Kad viena tante laukos attaisa muti

Viedokļi

Turpmāko gadu laikā vairs nebūs jēdziena «es un valsts», bet tā būs vienota komanda ar konkrētu attīstības mērķi. Lielos vilcienos tā izpratu sava, atvainojos, mūsu Valsts prezidenta nupat nosauktā premjera, jurista Alda Gobzema teikto intervijā Latvijas Televīzijā.
Pēc A. Gobzema domām, Latvijas problēma ir tā, ka dzīvojam bez viena globāla mērķa. Risinot dažādas ikdienas problēmas, ir pazaudējies konkrēts virziens. Partijai «KPV LV» un A. Gobzemam gan ir ambiciozs risinājums šai jautājumā — panākt, lai 2050. gadā Latvijā būtu 2,5 miljoni iedzīvotāju. Mērķis ir ne vien vienkārši ievērojami palielināt iedzīvotāju skaitu, bet panākt, ka šie 2,5 miljoni ir Latvijas pilsoņi. Turklāt šie 2,5 miljoni kalpos vēl vienai vīzijai — iekļūt «TOP10» bagātāko valstu sarakstā. «2050. gadā desmitā. bagātākā valsts pasaulē ar 2,5 miljoniem pilsoņu šeit, Latvijā,» pauda A. Gobzems.
Demogrāfs Ilmārs Mežs, pirms vēlēšanām viesojoties studijā «Delfi TV ar Jāni Domburu», kritizēja «KPV LV» vīziju. Viņš teica: «2,5 miljoni ir no gaisa pagrābts skaitlis, kuram nav nekādas saiknes ar realitāti. Es mēģināju arī dzirdēt jebkādu loģiku šī skaitļa pamatojumam, bet dzirdēju tikai, ka «jums ir jātic, ja neticat, tad esat muļķi vai pretinieki.» Tur nav vispār vietas loģikai.»
Lai gudrās galvas cīnās, izmantojot visus pie mums iespējamos līdzekļus izpausties publiskajā telpā. Tāda ir viņu ikdiena, kurā apvienojas sūtība un gluži prozaisks maizes darbs. Man toties ir iespēja spaidīt televizora un radio pogas, lasīt preses izdevumus, spraukties visās politiķu un politikas procesu pētnieku tikšanās reizēs pārpildītās zālēs un — domāt ar savu galvu. Vēss prāts un pieredzes mācība notur kaut kādā vidējā emocionālā temperatūrā, liekot vismaz elementāri paanalizēt notiekošo un izdarīt prātīgus secinājumus.
Neskatoties uz visu, jā, es joprojām ticu, ka ir Ziemsvētku vecītis, ka labais vienmēr uzvar ļauno, jo ne tikai ģimenē bērnībā tā mācīts, bet arī latviešu tautas pasakās un milzīgajā tautasdziesmu pūrā citādi nemaz nav ierakstīts. Ticu pat tam, ka visiem visā pasaulē kā vienam atliktu tikai ievērot kristiešu desmit baušļus, tad nu reiz uz Zemeslodes iedibinātos miers, kārtība un laimība. Nez kāpēc, tā nenotiek vis! Laikam aizmirst man pajautāt, pirms darās.
Ieklausoties visdažādākajos cilvēkos ne tikai šepat, Kurzemes ziemeļu galā, bet pamaisoties arī pa citiem novadiem un Rīgu, dzirdot visraibākos viedokļus par mūsu valstī notiekošo, nevaru neaptvert, ka Krievijas informatīvais, ļoti profesionāli sagatavotais uzbrukums ir atstājis dziļas pēdas Latvijas sabiedrībā. Kāds mans paziņa par informatīvo karu saka nežēlīgi precīzi: «Mums Latvijā jau ir ļoti, ļoti daudz šī kara upuru. Liela sabiedrības daļa ir nozombēta, un situācija liekas līdzīga tai, kāda Latvijā tika apzināti veidota pirms 1940. gada notikumiem.»
Interesanti dokumentāli darbi pēdējā laikā tapuši, publicistiem un kultūras darbiniekiem izpētot reālo dzīvi Latvijā lielās kaimiņzemes pašā pierobežā. Mani, uzmanīgu skatītāju, kas kopš bērnības lieto vien «pareizo latviešu valodu», bez lauzumiem vai galotņu nokošanas, nebūt netraucē tas, ka sastaptie jaunieši, vidēja un vecāka gadagājuma lauku cilvēki runā ne ta latviski, ne ta latgaliski, ne ta krieviski, bet kaut kādā šo valodu mičumačā. Tā vēsturiski paaudžu paaudzēs bijis, un kas man tur par daļu! Toties manī krājas izmisums, saprotot, ka daudzu turienes ļaužu domāšana ir prokrieviska — padomiska: eh! Ko nu mēs te, maziņie, nevarīgie, ķepurojamies, ko ākstāmies ar savu neatkarību! Cik labi bija lielajā, varenajā, vismaz kārtība bija… Interneta dziļumos pat vairs nemeklēju viedokļus par šo tik jūtīgo tēmu, jo esmu pārsteigumā nereti apdedzinājusies, lasot autoritatīvu latviešu inteliģences pārstāvju līdzīgus uzskatus. Ir tomēr liela starpība, vai nozombēts ir vecs lauku vīrs no visiem centriem tālā lauku viensētā, vai cilvēks, kura vārdam vien ir liels svars plašā sabiedrībā.
Tepat blakus, mūsdienu mērogos rēķinot attālumu līdz Melnajai jūrai, nupat no bruņota konflikta briest jau īsts karš. Iespējams, ka no agresīvās, neprognozējamās lielvalsts puses tas pagaidām ir tikai tāds izmēģinājuma gājiens citu lielvalstu pakacināšanai (un kuram tad karā ir svarīga dažu jūrnieciņu dzīvība?), bet man ir bail. Nav stabilas drošības par to, ka karstajam reģionam pēkšņi un, kā vienmēr demagoģiski argumentēti, nepaplašināsies robežas.
Nupat, nupat no premjera mutes izskanējis vilinošs mērķis manas valsts attīstībai. Ir jātic? Ir jātic un jāsēj šī ticība, cik vien plaši katram savā ikdienas pasaulē iespējams. Pat Ziemsvētku dāvana neiekrīt klēpī tāpat vien, nejaušas sagadīšanās pēc, katram pašam ne pirkstiņa nepakustinot.