Katrs vārgulis var izrādīties varonis pazudušās Saules meitas Latvijas glābšanā

Kultūra

Talsu kinoteātrī «Auseklis» šomēnes vairākos seansos varēja baudīt pilnmetrāžas animācijas filmu «Saule brauca debesīs». 24. novembra seanss bija pavisam īpašs, jo tajā šo filmu pirmoreiz noskatījās arī aktieris Kaspars Znotiņš, kura balsī runā tās galvenais varonis Nabašnieks.

«Saule brauca debesīs» ir burtiskā un pārnestā nozīmē ļoti krāsains un spilgts stāsts, bet tā tēliem daļu burvības piešķir arī latviešu iemīļoto aktieru — Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa, Zanes Daudziņas, Gunas Zariņas, Aināra Ančevska, Ditas Lūriņas un citu — balsis, kurās tie runā. Filma ir arī ārkārtīgi skanīga — mūziku tai radījis Juris Kaukulis. «Tas ir tāds ceļojums. Gandrīz var teikt — kārtīgs mūzikls!» uzreiz pēc animācijas filmas noskatīšanās atzina K. Znotiņš.
Nabašnieka tēls, kuram viņš piešķīris balsi, ir ļoti zīmīgs. «Kad jāiet budēļos, visi izvēlas lomas, ko nu kurš spēlēs, un neviens nekad negrib spēlēt mironi. Šī loma tiek tam, kurš neko negrib darīt un atvairās: «Lieciet mani mierā! Es neko negribu!» Un citi saka: «Tev nekas nebūs jādara — tikai jāguļ!» Ā, nu tad jau var! Tad Eņģelis un Velns cīnās par viņu, katrs gribot mironi dabūt sev, bet pārējie budēļi sāk skaitīt Nabašnieka labos un sliktos darbus,» filmas sākumā redzamās ainas izskaidroja K. Znotiņš. Animācijas filmā «Saule brauca debesīs» šis dzīvais mironis kļūst par galveno varoni! «Viņš ir visvājākais, tas, no kura neviens vairs neko negaida. Kad notiek briesmas, kad Saules bērns ir nozagts, visi pajūk pa savām vietām, un paliek tikai slinkākais — Nabašnieks, mironis! Šis sižets ir arī krievu pasakās sastopams, piemēram, par Iļju Muromieti, kurš bija pilnīgs nespējnieks, bet kaut kā pēkšņi sevī atrada spēku. Izšķirīgos mirkļos tā notiek — vārgulis, no kura neviens neko negaida, parāda neticamu spēku,» pamanījis K. Znotiņš.
Īpašs ir mirklis, kad uz Nabašnieka atvairīšanos, kāpēc tieši viņam būtu jāglābj nozagtais bērns, Saule tik brīnišķīgi ietilpīgi atbild: jo viņš ir cilvēks. «Tieši tā! Kurš tad cits?» piekrīt K. Znotiņš.
Filmas režisore un scenārija autore, latviešu animācijas klasiķe Roze Stiebra esot Jaunā Rīgas teātra cienītāja, tāpēc K. Znotiņu Nabašnieka lomas ierunāšanai viņa visdrīzāk izvēlējusies, skatoties bērnu izrādes, kurās viņš atveido lomas. «Daudz kas no Nabašnieka tēla ir izrādē «Iekšiņa un āriņa», kur mazais puika iet un cīnās ar baravikām mežā, ir gatavs tās savā iztēlē uzburt par milzīgiem, šķietami neuzvaramiem pūķiem, kurus viņš tomēr uzvar. To puicisko garu mēģināju arī Nabašnieka tēlā ielikt. Puika, kurš iet pretī nezināmajam, briesmīgajam un savas muļķības dēļ nebaidās! Tāds pasaku varonis. Man patika tas, ko Roze Stiebra kaut kur pieminēja, — ka tas Saules bērns ir mūsu Latvija, kura jāatgūst. Tad pilnīgi var iztēloties, ka Nabašnieks ir tāds Dainis Īvāns! Ne kāds gaidīja, ka šis žurnālistiņš sāks par Daugavu cīnīties, nekā! Bet pēkšņi no tā izraisās liela kustība, un beigās Saules bērns tiek atgūts. Protams, tā ir tikai viena no asociācijām, kas var rasties, šo filmu skatoties,» sprieda K. Znotiņš.
Viņam bijis prieks dāvāt savu balsi Nabašnieka tēlam. «Vienmēr ir interesanti, kad jāspēlē cilvēks, kurš iet uz mērķi, bet viņam nav vajadzīgo līdzekļu mērķa sasniegšanai. Ja viņš ir kā tāds princis, kuram ir visi vajadzīgie līdzekļi, tad ir garlaicīgāk,» neslēpa K. Znotiņš. Bērni nekautrējās viņam pajautāt, kāpēc Nabašniekam viena roka ir krietni resnāka par otru. K. Znotiņš sprieda, ka tajā arī slēpjas viena no šī tēla nepilnvērtībām — viņam tikai viena roka ir spēcīga. «Tikai ar vienu roku viņš var cīnīties, jo otra viņam ir vāja! Cilvēkam arī tā mēdz būt, ka, no vienas puses, viņš ir slinks un vājš, bet, no otras — stiprs un, kad ņem, tad dara un strādā! Es varu, es izdarīšu! Katrā no mums ir abas puses, un Nabašniekā arī,» aktieris salīdzināja.
Nācies uzklausīt citu cilvēku atzīšanos, ka pēc Holivudas animācijas filmām latviešu filmiņas negriboties skatīties, jo tās šķietot nīkulīgas un kādas tik vēl ne. Filmā «Saule brauca debesīs» ir daudz brīnišķīgu krāsu, tomēr jāatzīst, ka galvenie varoņi neatbilst tradicionālajai izpratnei par skaistumu, tēli nav tik viennozīmīgi, vēstījums ir daudzslāņains un ļaujas interpretācijām… «Tomēr nedomāju, ka šī filma ir pilnīga abstrakcija. Sižets ir, stāsts risinās, un kaut kur atmiņā mums visiem ir gan tautasdziesmas, gan pasakas. Kurš cits tad tās pacels, ja ne paši latvieši?» K. Znotiņš aicināja aizdomāties.