Saulgriežu laika nesaķemmētās domas

Viedokļi

Tepat, tepat ir Ziemsvētku vakars. Mājās tūlīt, tūlīt vairs nebūs vecāku lietu par šāgada kalendāriem. Vai, dieviņ, cik aizraujoša lasāmviela tie ir mirkli pirms neizbēgamās šķiršanās! Lūdzu, beidz šiverēt iedomāti jēdzīgā darba priekā, piesēdi taču un šogad pēdējo reizi pāršķir tās paša aprakstītās un pilnīgi tavas uzmanības neskartās darbdienu un svētku brīžu lapas. Vai vēl maz atceries, ar kādu apņemšanos pērnā gada nogalē čubinājies saulgriežu laikam un gadu mijai? Atklāti pasaki — klusi, klusi, vienīgi sev, ka viss, kā vienmēr, aizgāja savus ceļus un lielie plāni kaut kā izmainījās un izdzisa, dodami vietu īstenības dzelžaini diktētajām vajadzībām. Ceri, ka vismaz šogad noķersi, mācēsi uzburt savās izjūtās to īpašo, tik reti piedzīvojamo Ziemsvētku garšu? Nē, ne to, kas ienāk ar labi izsutinātā cepeša, saldo raušu un piparkūku smaržu sulīgajiem mākoņiem un jauki papildina visaptverošo omulību. Nē, arī ne to, kas nomierina, acis pārlaižot glīti iepakotajiem noteikti sarūpējamo dāvanu sainīšiem. Pašķir vien savu kalendāru līdz jūnijam, vasaras saulgriežiem. Atceries, ka tajos, saulei esot gatavai ripot uz rudens pusi, gaidīji ko līdzīgu? Tādu tiešu, savā vienkāršībā skaistu, kailu īstumu. Un tev bija vienalga, vai maz māki ko nodziedāt no tautas dainām, vai atceries kādus senus ticējumus, vai tev ir vismaz kāds gabals no tautas tērpa, vai iztiksi ar to pašu, ko citi mierīgi ceļ ārā no drēbju skapja un nedomā par iederību un piederību.
Tu ar visām maņām, līdzīgi kā šajos saulgriežos, gribēji piedzīvot ko stipru un pasaules uzmācības neizpostāmu. Tad saņemies un dari to tagad! Atļaujies būt tāds, kāds patiesībā esi, un nebaidies, ja tavas egles vietā (no grīdas līdz griestiem ar spožumiem nokrautai tā, ka skuju smarža vairs netiek cauri) būs uz necilā virtuves galda tukšā alus pudelē iestiprināta puspelēka svece, kas palikusi pāri no nez kādiem taupības laikiem, jau sen sašķiebusies uz viena sāna, ar nejauki kūpošu dakti. Kuro gadu jau nevienam radam, vecam paziņam vai vienkārši labam cilvēkam nesaņēmies aizsūtīt apsveikuma kartīti ar kaut cik piedienīgu novēlējumu? Tāpēc arī pats pilnīgi par velti virināji savu visai norūsējušo pastkasti un biji pat aizkustināts, tajā ieraugot tev vienaldzīgas reklāmas drukas darbus vai novada avīzi, kuru tev iemetīs tik regulāri un neizbēgami bezpersoniski, kā pavasaris nomaina ziemu.
Būtu smieklīgi, ja pats sev būtu savīkstījis dāvaniņu, vai ne? Dāvana varbūt mums ikvienam ir katrs jauns rīts, kurā atmostamies ar dzīvessparu un vismaz pāris darbu sarakstu prātā. Pag, kāpēc tās pavasara mēnešu lapiņas tik saraibinātas ar tavām piezīmēm? Kā tad, savā visai necilajā zemes pleķī rušinājies kā kurmītis, rudeņa laikam paredzēdams visai dižas paša izaudzētās mantības nokopšanu. Izdevās vismaz daļa no izsapņotā? Malacis! Komposta kaudzei dārza sānā arī ir regulāri jāpiebriest, un kurš tad apēstu visu to lērumu, ja katra sēkla uzdīgtu un visādi mošķi nerīkotu dzīres tieši tad, kad tev nav bijis ne vaļas, ne patikšanas vagās urķēties.
Pārnāci mājās, tā arī piemērotu svētku egli nenocirtis? Kam tad nu teiksi taisnību, ka ieraudzīji vienu, otru, piekto un desmito kuplo kociņu, bet tā arī cirveli nepacēli. Žēl palika tik smalki izstrādāta dabas veidojuma. Toties meža skaņas, miers, viss tavs gājiens bija to vērts. Tāpat kā tajā vasaras naktī, kad gandrīz taustāmi izjuti zemes un debess vienotību ar sevi, nebūt ne pelēku putekli, vidū.
Saulgriežu laiks. Visiem viens, un katram pilnīgi citāds. Nav vērts izvilkt vecās kalendāra uzkarināšanai paredzētās naglas no sienas vai tam izsenis ierādīto vietu plauktā piepildīt ar ko citu. Ieskaties gan tajās nedaudzajās lapās, kas neatvairāmi palīdz skaitīt šajā gadā atlikušās dienas. Varbūt pārsteigums, ko atjautīsi sev adresētu, ir tieši un vienīgi tas, kam biji gatavs visu garo, garo laika ritumu.