Ciemos pie Ginteru ģimenes Mazirbē — kultūras zīmes «Latviskais mantojums» saņēmējiem

Kultūra

Novembra beigās Rīgā Lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs» sadarbībā ar Kultūras ministriju tūrisma uzņēmējiem pasniedza kultūras zīmi «Latviskais mantojums». Tā ir balva, ko piešķir tiem, kas saglabā un daudzina latvisko kultūras mantojumu, demonstrējot to tūrismā, ļaujot tam būt dzīvam un iekļautam ikdienas dzīvē. Šogad zīmi saņēma arī Mazirbē esošās brīvdienu mājas «Stūrīši— Branki» saimnieki Igors un Gunta Ginteri par lībiešu sadzīves priekšmetu saglabāšanu un ēdienu daudzināšanu. Šāda atzinība viņiem bijis liels pārsteigums un novērtējums ieguldītajam darbam.
«Šeit ziemā viss ir mierīgi,» mūs sagaidot, saka saimnieks, atklādams, ka pēc lielā darba cēliena, kas piekrastē tūrisma jomā strādājošajiem ir gada siltākie mēneši, tagad ir laiks mazliet atpūtai. Todien — arī mūsu sarunai.
Atgūtais dzimtas īpašums
Šī ir saimnieku dzimtā vieta. Dzīves gaitas Ginteru ģimeni padomju gados aizveda uz Ogri, kur Igors pabeidza pamatskolu. Visi, kas gribēja kaut kur tālāk tikt un ko sasniegt, aizgāja no Mazirbes, saka Guntas kundze. Pilsētā bija darbs, dzīvesvieta, bērniem — bērnudārzs un skola. Šeit, piekrastē, nekā daudz nebija. Zivju fabrika un palīgskola…
Kad Igors pabeidzis astoto klasi, mācības uzsācis Rīgā, kur apguva pavāra profesiju. Šajā arodā viņš ieguvis dažādu pieredzi — strādājis kafejnīcās Rīgā, pavārs bijis armijā un braucot uz kuģiem. «Manā dzīvē bijuši dažādi cikli. Izmācījos par pavāru, šajā profesijā gan strādāju neilgi, bet tagad prasmes atkal noder. Līdz tā sauktajai lielajai krīzei mums bija pašiem savs bizness Rīgā, bet pēc tam dzīves ceļi atveda atpakaļ uz Mazirbes pusi,» stāsta saimnieks.
90. gados, kad radās iespēja atgūt dzimtas īpašumu, Ginteri kārtoja vajadzīgos dokumentus un to atguva. Toreiz ēkas bija sliktā stāvoklī un visur bija roka jāpieliek, lai tās atdzimtu no jauna. 90. gadu beigās iegādājušies arī 1888. gadā celtos «Stūrīšus» — pamestu un gandrīz nojaucamu māju. «Toreiz kopām tās apkaimi, un citi tā dīvaini skatījās, sakot, ka es ceļmalu kopjot. Paldies jāsaka arī Mazirbes internātpamatskolas bērniem un pedagogiem, kas daudz palīdzējuši, lai šeit tagad viss izskatītos sakopts,» saka saimnieki. «Stūrīšus» atjaunoja, un tagad tur senatnīgais labi sadzīvo ar mūsdienīgo. Ēkā rasta vieta arī atpūtnieku izmitināšanai.
Laikā, kad dzimtas īpašumus viņi atjaunoja, saimniekiem darbs bija Rīgā un uz Mazirbi atbraukuši tikai brīvos brīžos.

Ieguldot līdzekļus, viņi sapratuši, ka pašiem būt šeit tikai viesiem brīvajos brīžos vairs nav iespējams. Tā 2006. gadā Igors, bet 2012. gadā Gunta pārcēlās uz dzīvi Mazirbē. «Uz Rīgu mēs aizbraucam, bet mums tur vairs nepatīk. Tā nav tā Rīga, kas bija agrāk,» viņi saka.
Simtgadīgā tējas kastīte
Jautāts, kā sācis vākt un krāt senatnīgos priekšmetus, saimnieks teic, ka agrāk viņu vecas lietas neinteresēja. «Man viss bija jauns un moderns,» viņš smejoties teic. Tērbatas ielā Rīgā, kur dzīvojis, bija antikvariāti. «Reiz vienā no tiem nopirku simtgadīgu tējas kastīti, un tā «sabojāja» manu dzīvi. Sāku arvien vairāk uzmanības pievērst vecām lietām un priekšmetiem,» stāsta Igors. Pārsvarā tās ir Latvijas laika mēbeles un priekšmeti, piekrastes meistaru darinātas lietas, nevis no citām valstīm ievestas. «Mums nav muzeja, bet ir senlietu kolekcija. Šo to paķeru klāt arī no padomju gadiem, jo tas tagad ir topā. Arī tolaik ražoja lietas, kas citviet pasaulē joprojām ir brends. Lai gan senākām lietām ir simts un vairāk gadu, padomju gados ražotajām arī drīz būs 70 gadu, un tās lietas cilvēkiem patīk. Ir savākts pietiekami daudz dažādu priekšmetu, un katrs no tiem vēsta par savu laiku. Manās acīs katrai no tām ir liela vērtība,» teic saimnieks.
Ārzemniekiem, kas viesojas «Stūrīšos», interesē ne tikai senatnīgais, bet aizliegtais laiks jeb kā dzīve piekrastē risinājusies padomju gados. Ļoti šeit patīk vāciešiem, somiem, ir daudz viesu no Austrijas, Šveices. Bijuši cilvēki arī no attālākām pasaules vietām — Aļaskas, Meksikas un Austrālijas. Taču lielākā daļa brauc no Eiropas. «Pie mums ierodas cilvēki, par kuriem var teikt, ka viņi visur jau ir bijuši, tiem nevajag burzmu, bet savu vietu, mieru un tukšo jūrmalu ar mūsu baltajām smiltīm. Tā kā šeit ir nacionālais parks, ļoti daudz brauc tādi, kuriem interesē daba. Citiem ugunskuru iekurināšana ir kaut kas. Mums šīs lietas ir pašsaprotamas,» stāsta Igors. Liels satraukums bijis 2015. gada novembra vidū, kad savas vizītes laikā pa Dundagas novadu pie Ginteru ģimenes viesojies Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi Ivetu Vējoni, kuri «Brankos» ieturējuši maltīti. Tik augstus viesus uzņemt viņiem bijis liels gods.
Ēdieni — raksturīgi piekrastei
Tagad, saimniekojot «Stūrīšos—Brankos», Igora pavāra talants redzams visā krāšņumā. Viņš ar vienlīdz lielu ķērienu izdomā receptes, ēdienu nosaukumus un noformējumu, neaizmirstot piebilst, ka tos kādreiz lībieši ēduši — tātad raksturīgi šai piekrastei. «Pie mums nekad tā nav bijis un nebūs, ka ciemiņiem piedāvāsim vienkārši no veikala kaut ko atnestu,» skan saimnieku teiktais. «Lielveikalā cenšamies produktus nepirkt. Es kā vietējais Garoza no apkārtējiem savācu visu: kartupeļus, zaļumus, tomātus, gurķus, olas, pienu. Mūsu ciemiņi to novērtē,» teic Igors. Lai gan pēc gardās maltītes tiekot prasīta arī recepte, kā ēdiens pagatavots, un rūpīgi tā pierakstīta, cilvēkiem atkal esot Mazirbes pusē, izskan, ka te tomēr tie esot visgardākie. To vidū noteikti ir Igora gatavotā bukstiņu biezputra. Iecienīti ir arī Zadiņas kundzes ceptie sklandrauši un citi ēdieni. Saimnieki lielu paldies saka novada tūrisma organizētājai Alandai Pūliņai. «Pasaulē ap ēšanu viss tomēr grozās,» smejoties spriež saimnieks.
«Latviskais mantojums»
Jautāti, kādas izjūtas ir pēc kultūras zīmes «Latviskais mantojums» saņemšanas, viņi teic, ka tas bijis liels pārsteigums un atzinība par paveikto līdz šim. «Visu, kas šeit ir, paši saviem spēkiem veidojam un krājam. Nav bijis viegli, bet priecājamies, kas mums ir un ka to novērtē arī citi,» saka Guntas kundze.
Šo kultūras zīmi šogad saņēma arī Pāces vilnas pārstrādes fabrika un tās saimnieks Dins Derkevics — par vilnas pārstrādes amata uzturēšanu un daudzināšanu. Ginteri priecājas arī par viņiem, kas devuši nenovērtējamu ieguldījumu, lai vilnas pārstrāde Dundagā ne tikai turpinātos, bet arī attīstītos. Viņuprāt, Dundagas novadam ir daudz vērtīga, ko rādīt ne tikai vietējiem, bet arī viesiem.