Tiecoties pretī svētkiem

Viedokļi

Ar pirkstu galiem gandrīz varam aizsniegt Ziemassvētkus — to dienu un brīdi, kad ar dzirkstošām acīm izsaiņosim ilgi gaidītās dāvanas. Šoreiz nerunāju par materiāliem priekiem, bet gan tiem, kas sirdī atstāj nospiedumus uz ilgāku laiku. Psihologi, izvēloties dāvanu, iesaka padomāt par iesaiņojumu. Skaists iepakojums ir puse no prieka. Ja ģimenē nav tradīcijas salikt dāvanas zem eglītes, tās vajadzētu pasniegt tieši rokās. Kas gan ir tās dāvanas, ko mēs, bērnu un neapmierinātu tīņu vecumu pāraugušie svētku svinētāji, izvēlamies saņemt tieši rokās?
Bērnībā svinēt Ziemassvētkus bija krietni vienkāršāk — nekādu rūpju par cienastu, viesu uzņemšanu un svētku noskaņas radīšanu. Atlika tik vien kā cerēt uz Ziemassvētku brīnumu. No otras puses — kas gan var būt grūtāk? Aizdedzinājuši brīnumsvecītes kuplajā, koši zaļojošajā svētku rotā, iekurinājuši pavardu un aptekalējuši viesus, nekādus brīnumus vairs negaidām. Ieraugot bērnu acīs neviltotu prieku, mūs neviļus apciemo vēlēšanās atgriezties bērnībā. Māksla ir ne vien dāvanu pasniegšanas, bet arī saņemšanas mākā. Kā izrādās, saņemt dāvanu ar atvērtu sirdi nemaz nav tik vienkārši. Ceļā stājas raizes par ikdienu, esošo, bijušo un gaidāmo. Pietrūkst laika sevi attiecīgi noskaņot, lai svētku vakars būtu patiešām īpašs.
Vai tiešām prieks, ko tik bieži ilgojamies izjust, nāk no patiesajiem avotiem? Kā ir ar prieku, ko reizi pa reizei izjūtam ikdienā? Kas ir tā avots, kur meklējams pirmsākums? Kur prieku rod cilvēki, kuri nav tikuši skaidrībā par to, no kurienes nāk un uz kurieni dodas? Šķiet, ka dažreiz šie cilvēki spēj priecāties daudz biežāk, kāds pat teiktu — patiesāk. Bet vai tas tā patiešām ir? Esmu pārliecināta, ka īstam priekam nav robežu, to nav iespējams ielikt apputējušā kvadrātveida kastītē un glīti iesaiņot. Tas nav smaids, ko nepieciešamības reizēs uzvilkt. Diemžēl vai par laimi, neesmu no tiem cilvēkiem, kas spēj izveidot mākslīgu grimasi un ietērpties emocijās, ko patiesībā nejūtu. Citreiz man tas ir traucējis, bet vai būtu labāk, ja es, līdzīgi kā citi, izliktos, ka viņu prieka avots ir arī mans prieka avots? Protams, ne vienmēr šim avotam jābūt neredzamam, tās var būt arī vienkāršas lietas, kas mums ikdienā atgādina par prieka esamību, lai brīžos, kad jūtamies vāji, tas mūs atkal atjaunotu un atgādinātu par īsto Ziemassvētku brīnumu.
Latvijas Universitātes profesors
Ivars Austers norāda, ka universālu recepšu, kā satvert laimi šai psiholoģiski pretrunīgajā Ziemassvētku gaidu laikā, nav, taču viens no svarīgākajiem aspektiem ir nedomāt egocentriski, tikai no savām pozīcijām. «Svētki nav individuāls pasākums, tur ir jābūt kādam vienojošam elementam, un tas pēc definīcijas nevar būt egocentrisks — ir jāņem vērā līdzcilvēku intereses, viedokļi, gaume. Jūs nevarat būt tas aizbildnieciskais izglītotājs, kurš uzskata: es jums iemācīšu svinēt Ziemassvētkus… Pati svētku gaidīšana ir saistīta ar dzīvošanu idealizēto Ziemassvētku varā. Bet, kad tie pienāk, bieži vien izrādās, ka cepetis ir piededzis, autobuss nokavēts, mašīna salūzusi; šie sīkumi pazudina gaidītās laimes līmeni,» atzīst
I. Austers.
Rēķinoties ar to, ka gaidītās laimes līmenis var nebūt tāds, kā bijām cerējuši, mums jāiemācās priecāties par lietām, kas nav atkarīgas no mums pašiem, jāatrod laiks, lai attiecīgi noskaņotos, un jāizstiepj pirkstu gali pretī dienai, kas spēj apburt ne vienu vien planētas iedzīvotāju. Ja iemeslu, lai priecātos, ir tik daudz, kāpēc tiem pretoties?