Rūgtās mācības konsekvences

Viedokļi

Nupat bez rezultātiem noslēdzies jau otrā Valsts prezidenta nominētā premjera amata pretendenta Alda Gobzema vairākpakāpju plāns valdības izveidē, ko viņš visbeidzot piedāvāja sastādīt no «bezpartejiskiem profesionāļiem.» Nav gan īsti zināms, cik tādu viņam izdevās atrast un vai to pietika visām ministrijām vai tikai sešām, ar kurām Artusa Kaimiņa partijas pārstāvji pēc vēlēšanām solīja pārvaldīt valsti. Liekas, ka, neraugoties uz visai optimistiskām cerībām par jauna laikmeta sākumu Latvijas politikā, esam iekļuvuši teju vai visnopietnākajā valdības izveides krīzē pēc neatkarības atjaunošanas vai vismaz 90. gadu beigām, kad premjera krēslā pirmoreiz sēdās toreiz vēl gana jaunais un enerģijas pārpilnais biznesa pasaules pārstāvis Andris Šķēle.
Tik tiešām — vēlētāji politiķus šoreiz nostādījuši gandrīz vai neatrisināmas problēmas priekšā, teju visām politiskajām partijām piešķirot līdzīgu mandātu skaitu. Bet tas acīmredzot liecina par mūsu sabiedrības sašķeltību atsevišķās, skaitliski līdzīgās daļās jeb segmentos ar visai dažādām vai pat pretējām interesēm, starp kurām esot pagalam grūti, gandrīz neiespējami atrast kopsaucēju, lai gan, iespējams, tam par šķērsli kalpo vēl citi publiski neminēti iemesli, kas nebūt nav valsts attīstību un uzplaukumu veicinoši. Tā vien izskatās, ka mūsu valsts tiek raustīta no vienas malas uz otru un nav iespējams vienoties par prioritāri veicamiem darbiem un reformām, kas būtu jāturpina vai jāuzsāk, lai beidzot sasniegtu vēlamo rezultātu. Jāteic, ka iepriekšējā valdība kaut ko centās darīt šai ziņā, bet acīmredzot nepietiekami apņēmīgi un pārliecinoši, lai sabiedrības vairākums to atbalstītu. Paradoksāli, ka liela vēlētāju daļa rīkojās tieši pretēji — nobalsoja par esošās valdības kritiķiem, kuri turklāt dāsni bārstīja solījumus, nevis spēja apliecināt paveiktos darbus, nolīdzinot gandrīz ar zemi visu, ko valdība bija paveikusi vai grasījās uzsākt. Dīvainā kārtā viena no opozīcijas partijām bija izvēlējusies nosaukumu «Par», lai gan savā priekšvēlēšanu retorikā un vēlākajā nostājā drīzāk ieņēma pretēju pozīciju.
No malas raugoties, liekas nesaprotami, kāpēc tik bargu novērtējumu «gala eksāmenā» saņēma pie varas esošie politiķi no t. s. «valdošās koalīcijas», ņemot vērā, ka ekonomiskie rādītāji viņiem bija krietni labāki par saviem priekšgājējiem? Tika taču uzsāktas un teju ieviestas dzīvē vairākas būtiskas reformas svarīgās valsts dzīves jomās, pieņemti principiāli lēmumi izglītībā, veselības aizsardzībā, militārajā (NATO prasību izpildē) un sociālajā jomā, jūtami paaugstināta minimālā darba samaksa un veikts arī pensiju pārrēķins. Tas viss taču it kā veicināja sociālās nevienlīdzības mazināšanos un valsts drošības pieaugumu, tik ļoti vēlamo stabilitāti, lai gan tika īstenota arī neviennozīmīgi vērtēta nodokļu reforma, tomēr tas tika darīts ar nolūku palielināt cilvēku ienākumus pēc nodokļu nomaksas. Neko tamlīdzīgu taču nedarīja neviena no esošās valdības priekštecēm, un arī ekonomiskie rādītāji tām bija krietni zemāki. Acīmredzot cilvēkos jau ilgāku laiku bija krājušās nepiepildītas cerības un visbeidzot lielai sabiedrības daļai pietrūka pacietības, tāpēc valdošie politiķi par savu aroganci un šķietamo «muļļāšanos» saņēma bargu sodu. Jācer, ka mūsu politiķi pēc notikušā spēs izdarīt attiecīgus secinājumus.