Atrasties varā

Viedokļi

Valsts simtgades svinīgā atzīmēšana ar krāšņajām salūtu ugunspuķēm un tumsā mirdzošām Latvijas silueta kontūrām vēl pavisam nesen lika mums katram uz brīdi aizdomāties par to, ko mums nozīmē dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Vēl nav novītuši arī sarkanbaltsarkanie ziedu pušķi uz Brīvības kareivju — Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru — piemiņas stēlām daudzviet Latvijā, godinot šos varonīgos vīrus un jaunekļus, kas pirms gadsimta drosmīgi cēlās cīņā un izcīnīja neatkarīgu un brīvu Latvijas valsti. Mēs visi šodien varam sevi dēvēt par tās mantiniekiem, par nelielās, bet mums tik tuvās un dārgās Latvijas pilsoņiem, kam pašreiz dota iespēja, atbildība un pienākums lemt tās tālāko likteni, vismaz ar savu līdzdalību Saeimas vēlēšanās, un liela daļa, kaut arī tuvu ne visi, to arī izmantoja. Vismaz tie, kam savas valsts liktenis nav gluži vienaldzīgs, un tādu, izrādās, bija nedaudz vairāk par pusi.
Tomēr, lai gan kopš 13. Saeimas vēlēšanām pagājis vairāk nekā pusotrs mēnesis, vēl arvien neesam tikuši pie jaunas valdības. Šoreiz atšķirībā no citām iepriekšējām reizēm Saeimā iekļuvis prāvs skaits jaunpienācēju — jauno politisko partiju pārstāvju, kas nepārprotami pauž lielas vēlētāju daļas nostāju — vecā koalīcija viņu uzticību ir zaudējusi, un viņi vēlas, lai jauno valdību veidotu «jaunie», sevi vēl īsti neapliecinājušie spēki, ko nereti publiskā telpā mēdz dēvēt par «populistiem». Liekas, tas bija visai loģiski, ka Valsts prezidents pirmajam valdību uzticēja veidot tieši vienam no viņiem — Jaunās konservatīvās partijas līderim Jānim Bordānam. Lai arī nebūt ne «zaļknābim» politikā, tomēr nesamierināmam un asam iepriekšējās valdības kritiķim, tāpēc ir tikai apsveicami, ka šādi ļaudis ir gatavi uzņemties «smago nastu», nevis tikai no malas bārstīt pārmetumus. Diemžēl vēl pirms Valsts prezidenta noteiktā laika pats Ministru prezidenta amata kandidāts bija spiests no šā goda atteikties, jo nespēja savākt nepieciešamo atbalstu, lai gan, no malas raugoties, valdību sastādīt varēja. Acīmredzot tam par šķērsli, iespējams, kalpoja kādas noteiktas, publiski nedefinētas konkrētu politiķu vai partiju intereses, kas tika izvirzītas priekšplānā. Un jo vairāk skumdina fakts, ka jaunās valdības aprises vēl joprojām nav tikušas skaidrākas, turklāt prezidents Raimonds Vējonis partijām pašām uzdevis atrast un izvirzīt visiem pieņemamu valdības vadītāju. Tas tomēr liekas mazliet dīvaini, ņemot vērā, cik nerezultatīvas līdz šim bijušas tā dēvētās «partiju savstarpējās konsultācijas». Manuprāt, Valsts prezidentam pašam bija nekavējoties jānosauc nākamais Ministru prezidenta amata kandidāts, nevis jānovilcina laiks šķietami bezcerīgām apspriedēm. Tāds no iepriekš iezīmētā trijnieka faktiski tagad atlicis tikai viens — Aldis Gobzems, jaunpienācējs politikā, bet jau ar visai redzamu publisko tēlu vēl no tagad pa pusei piemirstā Zolitūdes traģēdijas tiesas procesa. Turklāt no politiskā spēka, kas ieguvis samērā respektējamu atbalstu 13. Saeimas vēlēšanās, jo īpaši Kurzemē, kas ir manāmi lielāks nekā trešā premjera kandidāta pārstāvētajai partiju apvienībai — «Attīstībai/Par.» Bez tam Alda Gobzema pārstāvētajai partijai nav tik strikti un nepārkāpjami novilktu «sarkano līniju», kas dod lielākas manevra iespējas nekā JKP. Būtu pavisam dīvaini, ja valdību uzticētu veidot kādam labi zināmam vairāku politisku partiju izstaigātājam un izbijušajam ministram, kas nepārprotami norādītu, ka varu savās rokās atkal atguvuši «vecās labās politikas» piekopēji ar tiem raksturīgajiem tikumiem, kas veidojušies un izkopti kopš 2000. gadu sākuma — Tautas partijas pilnziedu laikos līdz pilnībai noslīpējoties «Vienotības» bezprincipu periodā, vadoties tikai no viena uzstādījuma — nav nekādas nozīmes partijas nosaukumam — galvenais ir atrasties pie varas.