Nemeklēsim ēnu saulē!

Viedokļi

Laikam jau nekļūdīšos, apgalvojot, ka visos laikos bijis tā — kas vieniem sagādā prieku, tas citiem ir iemesls meklēt saulainā notikumā ēnas puses. Tāpat ir ar mūsu mīļās Latvijas simtgades pasākumiem, par kuriem nu varam lasīt un dzirdēt pretrunīgus viedokļus.
Šoreiz nolēmu apaļās jubilejas reizē palūkoties, kas notiek galvaspilsētā. Jā, nu nācās pusstundu pastāvēt rindā, lai mēģinātu uzkāpt uz vienu no dižajiem NATO dalībvalstu Jūras spēku kuģiem, kas, nebūdams vīzdegunīgs, bija nostājies blakus Latvijas mazajiem «brālīšiem». Nu un tad, ka, esot jau tuvu mērķim, nācās no rindas tomēr izstāties, lai nenokavētu NATO dalībvalstu karavīru parādi. Starp citu, rindā stāvot, bija iespēja sasildīties ar karstu tēju, kuru kāds karavīrs nepaguris dalīja no liela termosa jebkuram svētku apmeklētājam, kas vien to vēlējās. Jā, nu nācās spiesties cauri pūlim, dodoties gan uz parādi, gan svētku uguņošanu, gan no tās. Bet ar to taču bija jārēķinās, ka uz simtgades pasākumiem Rīga nebūs tukša kā bieži vien Talsu ielas. Turklāt, kad vēl tik tuvu sajutīsim viens otra plecu, ja ne šādās tautas kopā pulcēšanās reizēs! Un, jāatzīst, atrodoties pūļa vidū, kas brīžam centimetru pa centimetram plūda vienā virzienā, vismaz manām ausīm nenācās uzklausīt nevienu lamu vai citu aizvainojošu vārdu, gluži pretēji — cilvēki jokoja, un kāda sieviete pat man smejoties palūdza viņu stiprāk pastumt, jo tā ātrāk tiekot uz priekšu. Dalība lāpu gājienā ar pirms tam pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa kopā izdziedātām latviešu spēka dziesmām, izgaismotie objekti «Staro Rīga», no kuriem visvairāk sajūsminājos par ainavisko audiovizuālo vides objektu ar strūklaku elementiem «Sajūtu mežs», dabai saplūstot ar tehnoloģijām, Viesturdārzā, un svētku kulminācija — iespaidīgais salūts virs Daugavas — manos atmiņas failos paliks kā vieni no spilgtākajiem Latvijas simtgades svinību brīžiem.
Divas dienas pēc valsts jubilejas krāšņajām svinībām, kad jau, pacilātību sasmēlušies, bijām atgriezušies ierastajā ikdienas ritmā, redakcijai piezvanīja «Talsu Vēstīm» uzticīga lasītāja ar lūgumu kādā raksta galiņā iepīt sirsnīgu paldies. Viņa no sirds pateicās uzņēmuma «Nārone» šoferīšiem Mārim Bricim un Jānim Ziemelim, ka viņi, neskatoties uz to, ka ir svētku diena, piegādāja pusdienas vientuļajiem un slimajiem pensionāriem. «Man nav labi ar veselību, nezinu, vai sagaidīšu jūsu rīkoto telefonakciju «Ziemassvētkos es saku paldies…», tādēļ piezvanīju tagad,» sacīja sieviete. Viņa veltīja sirsnīgu paldies arī Antonam Kivleniekam, novēlot viņam ilgu mūžu, par rakstu «Deviņdesmit gadu kopā ar Latviju. No demokrātijas līdz demokrātijai», kuru pirms valsts svētkiem publicējām vairākos turpinājumos. Publikācija nebūt viņai nav likusies par garu, izlasījusi to rūpīgi no sākuma līdz beigām un vēl labprāt būtu lasījusi tālāk, jo daudz kas no lasītā atsaucis atmiņā arī pašas mūžā piedzīvoto.
Vēlot saules mūžu Latvijai, paturēsim prātā, ka tajā kā milzu musturu deķī tiek ieausts arī katra tās iedzīvotāja mūžs, un to, cik tas būs krāsām bagāts, lielā mērā nosakām mēs katrs pats.