«Talsi ir vieta, kur restartējos un uzlādēju baterijas»

Personības

Jolanta Grunte ir spilgta, radoša un vienmēr pozitīva talseniece, bet nu jau kādu laiku ikdienu pavada, dzīvojot un strādājot Rīgā. Galvaspilsēta Jolantai ir ļoti tuva, tādēļ arī tikšanās vietu mūsu sarunai izvēlējos pašā tās sirdī — pie «Laimas» pulksteņa un Brīvības pieminekļa.
Jolanta ir dzimusi un uzaugusi Talsos. «Mācījos Talsu 2. vidusskolā. Mazliet sanāca pamācīties arī Talsu Valsts ģimnāzijā. Pēc vidusskolas aizgāju dzīvot uz Ventspili, bet mācījos Rīgā. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ieguvu bakalaura grādu psiholoģijā,» viņa stāsta. Pēc studiju pabeigšanas viņa atgriezusies Talsos un nodzīvojusi šeit aptuveni divus ar pusi gadus, pēc kuriem devusies atpakaļ uz Rīgu.
«Kādreiz, kad braucu uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Talsiem, vienmēr mammai teicu, cik gan ļoti man patīk Rīga un cik ļoti gribētu tur dzīvot,» atceras Jolanta. Tagad šāda doma esot arī viņas mazajam brālim Viljamam, kuram ir astoņi gadi. Arī viņš par to vien runājot, ka noteikti dzīvošot Rīgā. «Un vēl viņš saka: dziedāšot Latvijas Nacionālajā operā,» Jolanta smaidot piebilst. «Par mums abiem jau smejas, ka ar mazo brāli esam tie jocīgie no mūsu ģimenes, jo nevienam citam Rīga nepatīk. Visiem labāk šķiet dzīvot Talsos. Mēs esam tādi divi īpašie gadījumi,» viņa smej.
Jolanta kursos ir apguvusi Scenar terapiju,
kas ir netradicionālās medicīnas veids, ar kura palīdzību iespējams atjaunot ķermeņa dabiskās dziedēšanas spējas. «Ar to es kādu brīdi nodarbojos, kamēr dzīvoju Talsos. Tagad tas ir palicis tādā līmenī, ka ar terapijām palīdzu savai ģimenei, bet citādāk ar to tik ļoti nenodarbojos,» teic Jolanta un atklāj, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas psiholoģijā domājusi turpināt studijas, lai iegūtu maģistra grādu. «Esmu sapratusi, ka bez maģistra grāda psiholoģijas sfērā tu īsti nekur nevari strādāt. Vienīgi, ja nu par psihologa asistentu, bet tādu darba vakanci esmu redzējusi tikai vienu reizi,» bilst Jolanta. Viņa smej, ka laikam tik ļoti gribējusi strādāt darbā, kas kaut kādā veidā saistīts ar psiholoģiju, ka, pašai nemanot, nonākusi līdz darbam Rīgas sociālajā dienestā. «Mana ikdiena paiet Rīgas sociālā dienesta Ziemeļu rajona nodaļas teritoriālajā centrā «Purvciems», kur strādāju par sociālās palīdzības organizatori,» stāsta Jolanta. «Man ļoti iepatikās vārds «organizators», jo man vispār visu laiku patīk fīrēties, plānot un darīties, ka laikam pat tikai tāpēc aizsūtīju savu pieteikumu uz šo amatu. Pilnīgi nezinot, kas mani īsti sagaida,» viņa stāsta un atzīst, ka organizatora spējas šajā darbā noteikti vajadzīgas, jo darba ir ļoti daudz un to jāprot saplānot. «Ja sākumā man šķita, ka aiziešu, skaisti pasēdēšu kā amatpersona darbā no deviņiem līdz pieciem, tad nu jau esmu samierinājusies ar to, ka tas tā nav. Īpaši tad, kad sākas ziemas sezona, man ļoti jāorganizē savs darbs,» teic Jolanta.
«Man liekas, ka manī dzīvo tāds pēršanās un ņemšanās gariņš. Tādēļ šo darbošanos vajag arī manā darbā, jo, skatoties uz saviem kolēģiem, varu redzēt, ka ne jau visi ir tādi. Dažs atnāk no rīta, nosēžas pie sava galda un papīriem, vakarā pieceļas un aiziet. Es tā nevaru. Esmu iekšā savā darbā par visiem simts procentiem,» atzīst Jolanta.
Ikdienā viņa darbā palīdz cilvēkiem,
izvērtējot viņu materiālo situāciju un iespējas, lai tie varētu saņemt Rīgas pašvaldības vai valsts pabalstus. «Palīdzu tiem cilvēkiem, kam ir mazākas iespējas. Arī psiholoģijas zināšanas šajā darbā ļoti palīdz,» Jolanta stāsta. Tās esot palīdzējušas arī iepriekšējā darbā — spēļu zālē «Joker». «Man šķiet, ka visu laiku saskaros ar tādiem grūtajiem klientiem — gan šajā darbā, gan spēļu zālē strādājot. Atceros, kad biju uz darba pārrunām sociālajā dienestā, teicu, ka varu šo darbu pilnīgi droši salīdzināt ar savu darbu spēļu zālē un vilkt paralēles. Ejot laikam, arvien vairāk saprotu, ka klientu loks abās vietās ir gandrīz tāds pats,» viņa spriež.
Jolanta gan atzīst, ka nekad nebija domājusi, ka strādāšot tieši sociālās palīdzības jomā. «Kolēģes jau man sākumā teica, ka uz darbu sociālajā dienestā nevarēšu nākt ar krāsainu manikīru un spilgti krāsotiem matiem, kaut gan mati vēl spilgtākās krāsās ir pieļaujami un drīkst būt, bet uz darbu es nevaru ģērbties tā, kā biju pieradusi ģērbties līdz šim, jo tomēr skaitos amatpersona, un tas uzliek zināmu zīmodziņu, ko varu atļauties uzģērbt un ko ne,» saka Jolanta, kad ieminos, ka man viņa vienmēr asociējusies ar raibiem tērpiem un matu krāsām.
«Ja agrāk ģērbos koši un krāsaini, tagad tāda varu atļauties būt tikai mājās, kad katras kājas zeķe ir citādākā krāsā,» Jolanta smej. Piektdienas gan darbā esot tādas neformālākas dienas, tad kolēģi ieraugot arī nedaudz no Jolantas patiesās būtības. «Protams, ne visiem patīk. Dažiem droši vien ir šoks. Viņi pie tā nav pieraduši. Visi jau tur ģērbjas gandrīz vienādi, formāli,» saka Jolanta. «Katram darbam jau ir kaut kādas robežas, kas jāievēro. Iespējams, arī tāpēc savos sociālo tīklu profilos vairs neesmu tik aktīva kā biju līdz šim,» atzīst Jolanta un piebilst, ka daudzi draugi jau sākuši jokot, ka, lai uzzinātu, ko Jolanta vispār dara un kā viņai iet, vieglāk esot viņai piezvanīt, jo citādāk neko vairs nevarot uzzināt.
Lai gan Jolantas darbavieta atrodas Purvciemā,
viņa uz dzīvi apmetusies Iļģuciemā. Viņa paskaidro, ka dzīves vietas izvēlē šoreiz pielāgojas savam draugam Guntim, kuram Iļģuciems atrodas tuvāk darbavietai. «Man uz darbu sanāk braukāt ar diviem transportiem, bet tas nav tik sarežģīti, cik varbūt no malas izliekas. Esmu pie tā pieradusi,» teic Jolanta. «Man jau no bērnības bija sapnis, ka dzīvošu Rīgas centrā, bet tagad esmu pieradusi, ka dzīvoju ārpus tā. Esmu tur, kur esmu, un man tur patīk, jo Iļģuciemā ir forši. Tāda sava mazā pasaulīte, kur nejūtu cilvēku burzmu, kas ir ikdienā Rīgas ielās vai sabiedriskajā transportā.»
Jautājot, vai dažbrīd galvā tomēr neiešaujas doma atgriezties Talsos, viņa atbild, ka tādu domu neapsver. «Nevar jau arī tā teikt, jo dzīvē visādi var notikt, bet noteikti apzināti tā nebūtu mana izvēle. Rīgā jūtos ļoti labi. Protams, uz Talsiem braucu ciemos pie savas ģimenes, saviem mīļajiem. Tā ir vieta, kur restartējos un uzlādēju baterijas. Mammīte mani vienmēr lutina. Citreiz Talsos pat neaizeju līdz veikalam, bet uznāk brīži, kad gribas izbaudīt mazās pilsētas burvību — pastaigāt pa pilsētu un sajust, ka apkārt nav daudz cilvēku.
Kad no Talsiem braucu atpakaļ uz Rīgu, jūtos, kā no jauna piedzimusi. It kā atgrieztos no miera un klusuma ostas,» teic jaunā sieviete.
Protams, viņa sekojot līdzi, kas Talsos notiek. Viņai šķiet, ka kultūras dzīve ir kļuvusi ļoti aktīva. «Viss kaut kas notiek — izstādes, koncerti. Nesen bija Aināra Mazjāņa grāmatas «Mēs esam Talsi» atvēršana, kurā ir arī mana bilde, par ko man liels prieks,» ar smaidu atzīst Jolanta. Viņa arī pastāsta, ka grāmatu aiznesusi uz darbu parādīt kolēģiem; visi brīnījušies, vai tā tiešām esot viņa, jo šo radošo Jolantas dzīves daļu gandrīz neviens no kolēģiem nezinot. «Kaut kad darbā ar kolēģiem aizsākām sarunu par Ziemassvētkiem, pieminēju, ka braucu uz dažiem Rīgas bērnudārziem tēlot rūķi. Visi pārsteigti prasīja, vai tad arī kaut ko tādu daru. Atbildēju, ka jā un vēl piemetināju, ka arī sejiņas bērniem apgleznoju,» smej Jolanta.
Dzīvojot Talsos,
viņa kopā ar Ingusu Stauģi vadījusi un organizējusi bērnu ballītes. Par tām runājot, Jolanta gan atzīst, ka to organizēšana ir nedaudz noklususi. «Vispār sanāca tā, ka tad, kad tikko atnācu uz Rīgu, aizbraucu padzīvot uz Vāciju. Apskatījos, kāda ir dzīve citur, bet sapratu — nē, tas nav man! Tajā brīdī es no iespējām organizēt bērnu ballītes atteicos, bet dažos pasākumos sejiņas gan bērniem apgleznoju joprojām, cik nu darbs man to atļauj. Tagad arī darbā, kad kolēģi to uzzināja, jau izskan piedāvājumi. Noteikti tam visam neesmu atmetusi ar roku,» viņa stāsta.
«Ļoti patīkami bija, kad šovasar mani uzaicināja apgleznot bērniem sejiņas Laucienes pagasta svētkos,» atceras Jolanta, piebilstot, ka, ja viņu aicinātu vēl uz Talsiem ko tādu darīt, viņa noteikti brauktu. Radošas lietas un nodarbes viņai lieliski palīdzot atslēgties no darba, ko viņa dara ikdienā.
Tā kā straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētki,
mūsu sarunas beigās apjautājos Jolantai, vai viņai jau ir svētku izjūta, uz ko viņa atbild ar pozitīvu jā! «Īpaši tagad, kad jau ir vakars un Rīgas kokos iedegas sakārtās lampiņas. Arī braucot no darba mājās, kad skatos uz visiem rotājumiem. Mājās esmu pacentusies ar Adventa vainadziņu un lampiņām. Man patīk Ziemassvētki. Man patīk arī sniegs,» Jolanta atzīst — no sniega ārā viss paliekot mazliet gaišāks. Ziemassvētki esot viņas otri mīļākie svētki, savukārt pirmo vietu ieņemot dzimšanas diena. «Ja man ir laiks un uznāk tāds īsts svētku dullums, kā tas bija vienu gadu, kad vēl dzīvoju Talsos, varu izdekorēt jebko. Toreiz bija izdekorēts viss gan sētā, gan mājās. Man gribējās uzburt svētku sajūtu, jo sniega tad nebija vispār. Bija ļoti silta ziema. Atceros, ka Ziemassvētkos gājām ārā plānajās pavasara jakās,» svētku atmiņās dalās Jolanta.
Vēl nesen viņa ar kolēģiem spriedusi, ka šobrīd visi uz ielām staigā tādi drūmi. «Parasti gan, kad pilsētā iededzas svētku gaismiņas, Ziemassvētku izjūtas cilvēkos ir vairāk, bet šogad kaut kā vēl jūtams tāds drūmums,» viņa domīgi spriež. «Man gan gribas, lai cilvēki to visu atmet malā un lai viņu sirdīs iezogas ticība brīnumiem. Es pati ļoti ticu brīnumiem un arī zinu, ka brīnumi piepildās. Man gribas, lai visiem ir gaiši un skaisti Ziemassvētki un svētku izjūta sirdī!» vēl Jolanta.