«Notikumi, kas saistās ar Spāres muižu, ir ļoti būtiski visai latviešu kultūrai»

Kultūra

8. decembrī Spāres muižā norisinājās vienlaikus māksliniecisks un romantisks pasākums, kurā simboliski no jauna satikās gleznotājs Janis Rozentāls un viena no Spāres baronu meitām Doroteja Luīze Karolīna fon Grotusa. Baronese, kuru gan savulaik dēvējuši, gan tagad dēvē vienkārši par Keriju, Spāres muižā atgriezusies spārenieces, mākslinieces Ritmas Lagzdiņas radītā gleznā.
Mākslas zinātnieks Māris Brancis uzsvēra, ka baroniem Grotusiem Spāres muiža bijusi īpaša. Pēdējais barons Oto fon Grotuss atmiņās rakstījis: «Ak, Spāre, tu, mīļais zemes pleķītis ar liepu aleju uz ezeru! Nekad nav aizmirstama māja uzkalnā un meži, no kuriem šurp nāk atbalsis. Domājot par taviem laukiem, es sapņoju par pagājušiem mirkļiem. Nav izgaisis, ko mums visiem nozīmē Spāre. Tas dzīvos mūsos vienmēr. Spāre, kas tu mums esi, to var izlasīt tikai mūsu sirdīs, un tas būs mūžīgi.» Oto fon Grotuss nākamgad svinētu 150. jubileju, bet viņa pusmāsa Kerija — 160. jubileju. «Viņa šeit, Spāres muižā, ir viena no centrālajām personām. Notikumi, kas saistās ar Spāres muižu, ir ļoti būtiski ne tikai Spārei, bet visai latviešu kultūrai,» vērtēja M. Brancis.
Kad Kerijai bija 34 gadi, viņā iemīlējās latviešu rakstnieks Andrievs Niedra, kuram tolaik bija 22 gadi. «Kerija kļuva viņam par romantisku tēlu, kurā viņš bija samīlējies līdz matu galiņiem. Ne jau velti, ja paņemam romānu «Līduma dūmos», tad tur sastopam Keriju un pašu Andrievu Niedru — viņi gan tiek saukti citos vārdos par Lūciju un Strautmali. Šajā romānā A. Niedra ielicis visu vīrieša prieku par sievieti. Leģenda stāsta, ka labi pazīstamā dziesma ar vārdiem «dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju» esot atvadas no šīs mīlestības,» stāstīja M. Brancis.

Drīz pie baroniem ieradies cits latvietis — Janis Rozentāls. «Viņam tolaik bija 29, bet Kerijai — 36 gadi. Notika kāda saslēgšanās, bet šajā gadījumā tā galvenokārt bija mīlestība no Kerijas puses,» atklāja mākslas zinātnieks. J. Rozentāls bijis cilvēks ar stingru un nelokāmu, bet piemīlīgu raksturu, viņš pratis strādāt, savu tiesu neliegdams arī priekam, allaž labā garastāvoklī, dzīvespriecīgs, apgarots, trauksmains mākslas entuziasts. «Nav nekāds brīnums, ka Kerija ieskatījās Janī Rozentālā,» vērtēja M. Brancis.
Mākslinieks ieradies gleznot Grotusu dzimtu un citus muižniekus, bet Kerija palīdzējusi sagādāt pasūtījumus. Gadiem ilgi viņu starpā notikusi sarakste, kurā mazu ieskatu tovakar sniedza Tabita Kalniņa un Andris Priednieks, iejūtoties Kerijas un Jaņa Rozentāla lomās. Mūsdienās, kad savstarpējā komunikācija kļuvusi gana strupa un prasta, bija brīnišķīgi vismaz iztēlē atgriezties vairāk nekā gadsimtu senā pagātnē, kad vīrieši un sievietes sazinājās, rakstot vēstules skaistā valodā.
J. Rozentāls Keriju vēstulēs dēvē
par ļoti godāto jaunkundzi, viņa mākslinieku — par «veco kolēgu» (19. gadsimtā visas muižnieku atvases mācījušās zīmēšanu un gleznošanu), par «mīļo, veco Knurksi» un «mīļo draugu». Viņš pateicas par interesi, kādu Kerija izrāda «mākslinieka ērkšķu ceļam», jo esot patīkami dzimtenē sastapt «tik mīļu izpratni un tik siltu atsaucību, kas rosina jo līksmāk traukties tālāk». «Jūs gan esat vislabākais draugs, kādu vien varētu sev vēlēties, un man vajadzētu būt visaugstākā mērā laimīgam, ka man tāds ir, ja vien tieši šī laimes sajūta nemodinātu šaubas — vai tad es tādu esmu pelnījis, vai esmu šādas laimes cienīgs?» J. Rozentāls raksta. «Par to vien mums Kerijai jāpasakās — ej nu zini, kāds J. Rozentāls būtu, ja nebūtu Kerijas palīdzīgās rokas!» M. Brancis aicināja aizdomāties. Galu galā, J. Rozentāls spriež: «Ak, šī māksla! Tā ir neganta lieta.»
«Es ieradīšos (..) tikai tādēļ, lai mazlietiņ tiktos un parunātos ar Jums,» kādā vēstulē neslēpj Kerija. «Tas būtu nonicinājums, muļķība un reizē pat nekrietnība, ja es Jums par Jūsu mīlestības pilno gādību gribētu pateikties ar dažām gatavām pateicības frāzēm un pāris skaistiem, patīkamiem izteicieniem. Jums taču nekādā ziņā nevar būt svarīgāka tikai tāda ārēja, gluda draudzēšanās. Būtu jau ļoti jauki, ja tā būtu izjusta un gluda. Bet šai ziņā esmu Jums pārāk maz piemērots, un, kaut arī mūsos ir daudz kas kopīgs, tomēr mūsu noslieces daudzos gadījumos iet pārāk atšķirīgos ceļos. Varbūt ar laiku tas nogludināsies,» citā vēstulē spriedelē J. Rozentāls. Kerija savukārt pateicas par vēstuli, kurā mākslinieks izrādījis viņai daudz līdzjušanas. «Daudz kas manī un pie manis ir pārmainījies, tikai sirds man palikusi puslīdz tā pati, un, kas reiz tajā ir uzņemts, tam sava vietiņa sirdī arvien tiks silti saglabāta. Toties par Jums, kuram pārmaiņas ir dzīvības elpa, es jo sevišķi priecājos, ka spējat būt tik uzticīgs. (..) Ir jauki šad un tad apzināties, ka pasaulē ir tāds mīļš draugs, par kura draudzīgo attieksmi vien var būt pārliecināts, un kurš reizi pa reizei, kā nu tas dzīvē sagadās, personiski vai arī no attāluma paspiež roku un saka: «Es esmu šeit un zinu par Tevi, un priecājos kopā ar Tevi un bēdājos kopā ar Tevi.» Brīžam grūtos laikos tāda glāstoša, saprotoša drauga roka no attāluma sniedz tik ļoti daudz laba, un tad labprāt gribētos šo mīļo roku satvert personīgi un tai pateikties. Tā kā tas notikt nevar, tad jāiztiek ar spalvu,» viņa samierinās. «Sirsnīga pateicība par Jūsu pūlēm. Es reizē brīnos un priecājos, redzēdams, ka Jūs vēl neesat zaudējusi pacietību mani arvien no jauna uzpurināt un ka Jums nav apnicis šķiest savu dārgo laiku ar tik garlaicīgu un nepateicīgu sižetu, kāds esmu es,» pateicas Janis.
Sarakste turpinājās arī, kad abi —
vispirms Janis, bet vēlāk arī Kerija — sastapa nākamos dzīvesbiedrus un apprecējās. Kā raksta baronese, «mīla un laime nedrīkst sirdi padarīt šauru — tai jāvērš tā plaša, bagāta un pilnīga, lai tā, pāri plūzdama, varētu arī citiem labu dot». 1907. gada rudenī viņa atzīst: «Lai gan tagad esmu kļuvusi Bavārijas pavalstniece, tomēr palieku, kā visu mūžu bijusi, baltiete ar miesu un dvēseli un no sirds dzīvoju līdzi visam, kas skar manas dzimtenes labklājību un ciešanas, un tā tas paliks vienmēr.»
«Mēs esam izdarījuši ļoti svētīgu darbu, atcerēdamies Keriju, atcerēdamies šo muižu un atcerēdamies Jani Rozentālu,» sprieda M. Brancis. Atcerēšanās notika arī caur Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolas audzēkņu izstādi «Janim Rozentālam 152». «Mūsu bērnu cieņas pilna paklanīšanās J. Rozentālam notika šādā veidā,» apliecināja mākslas skolas direktora vietniece mācību darbā Dace Paeglīte.
Aizkustinošs bija brīdis, kad tika noņemts pārklājs Ritmas Lagzdiņas gleznai «Kerija». «Es mācījos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā kopā ar Ievu Rozentāli, Jaņa Rozentāla mazmeitu. Daudz kur kopā gājām, visu ko svinējām, un vienā reizē Ieva uzaicināja pie sevis. Viņa dzīvoja telpās, kur pašlaik ir J. Rozentāla muzejs. Viņas māmulīte, ļoti eleganta kundzīte, pasniedza kafiju skaistās tasītēs, kuras noteikti bija vēl no Rozentālu Ellijas (Jaņa Rozentāla sieva — E. L.). Mūs ieveda arī darbnīcā, un mani, padsmitgadnieci, šķietamā J. Rozentāla klātbūtne stipri iespaidoja. Gāja laiks, un es nopirku grāmatu «Dzīves palete». Nu lasīju Kerijas vēstules, kuras visas rakstītas Spārē, Spārē, Spārē… Izlasot šīs vēstules, sāku domāt, ka tāds J. Rozentāls vispār varēja arī nebūt. Kerija viņam tik daudz palīdzējusi! Sāku pārdomāt arī to, kā vācieši daudziem latviešiem palīdzējuši, cik daudz kultūras caur viņiem Latvijā ienācis… Un man pret Keriju radās liela cieņa. Tā nu es paņēmu vienu J. Rozentāla radīto fotogrāfiju un nolēmu to uzgleznot krāsainu,» pastāstīja R. Lagzdiņa.
Vēstules ļāvušas māksliniecei noprast, ka baronese bijusi tāda, kas pret visiem attiecas ar lielu mīlestību, tāpēc R. Lagzdiņa savukārt ar mīlestību radījusi šo mākslas darbu, papildinot fotogrāfijā redzamo Kerijas un klēpjsunīša atveidu ar Spāres muižas liepu alejas fonu, putniņu kā jaunu vēstu («Iespējams, no Rozentāla!») nesēju koka zarā un ziedošām rozēm. «Šajā mirklī man tiešām šķiet, ka Kerija ir ar mums — ka viņa ir atgriezusies savā Spārē,» R. Lagzdiņa priecājās.