Daži bīstami vīrusi

Viedokļi

Cilvēks ir visapbrīnojamākā radītā būtne. Nevis kopumā, bet katrs atsevišķi. Katrs ir tik unikāls, brīnišķīgs un bezgala pilns ar noslīpētiem un vēl neapstrādātiem briljantiem. Katrs ir pilnīgi atšķirīgs un neatkārtojams — šedevrs. Pat vismazākā un smalkākā detaļa ir liecība par to, ka cilvēks nav nejaušība.
Pēdējā laikā aizvien biežāk pamanāmas postošas sērgas, kas šo unikālo šedevru dara līdzīgu bezformīgai pelēkajai masai, kurai ir tikai sociāli ieradumi un likumi, kuriem tas inerti pakļaujas vai pretojas. Pie ierastajām cilvēku maņām tagad varētu pieskaitīt arī ar «wifi» īpašo potenci. Prāts, uzmanība un intereses viltīgi soli pa solim pazūd interneta viļņos, un cilvēks neviļus lielu ikdienas daļu pavada virtuālajā pasaulē — virtuāli priecājoties, virtuāli raudot un draudzējoties, daži pat kādā portālā virtuālu māju un saimniecību radījuši un ir vareni biznesa milži. Lasīts pat ir ironisks joks, ka bēru ceremonijā, kurā piedalās gaužām maz izvadītāju, pie aizgājēja kapa vietas notiek klusa saruna: «Bet viņam tak «facebook» bija tik daudz draugu…» It kā joks, bet diezgan trāpīga patiesība… Sarunājamies virtuāli, komentārus kāds arī spēj izteikt tikai virtuāli — it sevišķi dzēlīgos, bet tad, kad šim kareivīgajam taisnības cīnītājam iedotu brīvo mikrofonu, lai pasaka tam deputātam — «mērkaķim» (atsaucos uz Mērsraga sapulcē dzirdēto apzīmējumu) vai nekam nederīgajam direktoram, kas neko nejēdz, savu viedokli aci pret aci, tad tāds čuš vai bubināšana zem deguna visdrīzāk sanāktu. Tad redzam, ka varenās kaujas ķiveres vietā Napoleonam galvā ir alumīnija katliņš. Un visdrīzāk, ja iedotu vadības stūri lielā bubinātāja rokās, tad kuģis noslīktu ātrāk nekā «Titāniks». Diezgan nožēlojami patiesībā ir tas, ka cilvēki bez kompetences izsaka viedokli. Bet to, protams, drīkst darīt. Tomēr ir un vienmēr būs jomas, kuru komentēšanai vajag zināšanas, dziļu izpratni, bet cilvēki nez kāpēc gudri runā, un katram ir sava taisnība. Jā, Imants Ziedonis ir teicis: «Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.» Bet klusu izskan retorisks jautājums: «Vai patiešām vienmēr vajag?»
Tāpat baismīga sociālā sērga, kas liptin līp pie tautas masām, ir vienaldzība. Sazināmies ar visu pasauli, un pašiem ir tāds prieks, bet kaimiņos kāda vecmamma varbūt pa kāpnēm nespēj nokāpt un uz veikalu aiziet, un nav arī kam paprasīt palīdzību, jo tā neprot piereģistrēties sociālajos tīmekļos. Tāpat kādam vecītim varbūt zobu protēze saplīsusi jau pirms desmit gadiem, tāpēc ierastā brokastu desmaize bez desas un sviesta sagādā ēšanas grūtības jau tik daudz gadu. Un tādu cilvēku ir daudz. Mēs parasti sakām: «Ai, latvieši tikai bļaustās, ka naudas nav, bet paskatieties, kā viņi veikalos iepērkas!» Varbūt ir tā, ka tie, kas iepērkas, tie arī iepērkas, bet daudzi dzīvo tā, kā mēs nekad negribētu.
Vai zināt, ka slimnīcās un sociālajos namos Ziemassvētki daudziem veciem ļaudīm ir vissmagākais laiks? Viņiem tad akūti saasinās visbriesmīgākā un nāvīgākā kaite — atstumtība, ko izraisa aktīvs vienaldzības vīruss sabiedrībā. Daudzi palien zem segas, un jautrās svētku dziesmas viņiem ir liecība, ka tie nevienam nav vajadzīgi, un sirds tiem sastingst nāvīgās bailēs. Jā, mēs nevaram ievērot visus, bet kas notiktu, ja padomātu par to, kurš patiesi būtu iepriecināts, ja vismaz reizi nedēļā pie viņa aizietu vai piezvanītu? Kā būtu, ja mēs kādu atcerētos bez kādiem savtīgiem nolūkiem?
Vai šīs sērgas ir ārstējamas? Jā! Jo viss ir tavās kājās — durvis ir tur! Ej, kusties un satiec cilvēkus! Iepriecini kādu! Parunā ar kādu! Lai vairojas prieks, kas ir universāls līdzeklis visām kaitēm. Lai bēdu vietā mīlestības karogs plīvo!