Talsu Galvenajā bibliotēkā svinēja dzīves svētkus

Kultūra

28. novembrī Talsu «gaismas pilī» notika pasākums «Svinam dzīves svētkus», kurā ievērojamās dzīves jubilejās tika suminātas trīs personības: žurnāliste un literārā redaktore Gundega Blumberga, literatūrzinātniece Gundega Grīnuma un novadpētnieks Zigurds Kalmanis. «Trīs vārdi, bez kuriem nav iedomājama Latvijas kultūras ainava,» par jubilāriem kodolīgi izsakās Talsu Galvenās bibliotēkas saime.
Pirms lielās svinēšanas bibliotēkas darbinieki izmantoja iespēju sveikt konkursa «Meklē rakstos» uzvarētājus. Edvarta Virzas grāmatu nozīmības atziņas pavadībā tika nosaukti viktorīnas uzvarētāji, ko ietērpa entuziasma caurausts grāmatu mīļotāju moto: «Tie, kas lasa grāmatas, izdzīvo tūkstoš dzīvju, bet tie, kas nelasa, nodzīvo tikai vienu.» Izrādās, ka no astoņiem aktīvajiem konkursa dalībniekiem bija arī kāds no Preiļu puses. Grūtākais atbilžu meklētājiem izrādījies mūsu pašu Aleksandrs Pelēcis, kas liek secināt, ka savējos mēs zinām, bet ne līdz galam. Ar pirmās vietas iegūšanu tika pagodināta Ilona Veidemane, kam sekoja Indras Kores, Lindas Neicenieces un Inas Upneres vārds.
Pasākuma atklāšana
notika pēc augstākās etiķetes parauga — pasakaini skaistu saksofona skaņu pavadījumā, kad ar meistarību visus lutināja Līva Birkenšteine. Līvas muzikālais izpildījums romantisku noskaņu uzturēja visu pasākuma laiku, un galvenie jubilāri neslēpa prieku ne par precīzo skaņdarbu izvēli, ne par Līvas talantu, kas patiešām lika justies necerēti īpaši ikvienam.
Pēc vārdiem «dzīve spriež ne pēc nespēkiem, bet gan pēc tā, kas no mums paliek» tika pieteikti Latvijas īpašā jubilejas gada savas paša dzīves apaļo gadu gaviļnieki, no kuriem Zigurds Kalmanis dzimšanas dienu jau nosvinējis puteņu laikā, viena no Gundegām savu īpašo dzīves gadu atzīmējusi līdz ar pavasara pumpuriem, bet otra Gundega īsto svētku dienu sagaidījusi tikai dienu pirms «Svinam dzīves svētkus» pasākuma Talsu Galvenajā bibliotēkā. Bet visi gaviļnieki dzimuši vienā gadā, tāpēc sveiciena vārdi «Daudz laimes dzimšanas gadā!» tika pavadīti ar sirsnīgiem aplausiem un ovācijām.
Īpašajiem jubilāriem
tika pasniegtas liela izmēra kastes, un, kad tās tika atvērtas, atnācējiem bija gods piedzīvot interesantus brīžus un emocijas. Lielās kastes sevī slēpa vēl divas mazākas, bet paši galvenie svinību sižetiskās attīstības pieturas punkti bija divas vēstules kastēs, kas katram gaviļniekam lika līdzdarboties sešos galvenajos aplokšņu punktos. Abas Gundegas un Zigurds Kalmanis jauktā secībā saņēma muzikālo sveicienu Līvas Birkenšteines saksofona izpildījumā, sveicienu no Talsu pilsētas pašvaldības, tāpat katram bija iespēja satikt īpašo viesi no pagātnes. Neiztika arī bez Ilgoņa Bērsona sveiciena, ko nolasīja Andžejs Beļevičs. Tāpat nostalģisks brīdis bija gaviļnieku foto galeriju skatīšanās, ko komentēja paši bilžu galvenie varoņi. Neviens no trim svinību «vaininiekiem» neizpalika bez intervijas «Jubilāra atzīšanās».

Aplūkojot Gundegas Blumbergas atklātās pērles,
ko palīdzēja ieraudzīt aploksnēs apslēptie pieturu punkti, kā īpašu gribas akcentēt šīs unikāli šarmantās un savdabīgās Talsu dvēseles labo humora izjūtu un atklātību, kas parādījās smaidā, kad «ciemiņš no pagātnes» pastāstīja par Gundegas zaļajiem un ļoti īsajiem matiem, kas Talsos daudziem likuši saķert galvu, gan vaļsirdīgajā atzīšanās par to, ka viņai patiešām riebjas vārds «izaicinājums», kura nozīmi valodā īsti nevarot saprast, jo gandrīz visas neikdienišķās situācijas un gadījumi tiek apzīmēti ar jēdzienu «izaicinājums». Bet, ja ar to saprot gadījumus, kad ir jāpamet sava komforta zona, tad Gundega Blumberga smejot saka: «Nekas man neliktu pamest savu komforta vietu! Nekas!» Gundegas Blumbergas sirds dziļumus atklāja vēlme dalīties ar četriem īpašajiem savas dzīves sirmajiem Talsu vīriešiem, kas iedevuši ceļamaizi visai viņas dzīvei. Skolotājs Jēkabs Spriņğis iemācījis saprast un novērtēt mākslu, bet Jānis Tāle pieņēmis viņu, pavisam jaunu meiteni, darbā bibliotēkā, un uzticējies, ko Gundega dziļi novērtē joprojām un nes līdzi savā dzīvē. Aleksandrs Pelēcis iemācījis saprast, kas ir laba dzeja, un to, ka nevajag dzīvē turēt aizvainojumu, bet Arnolds Vilerts Gundegai iemācījis pašu svarīgāko, proti, saskatīt cilvēku. Tāpat nevar nepamanīt Gundegas īpašos komentārus par sevis darinātajām jakām, no kurām viena esot sameistarota no 350 gabaliem.
Otrās jubilāres Gundegas Grīnumas
sakarā, kuru Ilgonis Bērsons rakstītajā sveicienā uzrunājis par zinātnisko draudzeni, īpašs brīdis atnācējiem bija stāsts par to, ka viņas vecāki nāk no Vidzemes un Latgales, bet pati Gundega esot īsta kurzemniece. Kā viņas «viešņa no pagātnes» zināja teikt: «Gundegai bez ģimenes ir divas lielas mīlestības. Tās esot Rainis un Talsi.» Gundega esot īsta talseniece, tikai talsenieku valodu tā arī neesot iemācījusies, jo vecāku saknes ir citur, un labs mantojums no mammas, kas bijusi skolotāja, ir labas latviešu literārās valodas prasmes. Tāpat nezinātājiem tika atklāti lielie Gundegas sasniegumi sportā, jo viņa visam pieejot ar pilnu nopietnību. Sanācis saslimt ar badmintonu, kas vedis tālāk sporta dzīvē, un bijuši arī lieli sasniegumi. Jubilāru intervijas laikā literatūrzinātniece atzinās, ka viņas vājība esot apsēstība ar darbu, un viņas patrons Rainis esot teicis, ka vislabākais veids, kā atpūsties no darba, esot pieķerties citam darbam.
Puteņu laika bērns Zigurds Kalmanis,
kas nebeidza visus vilkt uz jautrākas nots tikai ar savu runāšanas manieri vien, patiesi aizrāvās savā fotostāstā par bildi, kur bija redzami Strazdes pagasta «Mežmaļi», kas uzjundīja atmiņu stāstu par gadījumu, kad tētis atvedis rotaļu šauteni ar lodēm, kas bijušas kā lipekļi, kas piesūcas, un viņš izdomājis, ka viņa medījums būs pagalma zosis. Tad nu zostēviņš esot bijis citās domās un par medījumu izraudzījies viņu pašu. Tāpat atgadījums ar ērzeli Bajāru liek novadpētnieka acīm mirdzēt un mazliet aizskart bērnības palaidnīgās krāsas. Vecāki pa kārtai esot gājuši pārsiet Bajāru, un trešajā vajadzības reizē pajokojuši, ka jāiet vien būs Zigurdam. Un puisēnam jau divreiz neesot bijis jāsaka, un tēvs skrējis uz lauku glābt dēlu, kad ieraudzījis, ka bērns ir pie Bajāra, un tas var būt bīstami. Tad nu ērzelis bija paņēmis Zigurdu no mugurpuses aiz drēbēm un nesis puiku pretī viņa tēvam, cik nu ķēde atļāvusi. Noslēgumā novadpētnieka «ciemiņš no pagātnes» zināja ar aizrautību dalīties stāstos par bezrūpīgo bērnību, skolotājiem un to, ka vienmēr gribējis līdzināties Zigurdam Kalmanim, jo mums bez Lāčplēša neviena cita varoņa īsti neesot. Auditoriju lielos smieklos ieveda šī sirsnīgā Dundagas fiziķa jautājums Talsu Galvenās bibliotēkas direktorei Vijai Naglei: «Antiņš pēc princesītes uz kalna jāja trīs reizes. Cik reižu uz balto māju jāji tu, Vija, lai uz šo pasākumu sarunātu kādu no domes?»
Uz šādas sirsnīgas humora nots svinību oficiālā daļa noslēdzās, bet jubilāri tika iepriecināti ar atnācēju sveicieniem un ziediem. Nevar nepiebilst, ka Talsu vārdu pagodina ne tikai šie ievērojamie jubilāri, bet arī pati bibliotēkas saime, kas sarīkojusi prieka pilnas svinības ar aizraujošu programmu visiem. Tā ir saime, kura dāvanas pasniedz ne tikai jubilāriem, jo pati lielākā dāvana tiek uzdāvināta atnācējiem, kuri, baudot īpašo personu viesošanos, paši jūtas kā gaviļnieki.