Šodien jau trešā Latvijas simtgades diena

Viedokļi

Jau divreiz, neapvaldot savu sajūsmu par mūsu Latvijas tautu, šī gada publikācijās esmu rakstījis — «Latvijas tauta ir ģeniāla». Pirmoreiz tā izteicos par simtgades Dziesmu un deju svētku norisi, otrreiz par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Kad par to pastāstīju kādai kolēģei, kuras profesionālismu ļoti augsti vērtēju, viņa teica: «Uzraksti to trešo reizi!» Sāku domāt — vai tāda iespēja vēl būs! Nevaru taču es, veca avīzes žurka, jeb daudzas plūkšanās pieredzējis sabiedrības interešu sargsuns (tā taču izklausās godājamāk) grēkot pret dzīves patiesību…! Un, ja tādas noskaņas, ka Latvijas tauta ir ģeniāla, manī vairs nebūs, iespējams, ka pirmajās divās reizēs būšu, optimisma pārņemts, kļūdījies un sākšu pieslieties visai pamanāmai, tik bieži neapmierināto un visai saīgušo ļaužu grupai, kuriem ir tik slikti, ir tik grūti un tik nepanesami smagi Latvijā.
Par laimi, tā nav noticis. Pirms vairāk nekā simts dienām, kad bijām Latvijas valsts simtgades gaidās, rūpēs un gatavošanās darbos, domāju un rakstīju par to, lai katrs no mums apzinātos savas dzīves un darbu vērtību, esot brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī, lai mums būtu unikāla un laba katra no pirmsjubilejas dienām. Un man ir jāteic, ka tā arī ir bijis un noticis. Mēs patiešām bijām rūpīgi strādājuši un gatavojušies Latvijas valsts 100 gadu jubilejai un arī to nosvinējām krāšņi un skaisti Latvijas pilsētās, laukos un Latvijas ģimenēs.
Valsts svētku nedēļā, no Lāčplēša dienas līdz 18. novembrim, pieredzētais manī nerada nekādu pretestību apgalvot trešo reizi, ka Latvijas tauta ir ģeniāla. Jo tauta 100 gados ir radījusi, izcīnījusi, pazaudējusi un atkal izcīnījusi un radījusi valsti, lai varētu brīvi un laimīgi dzīvot zem Saules zemē, ko saucam par Latviju, kurā skan latviešu valoda un kur mēs cienām un godājam Latvijas kultūru un latviskās dzīves vērtības. Un ne tikai latviešiem labas un laimīgas dzīves iespējas Latvijā dotas. Ita Kozakeviča — izcila Trešās Atmodas personība — ir sacījusi, ka Latvija nekad nav bijusi pamāte šeit dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem. I. Kozakevičai piemita vienreizējas spējas nomierināt politiskās diskusijās pārkarsušos Latvijas cittautiešu prātus. Viņa bija viena no Latvijas PSR Tautu foruma organizētājām 1988. gada decembrī, kas bija vēsturisks notikums ar īpašu nozīmi, kas iezīmēja Latvijas nacionālo minoritāšu glābšanas ceļus no pārvēršanas par krievvalodīgajiem padomju cilvēkiem. Latvijas nacionālo minoritāšu tiesības pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ir nostiprinātas valsts pamatlikuma — Latvijas Republikas Satversmes — 114. pantā, kurā teikts: «Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.»
Šos jubilejas 18. novembra svētkus tikai daļēji svinēju Talsos, ar kuriem un bijušo rajona teritoriju mani jau saista 40 dzīves un darba gadi. Todien biju Rīgā, jo laikam par savu darba mūžu, tāpat kā kolēģi Maija Brūvere un Dainis Kārkluvalks, saņēmu ielūgumu pagodināt ar savu klātbūtni Saeimas svinīgo sēdi par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai Latvijas Nacionālajā teātrī — vietā, kur dibinājās Latvijas valsts. Bet pirms šī svinīgā notikuma vēl biju Rīgas Domā, valsts 100. gadskārtai veltītajā ekumēniskajā dievkalpojumā.
Šajos notikumos gūtais iespaidu un sajūtu milzums ir neaprakstāms, varu tikai ieteikt noskatīties un noklausīties vai arī izlasīt to atspoguļojumu oriģinālās versijās, ja tos televīzijā neredzējāt. Vēlos tikai citēt vienu teikumu no arhibīskapa Jāņa Vanaga Evaņģēlija lasījumā un uzrunā sacītā: «Mums ir visi iemesli justies priviliģētiem un līdz sirds trīsām izredzētiem.»
No Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces sacītā vēlos atzīmēt šādus viņas vārdus Latvijas valsts simtgadē: «Mūsu ceļš vienmēr vedis pretim trim zvaigznēm — savai zemei, valodai un valstij. Ceļš uz simtgadi, sapošot sevi un valsti, bija ļoti skaists, jo tas bija kultūras ceļš arvien dziļāk pie savas būtības, arvien dziļāk savā un visas pasaules kultūras telpā. Latvija ir diža un dižu to paaudzēs ir darījusi tauta. Katrs no mums.»
Arhibīskaps Jānis Vanags vēlēja: «Lai Dievs mūs svētī, ka pie mums vairojas ticība uz viņu un sirsnīga mīlestība savā starpā!» Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece vēlēja Saules mūžu Latvijai.
Krāšņo svētku salūtu noskatījos Talsos, bet svētku uguņošanu Rīgā redzēju televīzijas ekrānā. Domāju, ka tā nav zemē nomesta nauda, jo bez svētku sajūtas radīšanas uguntiņas debesīs simboliski parāda, cik daudz skaista gaišuma var ienest vai būt tumsā. Gaišums un gaisma mums visiem ir ļoti vajadzīga, lai mēs turpinātu celt mūsu mīļo Latviju jaunā simtgadē.