Pārdot nepārdodamo

Viedokļi

Nezinu, kā citiem, bet man Ziemassvētki kārtējo reizi nevis tuvojas, bet gan aulēkšiem skrien pretī. Un — nezinu, kā citiem, bet man ne tik vien nav sarūpētas dāvanas, bet vēl nav bijis laika pat padomāt par tām, lai gan Ziemassvētku dāvanu un dāvaniņu pirkšana un saiņošana (pēdējā brīdī…) man ik gadu sagādā ļoti daudz gandarījuma un prieka. Pagaidām intensīvi dāvāju netveramo un neizmērāmo — savu laiku un radošumu.
Man šajā gada nogalē daudz jādomā par radošo profesiju pārstāvjiem un visnotaļ neapskaužamo situāciju, kādā viņi nonāk. Materiālistiskā pasaulē to, kas ir netverams un pragmatiski neizmērāms, mēdz arī neuzlūkot pārāk nopietni. Piemēram, mūziku cilvēki grib dzirdēt, bet maksāt par to kā par īstu pakalpojumu gatavs tikai retais. Nauda taču tērējas svarīgākām lietām — pārtikai, apģērbam, rēķiniem, ārsta vai friziera apmeklējumam… Mūziku? Nu, uzdziedāt vai uzspēlēt kādu mūzikas instrumentu jau var tāpat, sava prieka pēc. Kas tad tur liels — nodziedāt tās trīs, piecas vai desmit dziesmas? Tās taču paskrien kā viens acumirklis! JA VIEN mūziķi šo dziesmu izvēlē, aranžēšanā un apgūšanā ir ieguldījuši nesalīdzināmi daudz vairāk laika… Labi to zinu, jo pati 15 gadus esmu dāsni šķiedusi savu muzikalitāti, kopā ar domubiedrenēm neskaitāmi daudz reižu uzstājoties par velti. Par svecīti. Par suvenīru. Par saldumiņu. Par simbolisku samaksu. Protams, ka savu reizi tā var un tā vajag — mīlestības vārdā. Žēl tik, ka ne pārdevēji, ne šuvēji, ne gāzes, elektrības un siltuma piegādātāji, ne ārsti un pat ne frizieri mūziķiem savus pakalpojumus tāpēc nesāk sniegt tās pašas mīlestības vārdā.
Nojaušu, ka šie divi vārdi pēdējās nedēļās daudziem pārstājuši saistīties ar psihoterapeita un seksologa Jāņa Zālīša 1981. gadā izdoto, tam laikam skandalozo grāmatu. Ap Latvijas simtgades svētku koncertu «Mīlestības vārdā. 18+» skandāls nebija mazāks. Par gandrīz 60 tūkstošiem eiro var nopirkt diezgan daudz ko. Arī skandālu. Pat negribot. Nu, vai mēs neesam galējību cilvēki? Vai nu nespējam paprasīt adekvātu samaksu par savu veikumu, vai arī nepakaunamies paņemt astronomiskas summas, ja reiz ir iespēja. Šajā gadījumā jautājumus rada tas, kāpēc vispār bija iespēja, ka viens koncerts izmaksā tik dārgi. Citos gadījumos drīzāk nākas jautāt — kāpēc tiek pieļauts, ka svētku koncerts pašsaprotami ir plānā, bet līdzekļi tā dalībnieku atalgošanai nav paredzēti? Patiešām — kāpēc? Jo dziesma neiztērējas? Jo, kad tu to nodziedi, tev tā jo­projām paliek un ir atkārtoti izmantojama? Tātad teorētiski tu nabagāks neesi kļuvis, lai nu tavs zaudējums būtu kā atlīdzināms?
Runa jau nav tikai par mūziķiem. Būdama viena fotogrāfa sieva, bet otra — kolēģe, to redzu ļoti labi. Joprojām no malu malām izskan lūgumi fotografēt to vai šo, bikli atzīstot, ka fotogrāfa pakalpojumiem līdzekļu nav… Klau, bet kā tas var būt, ka tiem pašiem biklajiem nākas (un izdodas!) atrast līdzekļus, piemēram, tipogrāfijas pakalpojumiem? Kāpēc tur nevarētu ierasties pasūtījumu daļā un teikt: «Mēs gribam, mums vajag, bet… par paldies! Par kādu piemiņas velti!» Un, kad kāds iedomājas, ka dīkdienim fotogrāfam decembrī nav lielāka prieka par iespēju katru dienu bildēt bērnu svētku pasākumus, par to saņemot konfekšu kasti, gribas teikt — ja reiz tās fotogrāfijas tev ir tik vien vērtas, cik konfekšu kaste, tad varbūt labāk netērē fotogrāfa laiku? Var gadīties, ka viņam tajā laikā izdodas tomēr ko pa īstam nopelnīt, zinot, ka ne par ziemas zābaciņiem bērna nemitīgi augošajām kājiņām, ne par salūzušas automašīnas salabošanu servisā ar konfekšu kasti norēķināties nebūs iespējams.
Un vai mums, latviešiem, nekas nav sakāms par to, ka pat «Laimas» konfekšu kasti vairs nav iemesla ar paceltu galvu kādam dāvināt? Ne tik vien, ka «Laima» jau labu laiku nepieder Latvijai, bet valsts simtgadē rūpnīcas īpašnieki nolēmuši arī pārcelt šokolādes tāfelīšu ražotni uz Igauniju… Kā, nu, KĀ bija iespējams pārdot pat šo latviešu zīmolu? Fantastiski gardos saldumus, kurus taču ne vien paši visu mūžu labprāt esam baudījuši, bet ar lepnumu mūždien esam veduši un sūtījuši uz ārzemēm kā Latvijas garšu… Ja reiz kaut kas mums bija izdevies patiešām labi, vai pie tā nevajadzēja cieši turēties?! Kā mana mamma izcili salīdzināja: «Ja varēja pārdot «Laimu», tad jau var pārdot arī Raimondu Paulu!» Maestro, esiet uzmanīgs! Ja varēja pārdot Latvijas garšu, tad reiz var pārdot arī Latvijas skaņu.
Bet akcijā «Ziemassvētkos es saku paldies…» man kāda kundze ļoti cienījamos gados pēc savas pieticīgos vārdos tērptās pateicības jautāja, cik par to būs jāmaksā. Viņa bija pārsteigta par atbildi: «Necik.» Tie ir lieli brīži, kad kļūst iespējama situācija, kurā viens necenšas nopirkt nenopērkamo, bet otrs — pārdot nepārdodamo.