«Dzīve ir jāizgaršo un tās skaistums — jāizjūt»

Personības

Jau gandrīz pusgadu Pastendes tūrisma galamērķis, par kura eksistenci nezina vien retais, ir motosporta ekspozīcija, ko izveidojis kādreizējais motosportists un treneris Alfrēds Zamockis. Pie sava pirmā braucamrīka viņš tika 13 gadu vecumā, bet tehnika viņu valdzinājusi kopš bērnības. «Viss rit, kā iecerēts, — knibinos, ķīlēju un reanimēju motociklus — lēnām, bet uz priekšu! Man vienmēr ir patikuši priekšmeti, kam ir sava aura,» izrādot gadu gaitā sastrādāto, teic Alfrēds. Bijušais sportists ir pārliecinājies, ka dzīve ir skaista, bet ar mocīti — vēl skaistāka.
Pastendē aplūkojamā motociklu kolekcija tapusi 30 gadus, taču ar to vien ekspozīcijas krājumi neaprobežojas — tajā apskatāma arī radioaparātu, mūzikas instrumentu un sadzīves priekšmetu kolekcija. «Pašlaik šeit apskatāmi 30 motocikli, pie diviem vēl strādāju. Tikko no Maskavas dabūju motoru. Te ir sava pasaule — mani vecie cīņu biedri ņemas ar slapjām mugurām, lai savāktu kolekciju, bet tādā kvantumā nevienam to nav izdevies izdarīt. Galvenais, lai priekšmets būtu rets — te atrodas četri pasaules čempionu motocikli. Man ir izdevies savākt arī dažādus sadzīves priekšmetus. 1987. gadā pievērsos retro kustībai un, rokas atpūtinot, vācu visu, ko redzēju.
Pie sava pirmā motocikla tiku 1961. gadā, kad māte pārdeva govi un izkaucu viņai naudu. Kolhoza sporta svētkos bija veiklības braucieni, man izdevās būt pārākam, un nobrīnījos — ko tie pārējie čammājas, te tak jādod virsū! Skatoties motokrosu, domāju — es tak ar tā varētu!» atminas Alfrēds.
Bērnību viņš aizvadīja kopā
ar divām māsām, bet spilgtākās atmiņas bijušajam motosportistam saistās ar aitu ganīšanu un pēckara laika ieročiem. «Tolaik sistēma bija ļoti interesanta — lai cilvēki ietu kolhozā, viensētām uzlika lielus nodokļus. Tā kā nevarējām tos nomaksāt, mums visu konfiscēja, atstāja vienu zirgu, govi un četras aitas. Man kā aitu ģenerālim bija plašs darba lauks. Biju atmīnētājs un sapieris — kas tik es nebiju. Laukus attīrīju ar lielāko prieku, rokas atpūtinot.
Mēs, trīs korifeji, mežā devām vaļā ar ieročiem un mājā atgriezāmies, kad saulīte noriet. No rīta ar pielādētu parabellumu kabatā gāju uz skolu un pie skolas nobāzu krūmos. Mūs vajadzēja slānīt uz nebēdu. Piedzīvojumi bija visādi. Kad bumba uzgāja gaisā, visi zināja, kurš vaininieks. Tā kā man ir ķēriens uz dzelžiem, mehāniku un agregātiem, jau bērnībā, mazs puišelis būdams, mācēju stroķus un stobru sariktēt. Lai arī krāmējāmies ar ieročiem, cits uz citu nekad netēmējām, tas bija kaut kāds instinkts. Miliči mums atņēma stobrus, bet ne jau tos labākos. Atdevām nederīgos, labākie palika mums pašiem. Bijām lieli gudrinieki. Arī ātruma izjūta mums patika. Bijām tie, kas ar zirgiem brauca mēslu talkās. Četri, pieci zirgi veda ārā no kūts mēslus, un mēs rīkojām sacensības. Gadījās arī tā, ka rati apgāzās, bet neko darīt,» smejas Alfrēds.
Vēlākajos gados Alfrēds iestājās
Kandavas tehnikumā, ko neizdevās pabeigt veselības problēmu dēļ, un Cīravas mehanizācijas skolā kļuva par plaša profila mehanizatoru. Alfrēds izmācījās par trešās klases šoferi, apguva virpošanu un metināšanu. Nopietnāk ar motosportu viņš sāka nodarboties armijas laikā. Baltkrievijā, pie Polijas robežas, blakus karaspēka daļai trenējās motosportisti, un drīz vien Alfrēds viņiem pievienojās. Ziemā viņš startēja ledus spīdvejā, bet vasarā trenējās pa zemes celiņu. Pēc trim gadiem viņš atgriezās mājās un līdz pat 1980. gadam Ozolnieku motoklubā nodarbojās ar motokrosu. Šajā laikā viņš kļuva par PSRS sporta meistaru un izcīnīja Lietuvas un Igaunijas čempiona titulus.
«Esmu bijis čempions, uzvarētājs un reizēm arī beidzamais. Uzskatu, ka jāmāk ne tikai uzvarēt, bet arī zaudēt. Ar autiņiem ir cita cīņa. Esmu bijis Latvijas izlases mehāniķis un zinu, ko nozīmē rallijs. Laidām vaļā pa Dundagu, Mordangu, Strazdi, caurām naktīm dauzījāmies. Tā ir cita cīņa, gara un saspringta. Motokross man patīk tāpēc, ka cīņa ir asa un īsa. Tu iepazīsti trasi, ir daudz varbūtību, un tā ar katru riņķi mainās. Tas viss mani piesaista. Ar 20 minūtēm pilnīgi pietiek, lai ar pilnu ātrumu un atdevi varētu pieveikt trasi — vai nu tu esi stiprāks par pārējiem, vai neesi,» atklāj Alfrēds.
Diemžēl 1980. gadā sportista karjerai tika pielikts punkts — pēc neveiksmīga kritiena aktīvām sporta gaitām nācās teikt ardievas. Tolaik viņam likās, ka dzīve ir pagalam, bet tā bija sagatavojusi jaunu izaicinājumu un drīz vien viņš sāka trenēt jaunos censoņus. Šajā laikā Alfrēds izaudzināja astoņus sporta meistarus un vienu starptautiskās klases sporta meistaru.
«Kādu laiku staigāju ar korseti un pieradu pie situācijas, kaut gan pilnvērtīgs motobraucējs vairs nebiju, trasē tādam nav ko darīt. Protams, var startēt veterānos, bet veterāniem vajag vieglu trasīti, lai vecie čaļi var mazliet atveldzēt dvēseli. Diemžēl Latvijā visus laiž kopā un iznāk tā, ka cīņa notiek starp milzi un Sprīdīti. Laiks, kad biju treneris, bija ļoti skaists, bet briesmīgi kremta, ka pats nevaru startēt. Puikas jau knaiba nagus, viņiem vajag braukt.
Sanāca tā, ka kļuvu par kluba
priekšnieku, treneri un sagādnieku. Biju izkārtojis «Ikarus» autobusu, braucu uz Maskavu un tur caur saviem kanāliem saņēmu tehniku. Padusē bija šķiņķis, un viss notika. Klubs darbojās augstā līmenī, bet Atmodas laikā ārzemju motociklus varēja dabūt tikai tie, kuriem bija valūta. Ozolnieku sabiedriski tehniskajam sporta klubam diemžēl šādu iespēju nebija. Ar saviem spēkiem ķīlējām, bet, lai varētu būt ātrākais, pie motocikla ir jāpierod, jāpierīvējas. Kādus četrus lietotus mocīšus dabūju, bet puikām bija jāsāk strādāt. Vairs nebija tā kā padomju laikā, kad tika audzināti jaunie dzimtenes aizstāvji un puikas varēja dabūt atbrīvojumu, lai startētu. Tie zēni, kas ir startējuši trasē un pieraduši, tēlaini izsakoties, skatīties nāvei acīs, ir norūdīti. Ja šodien sāktos karš un būtu jāaizstāv Latvija, mūsu motobraucēji lodei nekad neklanītos, tur ietu uz nebēdu. Tāpat kā Pirmā pasaules kara laikā latviešu pašpuikas, kas bija izcili cīnītāji un bija pieraduši pie bīstamām situācijām,» uzsver bijušais motosportists.
1987. gadā Alfrēds pievērsās sporta motociklu kolekcionēšanai. Viņš atzīst, ka tā ir pasaule, kurā valda instinkts. Saņemot motociklu, viņš to izjauc un pārtaisa pa savam, lai tas ietu vēl ātrāk. Iespēja darboties savām rokām un radīt ko jaunu sniedz aizrautību, ko nespēj aizstāt nekas cits. Uzsākot kolekcijas veidošanu, viņš iespēju robežās visu darīja pats. Par spīti tam, ka process norit lēnāk, iedarbinot motociklu, saimnieks var būt pārliecināts, ka tas ir viņa roku darbs.
«Savā mūžā bieži esmu sastapies ar traktoriem un vecajiem dampjiem. Pēckara gados tepat Talsos, vācu armijai atkāpjoties, palika auto un moto tehnika, ko par speķa gabalu no vācu armijas vai par pašbrūvētu pudeli no krievu karavīriem varēja iegādāties. Cik mocīšu netika paslēpts, lai pēc tam neatņemtu! Pat bruņumašīnas latvieši bija noslēpuši!» stāsta Alfrēds.
Par savu dzimto vietu
viņš sauc Saldu, bet ar Talsiem Alfrēdam ciešāka saikne ir jau vairākus gadus. Agrāko jelgavnieku uz Talsu novadu atveda mīlestība. Viesojoties Talsos, viņš iepazinās ar sievu, kura strādā Talsu novada muzejā. «Devos pieredzes apmaiņā uz Talsiem, muzejā kāda dāma stāstīja par dzintara istabu, sākām runāt, un mums izveidojās kontakts. Aizbraucu mājās, bet man nebija miera. Pēc tam man piespēlēja haltūru — braucienu ar retro mašīnu. Man tas tā kā ar īlēnu būtu ievadīts mīkstumos. Ar lielāko prieku atbraucu, un iepazināmies tuvāk. Aizvien biežāk sāku braukt uz Talsiem, un te ir rezultāts. Apstākļi sakrita, un bija tāda izjūta, it kā sargeņģelis pateica — nu ko tu tur mokies, tevi te gaida pavisam kas cits! Šeit man ir pilnīgi jauna dzīve, nesalīdzināma ar to, kas bija Jelgavā. Esmu dzimis un audzis Saldū, tātad kurzemnieks. Man ar talseniekiem ir īpašs kontakts, jūtu, ka te ir kaut kas tāds, kas mūs saista. Cilvēki ir atvērtāki, vienkāršāki un naivāki, bet tas viss ir tik skaisti! Viņi uzticas tev, un tu uzticies viņiem, nav nekādas rezerves vai zemteksta. Vīri un sievas ļoti veiksmīgi darbojas katrs savā jomā. Šeit visa padarīšana ir maigāka — sievietes ir skaistas un puikas — lādzīgāki. Cilvēks ar gadiem, īpaši dzīves otrajā pusē, paliek vērīgāks, un izstrādājas skaistuma izjūta. Katrs sunītis un kaķītis ir mīļš, un gribas apkampt katru koku. Dzīve ir jāizgaršo un tās skaistums — jāizjūt.
Žēl, ka Talsu trase ir zudusi, tajā ir notikušas dramatiskas cīņas, bet man prieks, ka šeit ir tādi talanti — Stendē zēni dod vaļā ar slapjām mugurām. Var just, ka Guntars (Žigats — A. B.) kopā ar sieviņu motosportu ir pacēlis augstākā līmenī. Domāju, ka drīz vien tur notiks plašāka mēroga sacensības. Tikai ar tādu degsmi dzīvē var kaut ko sasniegt. Kā teica Kārlis Umanis, jābūt censonim. Drīz pie mani brauks mazdēls — sariktēju viņam mocīti, un tad mēs abi dosim vaļā,» sola Alfrēds.