam tādēļ, lai būtu labāk, lai mēs savā dzīvē būtu laimīgāki. Pēc laimes izjūtas jau no pirmajām dzīves dienām līdz pat pēdējai dzīves stundai tiecas ikviens no mums. Un tādēļ visā pasaulē visas tautas, visi cilvēki, sākot jaunu dzīves gadu, galvenokārt vēl to cits citam. Un šis vēlējums piepildīsies, ja tīri simboliski mēs starp sevi un līdzcilvēkiem ar darbu un mīlestību veidosim savstarpēji saskanīgu attiecību tiltus.