Depresijai vienalga — latvietis vai amerikānis

Veselība

Bagātīgu programmu mēneša garumā talseniekiem piedāvāja izstādes «Slepenais dubultnieks» veidotāji. 14. novembrī, pēdējā izstādes apskates dienā, tās iniciators — gleznotājs un pianists Čārlzs Deivids Kellijs — dalījās ļoti personiskā stāstā par Slepeno dubultnieku savā dzīvē jeb depresiju, kas prasījusi viņa tēva dzīvību, izpostījusi viņa mātes dzīvi, likusi pašam uzveikt daudz izaicinājumu un aizvien dara grūtu viņa meitas ikdienu.
Depresija nediskriminē nevienu
«Šīs izstādes nosaukums ir «Slepenais dubultnieks». Kas gan tas par nosaukumu?! Runa ir par to, ka ikvienā no mums slēpjas tāds Slepenais dubultnieks. Varam teikt — tā ir mūsu tumšā puse. Slepenais dubultnieks mūsos dzīvo paralēlo dzīvi, tas vienmēr ir kopā ar mums, bet tas nekad nav mūsu draugs, jo mēģina mūs ievilkt neveselīgās lietās, un viena no tādām ir depresija,» pauda Č. D. Kellijs. Viņa iecere bijusi ar izstādes palīdzību piesaistīt uzmanību šai nopietnajai problēmai, cerot parādīt, ka pieejama palīdzība un cerība. Arī viņš, kurš cīnījies ar depresiju visu mūžu, tomēr ir varējis piedzīvot uzvaru pēc uzvaras.
«Depresija ir latviešu problēma — es to zinu, jo esmu pa pusei latvietis. Un depresija ir amerikāņu problēma — es to zinu, jo esmu pa pusei amerikānis! Zinu arī, ka depresija nav tikai personīga problēma, bet gan ģimenes, dzimtas problēma, kas vienādi ietekmē vīriešus un sievietes. Depresija nevienu nediskriminē, bet var uzbrukt jebkuram, tikai bieži vien tā tiek uztverta kā garīgs vājums. Juzdamies nesaprasti, depresijas slimnieki kļūst ļoti nedroši, cenšas slēpt simptomus — iekšējo melnumu un enerģijas trūkumu, lai gan cieš no pašiznīcīgām domām. Lielākajā daļā sabiedrību nav pieņemts atzīt, ka ciet no depresijas. Tas vienlīdz attiecas gan uz Ameriku, gan uz Latviju; gan uz tiem, kuri apmeklē baznīcu, gan uz tiem, kuri neapmeklē. Kurš gan vēlas atzīt savu vājumu? Īpaši jau vīrieši — mēs nevēlamies atzīt, ka esam vāji! Vīrišķības definīcija šādu atzīšanos padara neiespējamu. Tomēr, kad cīnāmies ar kaut ko, kas mūs emocionāli sagrauj, un nesaņemam palīdzību, kļūst sliktāk. Rodas garīgas un emocionālas problēmas, psiholoģijas un profesionālas. Nesaņemot palīdzību, depresija aug kā indīgs stāds, ietekmējot visu, kam pieskaramies. Slepenais dubultnieks sauc mūs dažādos vārdos, spiež uz mūsu vājajām vietām, darbojas postošos veidos, spējot izraisīt vislielākās sociālās problēmas valstī — alkoholismu, atkarību no dažādām vielām, salauztas attiecības un izpostītas ģimenes, pat pašnāvības, un Latvijā ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem Eiropā… Depresija var atņemt mums spēku un motivāciju darīt pat visvienkāršākās lietas, piemēram, nomazgāties. Liekas — kā tas var būt? Kā depresija var neļaut cilvēkam nomazgāties?! Bet tas notiek ar miljoniem cilvēku katru dienu,» atgādināja Čārlzs.
Slepenais dubultnieks darbībā
Viņa dzīvesstāsts liecina, ka dažkārt depresija ir saistīta ar personiskiem ievainojumiem. «Kāpēc lai desmitgadīgs zēns justos nesvarīgs, nemīlēts un nesaprasts? To vieglāk pieņemt, ja uzzini, ka šim desmitgadīgajam zēnam ir bijuši četri tēvi, bet neviens no viņiem nav bijis labs tēvs. To vieglāk saprast, ja uzzini, ka šim zēnam allaž ticis teikts, ka jābūt klusam, jo viņš taču ir dumjš. Tāpēc šis zēns sāk slēpties. Runāšana viņam kļūst gandrīz neiespējama. Viņš stos­tās un, jūtot izsmieklu, nespēj pat atbildēt uz telefona zvanu vai nosaukt savu vārdu. Viņš skolā nevar atbildēt uz skolotāja jautājumu, nekļūstot par izsmiekla objektu…
Mans Slepenais dubultnieks parādījās atklātībā caur apgrūtināto runu, bet tā ir tikai viena no iespējamajām izpausmēm. Es izmisīgi centos to kontrolēt vai vismaz paslēpt, tāpēc mēdzu pat sev nodarīt sāpes, kad nonācu līdz vārdam, kuru nespēju izrunāt. Izdomāju, ka spēcīga uzkāpšana uz kājas pirksta nomāks smadzeņu uzmanību, tāpēc varēšu to vārdu izteikt. Kas gan tas ir par cietumu desmitgadīgam zēnam!» savu skolas gadu skaudrumu ieskicēja Č. D. Kellijs.
Viņa gadījumā izlaušanās notika caur attiecībām. «Mana latviešu vecmāmiņa bija brīnišķīga, viņa Losandželosā dzīvoja blakus durvīs un bija cilvēcīgā siltuma centrs mūsu mājās. Mans latviešu vectēvs savukārt bija spēka centrs. Esmu laimīgs, ka viņi bija manā dzīvē. Vecmāmiņa veda mani uz baznīcu. Man tur nepatika. Baznīca bija garlaicīga, biju pārliecināts, ka tur ir krietni par daudz vecu kundzīšu, par daudz garlaicīgu sprediķu… Bet tur bija kāds bijušais armijnieks Bils, liela auguma vīrs. Viņš pamanīja manu runas defektu, sāka par mani interesēties un panāca uzticēšanos. Kad runas bloks notiek, cilvēks, kurš stostās, nespēj pat paelpot! Un tad iestājas panika. Viņš iemācīja man analizēt to, ko vēlos teikt, paredzēt vārdus, kuri ieķersies rīklē, un aizstāt tos ar citiem. Pamazām sāku pārrakstīt teikumus domās, pirms tos izteicu, un diezgan ātri notika progress. Tomēr pat tagad, kad man ir 63 gadi, mēdz būt situācijas, kad nākas domās aizvietot vārdus. Bils iemācīja man veidu, kā domāt par savu problēmu, un bija ārkārtīgi pacietīgs ar mani. Šīs attiecības izrādījās pirmais solis manā cīņā ar depresiju,» apliecināja Čārlzs. Bils kļuva par viņa pirmo mentoru, bet turpmākajā dzīvē Č. D. Kellijam tādu atbalsta personu bijis daudz, un arī viņš pats centies iedrošināt jaunus puišus. «Dzīve ir pārāk sarežģīta, lai jauns vīrietis to varētu nodzīvot bez cita vīrieša atbalsta,» Čārlzs uzskata.
Medikamentu lietošana nav kauns
21 gadu viņš Amerikā kalpoja kā mācītājs, pieredzot, ka sevis veltīšana citiem mazina Slepenā dubultnieka ietekmi. «Tomēr Slepenais dubultnieks neatkāpās, jo, apspiests vienā lietā, tas atrada citu ceļu. Kad man bija 50 gadi, attapos bezizejā. Manā komandā strādāja ļoti labi cilvēki, bet es jutu sevī smagumu un tumsu. Kad kāds ar mani mēģināja runāt, es kodu pretī, lai gan tas nav manā dabā, tas ir mana suņa dabā!» iekšējo pretrunu atceras Č. D. Kellijs.
Ārsts viņam uzstādījis diagnozi: klīniskā depresija. «Manās smadzenēs ķīmiskie procesi nav līdzsvarā, tāpēc bija nepieciešami medikamenti. Divas mazas tabletītes, kas jāiedzer no rīta, un trīs dienu laikā smagums mani atstāja. Man paveicās, ka ārsta pirmā izvēlētā zāļu kombinācija izrādījās īstā. Medikamenti, ko viņš izrakstīja pirms 13 gadiem, ir tie paši, kurus iedzēru vēl šorīt. Kāpēc to stāstu? Jo no tā nekaunos! Bet Latvijā joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir par lepnu, lai vērstos pēc palīdzības,» pamanījis Čārlzs.
Žēl, ka rakstā nav iespējams atspoguļot viņa brīnišķīgos klavieru skaņdarbus, kuri, sacerēti 60 gadu laikā, bijuši viņa dzīves līdzgaitnieki. Č. D. Kellijs sācis spēlēt klavieres sešu gadu vecumā, ar laiku atklājot, ka mūzika nes dziedināšanu. 50 gadu vecumā viņš sāka arī gleznot, pamanot, ka māksla sniedz tādu pašu efektu — gan radot mūziku, gan gleznojot, viņa sirdsdarbība palēninās, elpošana kļūst mierīgāka, bet laika skrējiens šķietami apstājas.
«Mans Slepenais dubultnieks ir bijis mans otrs es 63 gadus. Netikšu no viņa vaļā, kamēr būšu Mūžībā, tomēr es nebēgšu, nepadošos un visur cilvēkiem atgādināšu, ka ir cerība un palīdzība,» tikšanās noslēgumā apliecināja Č. D. Kellijs.