Sega silda ar pasaules latviešu stāstiem

Kultūra

Talsu novada muzejā apskatāma biedrības «Latvieši pasaulē — muzejs un pētniecības centrs» veidotā izstāde «Stāstu sega Latvijai». No 1097 kadrātiņiem veidotā sega ir ārvalstīs dzīvojošo latviešu veltījums Latvijai tās simtgadē.
Akcijas organizētāja ir 2007. gadā dibinātā bezpeļņas organizācija «Latvieši pasaulē — muzejs un pētniecības centrs» («LaPa»). Tai ir aktīva valde un biedri Latvijā, kā arī ārzemēs, kas sociālajos medijos vai privāti aicināja latviešus ārzemēs uz Rīgu sūtīt īpaša izmēra kvadrātiņus, lūdzot pievienot informāciju, kādas saites viņus saista ar Latviju, uzrakstot savu vai savas ģimenes izceļošanas stāstu. «Stāstu segas» idejas pamatā ir Anglijas latvietes Ritas Jefimovas dāvinājums «LaPa», proti, sega, ko uz «V Eiropas Latviešu dziesmu svētkiem» Līdsā 1982. gadā darināja 59 rokdarbnieces no Līdsas un Bredfordas.
Projekta «Stāstu sega Latvijai» mērķis
bija atklāt un veicināt ārzemēs dzīvojošo latviešu piederību valstij, ieguldot kopīgā rokdarbā savas domas par Latviju, kā arī pašu radošo veikumu ielikt iesūtītajā kvadrātā. Ilgtermiņa projektā tika veidota lielizmēra tekstilmozaīkas sega no daudziem gabaliņiem. Tās darināšana devusi iespēju latviešiem ārzemēs aktīvi līdzdarboties Latvijas valsts simtgadē — neatkarīgi no viņu dzīves vietas, vecuma vai valodas prasmēm. Tika izveidota unikāla dāvana Latvijai, ko varēs aplūkot arī nākamās paaudzes. Kima Hardestija (Kim Hardesty) no Kanādas raksta (angļu valodā): «Mans kvadrātiņš ataino Bārenīti. Tas ir piemineklis visiem 1941.—1949. gadā uz Sibīriju izsūtītajiem bērniem. Lai arī mana māte nebija starp tiem, bēgšana no padomju okupētās Carnikavas bērnībā padarīja viņu par emocionālu bāreni, par jūrā klejojošu kuģi. Mammu un viņas ģimeni visbeidzot «adoptēja» kāda luterāņu lauku saimniecība Aiovas štatā. Šī bērnības trauma bija atstājusi tik dziļas rētas, ka mamma teicās esam pat aizmirsusi savas tēvzemes valodu.»
Šūšanas darbus veikušas
«Linu mājas» šuvējas Lielvārdē, kuras pašas neiztika bez asarām, kad tika lasīti kādi emocionāli pasaulē dzīvojošu latviešu stāsti. Sega kopumā ir apmēram 7,5 metrus gara un trīs metrus augsta, un tā prasījusi arī piemeklēt īpašas izstādes telpas izmēra dēļ. Tika sagatavota arī īpaša datu bāze, lai varētu tuvāk apskatīt pašus kvadrātiņus digitāli un darinātāju stāstus būtu iespēja izlasīt interaktīvā multimediālā prezentācijā, kas ceļo kopā ar segu uz izstāžu vietām. Tas viss esot bijis ilgs un grūts darbs. Interesenti jāiepriecina arī ar faktu, ka biedrības mājaslapā ir iespēja šo prezentāciju aplūkot jebkurā brīdī.
Talsu novada muzejs ir pēdējā šīs segas izstādes vieta — pēc kārtas divpadsmitā. 8. februārī «Stāstu sega» atklāta Alūksnē, kas projekta vadītājai Aijai Abens bijis visai nozīmīgi, jo viņas vectēva dzimtas mājas ir tieši Alūksnē.

Pati viņa dzimusi Filadelfijā. Viņas vecāki bēguši no Latvijas 1944. gadā. Vectēvs nāk no Alūksnes puses un bijis brīvības cīnītājs, bet tēvs dzimis Rīgā. Savukārt Aijas vīrs ir no Zemgales puses, bet vīra tēvs ir dundadznieks. Aija latviešu valodu iemācījusies un uzturējusi labā kvalitātē tikai savu vecāku prasību dēļ, jo tas, ka mācās latviešu skolās, ir viens aspekts, bet ģimene šajā sakarā ir pats svarīgākais stūrakmens. «Mūsu mājās tas bija ļoti, ļoti stingri noteikts, par ko tagad varu pateikties saviem vecākiem,» atklāj Aija Abens. Un izrādās, ka «Stāstu segas» projekta vadītāja nāk no Neikenu dzimtas, un viņas tiešais radinieks ir neviens cits kā Juris Nei­kens, latviešu rakstnieks, skolotājs, luterāņu mācītājs un Latviešu Literārās biedrības biedrs, kas bijis pirmo latviešu dziedāšanas svētku organizētājs Dikļos 1864. gadā.
Laika posmā no 2016. gada rudens līdz 2017. gada pirmajam septembrim tika organizēta segai nepieciešamo kvadrātu vākšana. Tad bijusi lielā talka, kad mākslinieka pavadībā vajadzējis visu salikt kopā. Tukšās vietas uz segas negaida jaunus kvadrātiņus, jo sega ir tik krāsaina, ka stilistiski prasījies pēc atslodzes.
Kvadrātiņi sūtīti gan no Brazīlijas baptistiem, gan no Taizemes, Dienvidāfrikas, Argentīnas, Ķīnas un daudzām citām valstīm. Aptverti visi apdzīvotie kontinenti. Ir pēckara trimdas diezgan emocionālie stāsti, gan arī neseno aizbraucēju stāstījums. Iesākumā esot cerēts uz 500 kvadrātiem, bet galu galā iznākums pārsniedzis cerību robežas, sasniedzot gandrīz veselu simtu pāri skaitļa «tūkstotis» atzīmei. No Amerikas atnākuši daudzi kvadrātiņi no tā sauktās vecās trimdas latviešiem vai viņu ģimenēm, kur tie devušies bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara. Ja aplūkojam precīzi skaitļos, tad «Stāstu segas» 1097 gabaliņi uz Latviju atceļojuši no ASV — 564, Eiropas — 188, Kanādas — 183, Okeānijas — 117, Dienvidamerikas — 24, Āfrikas — 11, bet no Āzijas valstīm atsūtīti astoņi kvadrāti.
Kvadrātu izveidē
bijušas arī specifiskas norādes. Vajadzējis 15 x 15 centimetru lielu izmēru, plus papildu centimetru šujamai daļai, un nedrīkstējis būt izmantots plīstošs, trausls vai lipīgs materiāls, jo sarežģītā transportēšana prasa savu, bet sega par spīti samērā biežajai locīšanai joprojām esot apbrīnojami labā stāvoklī.
Projekta dalībnieku vecums ir, sākot no maziem bērniem, kas savus darbus radījuši arī nometnēs, tāpat, piemēram, arī Īrijā latviešu skolā, un beidzot ar to, ka segā ir pat kvadrātiņi no cilvēkiem, kas tikai salīdzinoši nesen aizgājuši mūžībā, sasniedzot cienījamu vecumu.
Uz jautājumu, kur sega nonāks pēc izstādes Talsos, Aija Abens zina teikt, ka «Stāstu sega» dosies uz «LaPa» muzeja glabātuvi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet ir cerība, ka izstādes turpināsies, jo ir pieprasījums, kura realizācija ir atkarīga no finansējuma. Nākamgad Toronto Kanādā būs Dziesmu svētki, un tur par segu ir liela interese, tāpat prasa, lai sega tiek vesta uz Ameriku un Eiropas pilsētām, piemēram, uz Briseli.
«Stāstu sega Latvijai» iedvesmojusi
arī citus. Īrijas latviešiem tagad ir izveidota pašiem sava stāstu sega, Ogres sākumskolā tāpat, un Ventspilī arī kaut kas tamlīdzīgs nu ir tapis, jo projektu ar nosaukumu «Stāstu sega» ierosinātājs ir šis «LaPa» projekts.
Projekta vadītāja mudina izstādi apmeklēt skolotājus ar skolēniem, jo sega un stāsti ir dzīvā vēstures stunda. Stāstu segā ir daži izteiksmīgi kvadrātiņi, piemēram, ar Hitlera un Staļina tēliem, par ko visi iesākumā bijuši diezgan šokēti, bet iesūtītājs uzrakstījis arī komentāru: «Manas trimdas autori.» Un tas jau izsaka visu.
Tematika bieži ir emocionāla, un tai ir gan vēsturisks, gan kultūras, gan arī sporta aspekts. Jauno latviešu paaudzi ārzemēs ar Latviju saista sporta tematika, piemēram, logo uz kvadrātiņa «KP6», kas stāsta par Kristapa Porziņģa vārdu. «Tas parāda saikni ar Latviju, ko aizbraucēji grib uzturēt,» atklāj Aija. Ir kvadrāts ar auksto zupu — kā asociācija ar Latviju. No Austrālijas vīrietis atsūtīja kvadrātiņu ar kārtīm — perfekto zoli, jo katrs latvietis protot spēlēt zolīti. Vairāki kvadrātiņi ir no bērzu tāss, tāpat aplūkojami arī veltījuma kvadrāti. Mākslinieciski dažādi ir atdarināti stāsti, piemēram, bizbizmārīte ar pogām — tas bijis arī mazliet izaicinājums, jo pogas varējušas nokrist. Viena no pasaules pētniecēm matemātikā atsūtījusi kvadrātiņu no Amerikas ar hiperbolisko plāksni, kurai ir īpaša nozīme, vizuālais izskats un ideja, jo uz kvadrāta nav vienkārši uztamborētas masīvas puķes, bet rokdarbnieces atklājušas, ka tamborējot var izveidot matemātisko formulu «dzīvajā». Tad nu visiem ir iespēja to apskatīt Talsu muzejā, ko noteikti uzreiz varēs pamanīt ikviens.
Lai kādi būtu pasaules latviešu stāsti, mums ir iespēja ar tiem iepazīties izstādē, ko nevajadzētu palaist garām. Gan acīm būs ko redzēt, gan sirds sāks pukstēt straujāk, kad uz skārienjūtīgā monitora izstādes vietā sanāks palasīt kāda tautieša stāstu, jo atnāks dziļa tuvības izjūta un apziņa, ka Latvija ir tur, kur ir latvietis. Sajūtas un domas šajā izstādē atnāk tādas, ko varbūt citur nesanāks sastapt nekad.