Izslieties nedaudz staltāk un darīt nedaudz vairāk

Viedokļi

Jau šo svētdien katrs savās mājās aizdegsim Adventa vainaga trešo svecīti, bet līdz tam vēl pāris dienu jāpaciešas. Šobrīd esam nonākuši klusā pirmssvētku gaidīšanas laika pašā vidus posmā, kad jau pavisam drīz pie mūsu māju durvīm un mūsu sirdīm klauvēs Ziemassvētku brīnums un aiz tā, jau turpat vien gaidīs Jaunais gads, lai sveiktu mūs ar jauniem piedzīvojumiem un sapņiem.
Daudziem no mums šis klusais Adventa laiks ir iekšēju pārdomu, sev svarīgu secinājumu un atklāsmju brīdis. Laiks, kad varam atskatīties uz norisēm, notikumiem un visu to, kas ar mums, mūsu mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, kas bijuši mums blakus, noticis šī, nu jau aizejošā, gada laikā.
Katram šis gads bijis citādāks. Kādam raibs un krāsains kā eglīšu krāsainās virtenes, kas rotā pilsētas ielas, kādam citam mierpilns un balts kā baltā sarma, kas agrajās rīta stundās grezno kailos koku zarus. Katram no mums šis gads asociēsies ar citām sajūtām, smaržām, domām un mirkļiem, bet ir arī kaut kas tāds, kas tieši šogad mūs visus vienoja vienā lielā, stiprā veselumā. Tā ir mūsu mīļās tēvzemes, mūsu mīļās Latvijas simtgade.
Kaut gan krāšņie simtgades svētku pasākumi aizvadīti, salūta raķetes sen izšāvušās pretī zvaigžņotajām Latvijas debesīm un arī cilvēki, kas pie saviem mēteļu atlokiem piesprauduši karoga krāsas lentītes, uz ielām redzami vien daži, gaisā vēl aizvien virmo pacilātības un gandarījuma izjūta. Arī manī šīs emocijas vēl nav rimušas un uzbango katru dienu kā rotaļīga vēja dzīti vilnīši ezera gludajā spogulī. Ejot savās ikdienas gaitās, man gribas izslieties nedaudz staltāk, soļot pa ierastajām pilsētas ieliņām nedaudz raitākā solī. Gribas uzsmaidīt katram kokam, mājai un pretimnākošajam cilvēkam, jo es taču esmu šeit, jo mēs esam šeit. Mūsu mājās, mūsu dzimtenē, mūsu Latvijā!
Protams, vienmēr atradīsies latvieši, kas kurnēs zem deguna vai, sēžot savos mīkstajos dīvānos, teiks: kāds gan pacilājums un patriotisms, ja paskatāmies, kas notiek mūsu valstī! Šiem kurnētājiem man gribas teikt tā — mūsu valsts ir mūsu māja. Ja mēs par savām mājām nerūpējamies, nekopjam tās, tad jebkura greznākā pils agrāk vai vēlāk pārvērtīsies par būdiņu ar izdrupušiem stūriem, pa kuriem pūtīs iekšā un ārā auksti vēji un brāzmas.
Rūpēsimies par savām mājām. Cienīsim tās. Ar saviem vārdiem, darbiem un savu mīlestību pat katra mazākā un necilākā būdiņa var kļūt par skaistu un stipru pili. Tāpat tas ir ar mūsu valsti. Tikai ar labiem darbiem, iedrošinošiem vārdiem un siltām mīlestības pilnām domām un sirdīm mēs varam mūsu Latviju padarīt vēl labāku, drošāku, stiprāku un skaistāku. Atradīsim laiku, lai apdomātu un aizdegtu šīs izjūtas savā sirdī ne tikai šajā klusajā un domām bagātajā Adventa laikā, bet paturēsim tās savās domās un sirdī arī ikdienā un sagaidīsim tuvojošos Jauno gadu ar jaunu sparu, spēku un izturību, lai darītu kaut pavisam mazas lietas, bet ar lielu un patiesu mīlestību savas dzimtenes Latvijas labā.