Pa sirdsapziņas ceļu — nerimstošā kustībā un izaicinājumos

Personības

Tā vien šķiet, ka nav neviena, kurš nebūtu redzējis kādu no Talsu televīzijas sižetiem vai raidījumiem, ko veidojusi vai vadījusi Sanita Liepiņa. Uz sarunu tiekamies Talsu novada fonda telpās, jo viņa strādā arī tur. Ne velti Sanitai pazīstams cilvēks man lūdza uzdot jautājumu: kā var paspēt tik daudz izdarīt? Patiesi, 34 gadus jaunā sieviete ir ļoti daudzpusīga, apzinīga, visur klātesoša un zinoša. Tomēr ne velti brīvdienās to vien gribas, kā patverties mājās uz dīvāna vai prātā pat iešaujas doma par dzīvi mājiņā, meža vidū, lai pabūtu prom no cilvēkiem…
— Pastāsti par savu bērnību: kur tu esi dzimusi, augusi, kurās skolās mācījusies?
— Esmu dzimusi un augusi Talsos. Mācījos Talsu pamatskolā un Talsu Valsts ģimnāzijā. Man nav izteiktu atmiņu par bērnību, atminos vien atsevišķus mirkļus. Dzīvoju privātmājā netālu no lidlauka, kur daudz laika aizvadīju spēlēs ar kaimiņu bērniem.
— Kāda ir tava ģimene un ko viņi ikdienā dara?
— Mamma Raita strādā veikalā, savukārt tētis Aldonis pirms astoņiem gadiem nomira. Viņš strādāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Man bija ļoti mīļa krustmāte Aira, tēta māsa, kura arī devās Mūžībā pirms aptuveni diviem gadiem… Viņa bija kā otra mamma. Man ir arī trīs gadus jaunāka māsa Egita. Viņa pašlaik dzīvo Maltā un strādā jomā, par ko mēs ģimenē neko īsti nesaprotam, bet tas ir saistīts ar datu analīzi. Nākamajā gadā viņa atgriezīsies Latvijā, un to patiesībā ierosināja viņas puisis (pa pusei maltietis, pa pusei — itālietis), kuram Maltā nepatīk. Bērnībā ar māsu ļoti daudz kāvāmies, nevarējām sadalīt mantas. Brīžos, kad nestrīdējāmies, spēlējāmies ar lellēm, mācījām tām dažādus priekšmetus, pat likām burtnīcās atzīmes. Vienu brīdi gribēju kļūt par angļu valodas skolotāju, vēlāk arī par konditori, lai ceptu kūkas. Mana krustmāte bija konditore, viņa vienmēr cepa kūkas un pīrāgus.
Mēs esam parasta latviešu ģimene. Īpaši neizrādām emocijas, cik ļoti cits citu mīlam. Tā vietā ar sarkasmu pavelkam uz zoba. Un tajā brīdī ir sajūta — jā, tu otram esi svarīgs.
— Kad saprati, ka vēlies saistīt nākotni ar žurnālistiku?
— Par žurnālistiku zināju diezgan ātri, pamatskolas beigās. Ideja radās, kad televīzijas kanālā «LNT» skatījos ziņas un sapratu, ka ļoti gribētu tur strādāt. Žurnālistiku studēju Rīgas Stradiņa universitātē, uz ko mērķtiecīgi virzījos. Noskaidroju, ka tur daudz jāmācās un tiek izmantota moduļu sistēma, kas mani uzrunāja. Mācības nebija vieglas, vajadzēja daudz lasīt, rakstīt konspektus, esejas, referātus. Pārsvarā visi mācību materiāli bija angļu valodā. Praksē gāju «Talsu Vēstīs» un Latvijas Televīzijā.
— Izklausās, ka tev patīk mācīties.
— Nav tā, ka esmu nūģe, kura grib daudz mācīties, bet patīk izjūta, kad saproti — viss notiek nopietni. Sava veida neliels spiediens, nevis mierīga plūšana. Darbā, kad ir mierīgs režīms, man, no vienas puses, tas patīk, bet, no otras — ir garlaicīgi. Kad deg termiņi un zeme svilst zem kājām, ir satraukums, bet man patīk. Dienas beigās ir sajūta, ka esi kārtīgi strādājis.
— Kur veda tavi ceļi pēc studijām?
— Jau uzsākot mācības augstskolā, pirmajā vasarā sāku rakstīt «Talsu Vēstīm», nereti izveidoju kādu materiālu arī mācību gada laikā. Kad studēju, bija plāns palikt Rīgā, bet neizdevās atrast darbu. Sapratu, ka nevēlos palikt galvaspilsētā. Aptuveni gadu nostrādāju «Talsu Vēstīs», un tad devos uz Slovēniju, kur nepilnu pusotru gadu veicu brīvprātīgā darbu. Jau sen zināju, ka gribu to darīt, jo man patīk labdarība un brīvprātīgā darbs. Jāteic, atrast šo vietu nebija vienkārši, jo process ir tāds pats, kā meklējot darba vietu. Izsūtīju vairākus desmitus CV, līdz rezultātā vietu Slovēnijā atradu, pateicoties kādai talseniecei, kura bija brīvprātīgā Slovēnijā, un zināja organizāciju, kurā drīz būs vajadzīgs cilvēks. Tur darbojos organizācijā, kas strādā ar bērniem, vadot dažādas nodarbības un palīdzot viņiem. Man ļoti patika to darīt, tāpēc arī paliku ilgāk nekā gadu, kā sākotnēji bija paredzēts.
Brīvprātīgā darbs un būšana ārzemēs man sniedza iespēju paplašināt savu redzesloku, satikt un iepazīt daudzus un dažādus cilvēkus un kultūras, ko citādāk nebūtu varējusi uzzināt. Iemācījos pielāgoties un izdzīvot, domāt citādāk, un kļuvu psiholoģiski noturīgāka.
— Lielākā daļa sabiedrības tevi pazīst kā Talsu televīzijas seju. Kā nolēmi tur strādāt?
— No Slovēnijas atgriezos krīzes laikā, 2008. gadā, kad darbu nebija viegli atrast. Kaut ko mēģināju darīt Rīgā, bet neizdevās. Uzrakstīju e-pastu Talsu televīzijai, ka vēlētos brīvprātīgi pamēģināt tur strādāt. Toreiz televīzijā direktore bija Ieva Krūmiņa, kura nolēma dot man iespēju. Pēc kāda laika viena no žurnālistēm aizgāja no darba, un es stājos viņas vietā. Tur nostrādāju no 2009. līdz 2013. gadam.
— Kāpēc pameti darbu televīzijā?
— Aizgāju, jo mans viedoklis nesaskanēja ar dažu tā laika novada domes darbinieku (tajā laikā Sanita televīzijā ieņēma direktora vietu — aut.). Man nebija rezerves plānu, ko darīt pēc tam, bet tajā pašā dienā, kad uzrakstīju atlūgumu, man piezvanīja Iveta (Iveta Rorbaha, Talsu novada fonda valdes priekšsēdētāja — aut.) un piedāvāja sabiedrisko attiecību speciālista amatu, kurā joprojām strādāju. Papildu tam pildu Eiropas brīvprātīgā darba koordinatores pienākumus.
— Tomēr papildus darbam Talsu novada fondā pērn atgriezies Talsu televīzijā.
— Jā. Pašlaik esmu valdes locekle, bet palīdzu kolēģiem arī ar sižetu un raidījumu veidošanu. Kad 2013. gadā pametu darbu televīzijā, šķita, ka mediju vidē viss ir sakāpināts un žurnālistikas vide — negatīva. Kad sāku strādāt fondā, likās, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē. Žurnālista darbā reizēm rodas izjūta, ka nākas nedaudz izmantot cilvēkus. Kad viņus vajag, zvani, ātri aizskrien, nointervē, bet pēc tam vairs nesazinies. Un, kad jāsāk montēt uzfilmēto materiālu, krietni saīsinot video… Tas ir grūti, jo izmantot var tikai nelielu daļu no tā, ko cilvēks, atklājot savu dvēseli, pastāstījis. Kad skatos kolēģu sižetus, redzu, ko varētu noīsināt, kā materiālu padarīt dinamiskāku, bet, kad to daru pati, pieļauju tās pašas kļūdas. Varbūt tāpēc man tik ļoti patīk dokumentāli materiāli un vienmēr interesanti šķituši cilvēki gados, viņu dzīvesstāsti.
— Pastāsti vairāk par labdarību un brīvprātīgā darbu.
— Šķiet, ka tas man ir kļuvis par sava veida vaļasprieku. Jau vairākus gadus pirms darba Talsu novada fondā tajā iesaistījos, jo gribēju kaut ko darīt novada labā. Parasti cenšos līdzdarboties dažādās akcijās, jo sevišķi tur, kur redzu, ka nav liela sabiedrības atbalsta.
— Kāpēc tevī ir šāda nemitīga vēlme un apziņa palīdzēt citiem?
— Nezinu, nevaru to izskaidrot. Pieļauju, uz to varētu atbildēt psihologi. Varbūt, ka viens no izskaidrojumiem ir: domāju, ka palīdzu citiem, bet īstenībā gandarījumu vajag man…?
— Tu esi katoliete. Ko tev nozīmē ticība?
— Nokristījos un iesvētījos pirms vairākiem gadiem, kad draudzene lūdza kļūt par krustmāti viņas meitiņai. Konfesiju izvēlējos priestera Marcina Vozņaka dēļ. Biju arī ievērojusi, ka draudzene tajā laikā ļoti aktīvi apmeklēja katoļu baznīcu, tāpēc brīdī, kad vajadzēja nokristīties, man nebija jautājumu vai šaubu, kur. Sākotnēji svētdienās regulāri gāju uz baznīcu. Un, tā kā man nomira tētis, tā bija vieta, kas palīdzēja un deva iekšēju mieru. Diemžēl, tā kā žurnālistikā ir daudz darba un nereti nākas strādāt sešas dienas nedēļā, un svētdiena ir vienīgā brīvdiena, sāku aizvien biežāk neapmeklēt Sv. Mises. Gāju uz baznīcu laiku pa laikam un piefiksēju, ka to lielākoties daru brīžos, kad man ir kaut kādas problēmas. Sirdsapziņa par to, protams, sāka mocīt, bet, kad Marcins pārstāja kalpot Talsu draudzē, arī es pamazām pārstāju iet uz baznīcu Talsos.
Kādam raidījumam man nācās intervēt mācītāju Mārtiņu Burki-Burkevicu. Viņš mani ieintriģēja, tāpēc gribēju redzēt, kā viņš vada dievkalpojumu. Aizbraucu uz Kuldīgu un kopš tā brīža laiku pa laikam dodos uz turieni. Tā ka sanāk, sekoju mācītājiem, kuri mani uzrunā. Turpinu apmeklēt baznīcu, jo dzīve ir ļoti trauksmaina, un meklēju iekšēju mieru, ko varu tur rast.
— Kādas tev dzīvē ir galvenās vērtības?
— Pirmais vārds, kas nāk prātā, — sirdsapziņa. Otrā noteikti ir ģimene, un pēc tam draugi un darbs, kas ļoti patīk.
— Tev ir jau krietni ievērojama darba pieredze, vai negribētu doties uz galvaspilsētu, lai strādātu un dzīvotu tur?
— Man patīk mazpilsētas šarms. Te viss ir zināms, mīlīgs un drošs. Nav jābaidās uz ielas, vai kāds no rokām izraus somu. Ja studiju laikā šķita, ka gribu dzīvot Rīgā, tad tagad, uz turieni aizbraucot, viss šķiet nedaudz bīstams un netīrs. Dodu priekšroku Talsu radošumam, šarmam, skaistajai videi un īpašajiem cilvēkiem.
Jā, redzu sevi kādu laiku dzīvojam ārzemēs. Tā būtu laba iespēja «izvēdināt galvu» un atkal atrast citu skatu uz lietām. Un, ja aizbrauktu, noteikti atgrieztos Talsos vai Latvijā, bet jau ar citām vērtībām.
— Kā, tavuprāt, Talsos ļoti trūkst, ko vajadzētu mainīt?
— Man šķiet, ka atsevišķi cilvēki ir pārāk varaskāri, un viņi sabojā mūsu īpašo Talsu šarmu. Cilvēki, kuri tiek pie varas, ikdienā ir ļoti sakarīgi, bet pēc tam kļūst un sāk domāt citādāk, un vairs neredz, kas notiek apkārt, vien savas ambīcijas.
— Vai atrodi brīvu laiku sev sirdij tuvām nodarbēm?
— Ļoti nepatīk jautājums par hobijiem. Esmu cilvēks, kuram patīk daudz strādāt, tāpēc brīvajā laikā ir otra galējība — slinkošana. Visu dienu neizlīst no dīvāna un skatīties seriālus vai kaut ko lasīt. Ar draugiem šīs dienas saucam par «pidžamas dienām». Tādas ir ļoti vajadzīgas. Ja atgriežamies pie hobijiem, tos lielā mērā nosaka brīvprātīgie, kuri ierodas Talsos no citām valstīm. Piemēram, kad pie mums bija puisis no Turcijas, viņš mācīja apgūt ebru (māksla, kā pamatā ir gleznošana uz ūdens — aut.).
— Vai brīžiem nešķiet, ka tava pienākumu nasta ir pārāk smaga? Kā ar to tiec galā?
— Nezinu, vai tieku galā, un tāpēc meklēju dažādus variantus, kas man palīdz sakārtot iekšējo pasauli. Gribētu pielāgoties savām vērtībām, lai darbs manā dzīvē nebūtu galvenais.
— Pirms intervijas par tevi apvaicājos kādai no tavām draudzenēm. Pats pirmais, ko viņa sacīja, — tu esi ļoti apzinīga un nekad nepievil.
— Ja kādu pievil, tad kādam nodari pāri. Kāpēc gan kādam to nodarīt? Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo tāda rīcība šķiet tik pašsaprotama. Un es arī nepiekrītu, ka nekad nevienu nepieviļu. Domāju, ka to daru ar saviem draugiem, jo man bieži nav laika, lai satiktos.
— Kas tevi iedvesmo?
— Cilvēki. Mani visvairāk iedvesmo cilvēki «parastie». Tas arī ir iemesls, kāpēc strādāju žurnālistikā, jo ikviens man šķiet interesants un īpašs, ko gribu parādīt arī citiem. Man patīk, ka strādāju tieši televīzijā, jo ar video un skaņas palīdzību varu parādīt personu visos iespējamos veidos, ko, piemēram, avīzē nevar.
— Kas tev patīk vairāk: pašai kādu intervēt vai kad intervē tevi?
— Pašai intervēt. Man patīk uzdot jautājumus, nevis atbildēt. Reizēm pat šķiet, ka arī ārpus darba sarunās ar kādu instinktīvi uzdodu jautājumus, lai izvairītos, ka man kaut ko pajautā.
— Kā tu raksturotu žurnālista darbu reģionā: kas ir grūtākais un kas — vieglākais?
— Grūtākais ir papildus atbildība, jo cilvēki ir vietējie, kurus pēc tam ikdienā satiec. Tāpēc pieļaut kādu kļūdu vienkārši nedrīkst! Bet tajā pašā laikā tas ir arī bonuss. Pazīsti apkārtējos, tāpēc ir vieglāk atrast un uzrunāt. Turklāt reģionā medijos ir pozitīvāki cilvēki. Rīgā, piemēram, žurnālistika ir ciniskāka un agresīvāka. Šeit nevaram atļauties to darīt, jo mums ar šiem cilvēkiem ikdienā jāsadzīvo. No otras puses — varbūt arī negribam agresivitāti, tāpēc vairāk cenšamies lietās un cilvēkos saskatīt pozitīvo.