Dzīvei laukos ir savas priekšrocības

Lauksaimniecība

Lai gan statistika neglābjami rāda, ka iedzīvotāju skaits mūsu pusē samazinās un, it sevišķi tas vērojams lauku apvidos, prieks par ikkatru, kas nolēmis dzīvot un saimniekot laukos. Tāda ir arī Janas Krauzes ģimene, kas jau vairākus gadus dzīvo Laucienes pagastā, atjauno māju «Roņi» un lēnām attīsta saimniekošanu.

Kad pagājušajā nedēļā kādas darba dienas rītā iebraucam «Roņos», mūs smaidīga sagaida Jana. Pirmie rīta darbi apdarīti, divi četrkājainie mājas sargi ievesti aiz nožogojuma, un ir laiks arī mūsu sarunai. Agrāk šajā mājā dzīvojuši Janas dzīvesbiedra vecāki, bet jaunā sieviete šeit tikai aprūpējusi savu zirgu. Kad vecāki pēkšņi aizgājuši Aizsaulē, ģimene bijusi izvēles priekšā, vai māju sadalīt mantojumā vai saimniekot tiem, kas šeit bija iesākuši kaut ko darīt. «Tā palikām šeit dzīvot. Lēnām, pašu spēkiem māju atjaunojam. Sākumā nedomājām, ka būs vairāki zirgi, truši un citi lauku iemītnieki. Tā pamazām, pamazām, un tagad jau mums ir viss laukiem piedienīgais. Mūsu ģimenē aug divi bērni, un arī viņiem šī lauku vide patīk. Bērniem ir, kur izskrieties un pašiem saimniekot. Vecākais dēls, kad vien vēlas, ir pie trušiem, ja uznāk vēlme — padzenā arī vistas un pīles pa sētu. Redzu, ka viņš jūtas droši,» smejoties teic Jana.
Lauku darbi sievietei nav sveši. Viņa atminas, ka bērnībā braukts pie omes uz laukiem, kur bijušas gan govis, gan citi dzīvnieki. Toreiz ar brālēniem un māsīcām dalīts, kurš stallis kuram pienāksies. Sākot saimniekot «Roņos», šķitis, ka sēta ir patukša un vajadzīga kāda dzīvība. Zirgs jau bija, vajadzēja arī kādu trusi. Sākumā bija četri, tagad to skaits pieaudzis līdz 21. «Īpaši man patīk Rex šķirnes truši, kuriem ir samta kažoks,» saka Jana, izņemdama no būra vienu garausi. Viņa rāda arī Latvijā retāk sastopamo Havanna — Rex trusi ar kafijas krāsas samtaino kažociņu. Tāpat mīļš ir Jaunzēlandes baltais un citi garauši, kas mīt viņu sētā. Kamēr sarunājamies, no sētas uz stalli aktīvi šiverē melns trusis. «Tas mans tāds brīvdomātājs. Pieradis skraidelēt pa sētu, bet no mājām prom neiet,» teic saimniece.
Janas sētā nonāk arī tie dzīvnieki, kas citiem nav vajadzīgi. Tāda ir arī viena no zosīm, kurai no mazotnes esot problēmas ar redzi. Putnēnu atveda mazu, lai nav jānokauj. «Divas reizes viņa man ir pazudusi un mājās nav bijusi visu nakti, bet tomēr atradusi ceļu atpakaļ,» stāsta Jana.
Saimnieces vaļasprieks ir zirgi. Mīlestība pret tiem radusies no mazotnes laukos pie omes, jo arī viņai šie cēlie dzīvnieki bijuši. Ap «Roņu» mājām ir ap pieciem hektāriem zemes. Ja agrāk tās dotas nomai, palielinoties zirgu un dzīvnieku skaitam, platības tagad apsaimnieko paši. Tur izveidotas ganības zirgiem un lauki barības savākšanai.
Ko jaunai ģimenei nozīmē dzīve laukos? Jana atzīst, ka sākumā bijušas pārdomas, bet lauki tomēr pievelkot. «Protams, ir brīži, kad viss ir apnicis, jo darba ir daudz. Taču tad izeju laukā, apskatos uz saimniecību, uz zirgiem un saprotu — laukos tomēr ir savas priekšrocības, ko varam izmantot. Šī noteikti paliks lauku sēta, kur mūsu ģimenei, radiem un draugiem justies labi. Mums ir doma pāriet uz zemnieku saimniecību un attīstīt saimniekošanu pašu priekam,» saka saimniece. Viņa ir domājusi arī par aizbraucēju teikto, ka Latvijā viss ir slikti. «Tā nav. Mums ir vienreizēja daba un, ja ir vēlme, tad dzīvot un strādāt Latvijā var,» saka «Roņu» mājas saimniece.