Izglītības jomā teorētiski skaidrs ir ceļš, bet ne rezultāts

Izglītība

Valdība 27. novembrī apstiprināja Izglītības un zinātnes ministrijas pilnveidoto vispārējās pamatizglītības mācību saturu un mācīšanās pieeju, kas skolēnos sola attīstīt 21. gadsimtam svarīgās kompetences, kā arī mācīt iegūtās zināšanas un prasmes veiksmīgi pielietot dažādās dzīves situācijās. Pārmaiņas plānots ieviest pakāpeniski no 2020. gada 1. septembra.
«Mani uztrauc tas, ka īsti nav definēts sagaidāmais rezultāts. Vispārīgas frāzes ar tādiem vārdiem kā «inovatīvs», «kritiski domājošs», «radošs» vai «spējīgs risināt problēmas» un citi vēlējuma izteiksmē izteiktā produkta — skolēna — raksturojumi tomēr nedefinē konkrētas lietas,» spriež Talsu Kristīgās skolas direktore Inguna Gruzniņa. «Lielai daļai pedagogu un vecāku radies priekšstats, ka turpmāk mācību process būs vairāk kā spēle, izklaide vai meklējumu ceļš, kurā var būt tā un var būt citādi. Patiesībā zināšanas nav atceltas, arī tām joprojām būs jābūt, bet mani kā skolas direktori visvairāk interesē, ar kādu metodi vai kādiem paņēmieniem tiks izmērīts sasniedzamais rezultāts. Nevaru iedomāties, ko gan kāds gudrs prāts Rīgā saprot ar «inovatīvu, kompetentu, spriestspējīgu un radošu» skolēnu. Ir vajadzīgi kritēriji, lai neaizpeldam skaistās frāzēs, bet lai ļoti konkrēti tiktu pausts, kas jaunietim būs jāprot, vidusskolu beidzot, un kādas zināšanas no viņa tiek gaidītas. Pagaidām man šķiet, ka eksperti paši neredz, kā tas viss būs. Viņi redz tikai ceļu, kā tas teorētiski skaisti varētu izskatīties, bet visas teorijas praksē īsteno grēcīgi cilvēki, kuri nogurst, kuriem ir katram savs raksturs, kuri mēdz būt čakli un pārstrādājušies, vai slinki un depresīvi…» viņa atgādina.
I. Gruzniņa uzskata, ka pārmaiņas izglītības saturā ir vajadzīgas, jo pasaule mainās. Tomēr jautājumu esot daudz, tostarp — kā iecerēto īstenot 40 minūšu garuma stundās? Un cik liela vispār drīkst būt skolēna slodze? «Bija runa par literatūras un mūzikas stundu skaita samazināšanu. Labi, profesionāļi iestājās par to, ka nedrīkst samazināt, un nesamazinās arī. Datorikai stundas tiek liktas klāt. Bet pagaidiet — ja kaut kas tiek likts klāt, tad kaut kas jāmet nost! Ne skolēniem, ne skolotājiem dienas garums nav neierobežots. Mēs gribam bērnam iedot visu iespējamo: ekonomiku un ķīmiju, fiziku un ģeogrāfiju, mākslu un vēsturi, sportu un mājturību, sociālās zinības un veselības mācību… Neviens mācību priekšmets nav lieks un nevajadzīgs, it kā jau viss var noderēt, bet, kad pieej tā saprātīgi, tomēr ir priekšmeti, par kuriem pasaules prāti ir vienojušies kā par vajadzīgiem. Varbūt kaut kas var palikt kā vaļasprieks, kā izvēles priekšmets, lai viss nav obligāts?» viņa spriež. Un vēl kāda nianse — ja turpmāk visi pārbaudes darbi notiks tiešsaistē un datorrakstā, varbūt skolām vairs nav jācīnās arī par to, lai skolēni ar roku raksta glīti un pareizi?
Esot grūti iztēloties, kā visu iecerēto īstenot, ņemot vērā skolēnu skaitu, kāds tas ir Latvijā, skolu tehnisko bāzi un telpas, stundu un mācību gada garumu, kā arī ar aizvien vairāk novecojošo skolotāju sastāvu. Zinot, ka 64 procenti pedagogu Latvijas skolās ir vecumā no 40 līdz 60 gadiem, I. Gruzniņa norāda — kad pirmie «eksperimenta augļi» pabeigs vidusskolu, liela daļa skolotāju, kuri viņus būs apmācījuši, jau dosies pensijā! «Kā Izglītības un zinātnes ministrija prognozē pedagoģiskā personāla attīstību? Kur radīsies skolotāji, kuri spēs nodrošināt kompetenču izglītību?» jautājumu turpina būt vairāk nekā atbilžu.
«Mani neuztrauc tas, kāds būs ceļš. Lai man parāda, kas man ir jāsasniedz, un tad izdomāšu ceļu, kā to sasniegt. Tikai pasakiet man, ko jūs no manis gaidāt, atmetot atvairīšanos ar vārdiem «inovatīvs, radošs, kompetencēs balstīts». Pasakiet normāli!» rosina I. Gruzniņa.