«Jaunsniķeros» līdz gadsimtam vēl jāskaita uz priekšu

Personības

«Jaunsniķerus» uzcēla Aigara Zadiņa vecaistēvs Rihards Derkevics. Pēc kalendāra tas sakrita ar Ulmaņlaika zemes reformu, kuras pamatā bija muižas īpašumu sadalīšana jaunsaimnieku apsaimniekošanai. Taču šis nav tas gadījums. «Jaunsniķeri» izveidojās, bezbērnu pārim «Sniķeru» saimniekiem sadalot savu vecsaimniecību. Kopš tā laika saauguši koki un ainava mainījusies, bet toreiz no «Sniķeru» sētsvidus skaidri bija pārredzami būvdarbi «Jaunsniķeros». Arī pārējās kaimiņu saimniecības bijušas kā uz delnas: «Kluči», «Pļavsargi», «Spriņģi», «Dīriņi», «Pupavi», «Pipari»… Teju viss Gavsenes ciems, kura vārdu, kas no dundadznieku atmiņas gandrīz bija pagaisis, Aigars atkal vēsturiski atjaunojis sava uzņēmuma nosaukumā. Tas ir SIA «Gavsene», bet dēlam Jānim Zadiņam savukārt — SIA «Jaunsniķeri».
Bagātība ir nepārtrauktībā
Sešiem bērniem svētītajai Mildas un Riharda Derkevicu ģimenei izsūtīšana uz Sibīriju, kā par brīnumu, pagāja secen. Tas nekas, ka visu, kas bija ņemams, atņēma kolhozs, un tikko kā labi iedzīvojušies jaunsaimnieki palika pliki un nabagi. Taču tomēr zem sava jumta, un svešu ļaužu ienākšanu, kā vairums citu māju, «Jaunsniķeri» nav piedzīvojuši. Kūtī bija kolhoza lopi, zeme līdz pēdējai pēdai kolektivizēta, bet tā nebija vislielākā nelaime, kāda piemeklēja, piemēram, Blūmentālu dzimtu tā paša Gavsenes ciema «Būdenos» un daudzas citas saimniecības. Lai Dievs pasarg’, kā padomju laiks izpostīja Latvijas laukus.
Šie stāsti ir mantojumā
Aigars savos 58 gados pats, protams, to nav un nevar būt piedzīvojis. Ja kas, viņš vispār ir dzimis vidzemnieks. Mamma Elma Derkevica Saulaines tehnikumā bija ieguvusi agronoma izglītību, tēvs Ēriks Zadiņš pabeidzis Smiltenes zooveterināro tehnikumu, un liktenis viņus saveda kopā Inešos, un tur arī nāca pasaulē Aigars. Dace piedzima, kad Zadiņi jau bija Dundagā, kur bija nepieciešams viņu atbalsts vecākiem «Jaunsniķeros», un abi jaunie speciālisti tīri labi noderēja arī darbā Dundagas kolhozā. Un tā nu no divu gadu vecuma līdz vidusskolas izlaidumam Aigars bija stabils dundadznieks. Bet es jau no tiem laikiem tik vien zināju, ka viņš ir rajona avīzes žurnālistiem labi pazīstamo Dundagas Zadiņu dēls un skolā viens no puišiem, kas aktīvi darbojās dažādos uzvedumos literārajā pulciņā pie Vairas Kamaras. Tāpat kā Valdis Ābols, Valdis Šleiners… Jā, arī Aigara tēvs Ēriks Zadiņš savulaik pie Vairas teātri spēlējis. Bet ar Imanta Ziedoņa «Poēmu par pienu» Dundagas puikām lieta kļuvusi ļoti nopietna, — Vaira viņus aizstiepusi līdz Konservatorijai. Aigars vēl šobaltdien, gluži kā nupat iemācītu, no galvas skaita I. Ziedoņa poēmu, kas dziļākajā būtībā ir ne vien par pienu, bet par māti, par to, kā pasaules lietas jau visai labi redzamas turpat kolhoza fermā. Kas notiek, ja sivēnam nav sava pupa? Nekas labs tur nevar izaugt. «Un tāpēc ir jābūt vēl kādai mātei, kas mācītu tikumos citos un pazīdītu trīspadsmitos.» Un vēl kādas Aigara skandētas rindas, kas iekrīt arī manā atmiņā. «Paulīnei pāri piecdesmit. Tas ir tāds atāla laiks, kad iekšā vēl pumpuro, kad gribas savam pļāvējam ne tikai baltu kreklu, bet baltu dvēseli dot.» Imants Ziedonis par Dundagas jauniešu īpašo piegājienu poēmas sniegumā bijis ļoti pārsteigts. Un reiz kādā sarunā atzinies, ka jaunībā tiktāl aizrāvies ar lauku dzīves romantiku, ka gribējis mācīties par agronomu.
Bet Aigars kļuva par agronomu
Kondženē, kā toreiz mēdza saukt Konservatoriju, Aigars neiestājās, jo togad priekšā bija jau iepriekš labi sagatavojušies tādi talanti kā, piemēram, Lelde Vikmane, Jānis Jarāns. Blakšu sakosts Jelgavas kopmītnēs, viņš izkrita arī Lauksaimniecības akadēmijas iestājeksāmenā matemātikā. Kur spruksi? Draugs uz ātru roku ieteica Georga Gailes profeni, un pēc gada zelta medaļa jau bija rokā. Ko tālāk? Armijā iet nepavisam negribējās. Atcerējies režisores Ainas Matīsas teiktos uzmundrinājuma vārdus Konservatorijas iestājeksāmenos: «Tu esi foršs puisis. Nepazūdi!», iestājās Tautas kinoaktieru studijā. Taču arī tie nebija pietiekami stipri papīri, lai atpestītu no obligātā iesaukuma. Kad pārbraucis no Rīgas, vecākiem teicis, ka nekas cits neatliek, un būs jau laikam jāiet tai armijā, mammas padoms bija vēlreiz izmēģināt laimi Lauksaimniecības akadēmijā. Pirmajā piegājienā Aigars bija stājies mehāniķos, otrreiz iesniedza dokumentus agronomos. Bet, ka patiesi būs lauksaimnieks, tādu domu nevienu brīdi nepieņēma. Vai tad zaļā jaunībā dzīves proza prātā? Turklāt viņš taču paralēli palika mācīties arī Tautas kinoaktieru studijā, bija vienkursnieks ar Juri Žagaru, Zani Jančevsku. Un tomēr Aigars Zadiņš kļuva par agronomu. Literārais talants un aktieriskās dotības vēl šobaltdien tiek liktas lietā tik vien kā uz skatuves pie tās pašas mūžīgi mūžos dundadzniekos iedzīvojušās Vairas Kamaras. Un labi, ka tā.
Liktenīgie Kurzemes—Vidzemes līkloči
Pasaulē nākušam Vidzemē, Aigaram tur bija lemts atgriezties, lai veidotu savu ģimeni. Pēc akadēmijas viņš nokļuva Amatas novada Ģikšos, un Bulduru tehnikumu pabeigusī nītauriete Iveta bija jau tur priekšā. Nepratinu Aigaru par to, kā akurāt tapa jaunā Zadiņu ģimene, bet man nez kāpēc, tieši šo atkāpi rakstot, atkal ausīs skan Aigara citētais Imants Ziedonis. «Esmu jauns kā pirtsslotas lapa, un līpu pie miesas un smejos. Lai svētīts tas gars, kura dēļ es tev ievajadzējos!» Jā, kā Dievs lēma, tā notika. Vidzemē piedzima Jānis ar Māru, vien pastarītis Ansis — vēlāk, kad viņi jau bija Dundagā. Un tā nu tikai divi no Zadiņiem — vecākais un jaunākais, Elma un Ansis, — ir īsteni jaunsniķernieki.
Kad Aigars atgriezās, viņam bija jau 28 gadi. Tautas frontes dibināšanas laikā viņš vēl bija Cēsu puses aktīvistos, bet, laikiem tik strauji mainoties, ātri saprata, ka jābrauc mājās, ka tieši uz vecvecāku zemes ir īstā vieta viņa ģimenei. Jā, un tagad dēls Jānis jau ir pāraudzis sava tēva toreizējos gadus, un tieši viņš ir SIA «Jaunsniķeri» īpašnieks.
Likumsakarīgs turpinājums
Zadiņu bērni nekad nav dzirdējuši vecākus zūdamies par lauksaimnieku grūto dzīvi, un nevienam no viņiem nav nācis prātā meklēt laimi citur, visi trīs stipri turas senču zemē. Jānis un Māra ir diplomēti mežsaimnieki, Ansis ir agronoms, visiem — stabils pamats zem kājām. Bet viņi, protams, ir pieredzējuši, kā saimniecībā viss notiek un veidojas, kā īstenojas ieceres, kur bijušas kļūdas. Visus pārdzīvotos riskus jau nedz bērni, nedz pat Iveta un mamma nebūtu spējuši aptvert. Toreiz bija labāk nemaz ģimenei nestāstīt, kā bankas kredītinspektore šausmās saķērusi galvu, nespēdama aptvert, kā viņš par apgrozāmajiem līdzekļiem gada laikā spēs atdot tiem apstākļiem tik apjomīgo kredītu. «Vai tev nav bail, ka bērni badā nenomirst?» viņam prasīja. Bet, cērtot mežu, visas saistības godam nokārtoja, un radinieku «Dīriņu» īpašums kļuva par viņējo. Toreiz jau cena bija tikai mežam, mājas un zeme faktiski nāca tāpat līdzi. 1998. gads, trakais laiks, un Aigars to sauc par pēvēenščiku (PVN) vājprātu, kad labākajā gadījumā izdevās kaut kādas puslegālas darbības, bet likumīgu iespēju vispār tikpat kā nebija. Ar skaidru naudu somā, un uz banku! Vadīja kaut kāda nojausma, intuīcija, ka reiz taču zemei būs kāda vērtība, ka ir jāpienāk laikam, kad katrs hektārs būs no svara. Daudzu zemju mantiniekiem tiktāl aizdomāt nebija lemts, un viņi ātri jo ātri no saviem īpašumiem atbrīvojās. Un tā nu tagad Aigaram ir «Kluči», «Pļavsargi», «Ludi», «Spriņģi», «Lodiņi», pa pleķītim «Piparu» un «Būdenu» zemju. Ir jau dažam labam dundadzniekam uz mēles, ka Zadiņš sagrābies visu.
Bet privātīpašumu par svētu viņš neuzskata,
lai gan savam mūžam lemto ķēdes posmu dzimtas stiprināšanā gana rūdījis un spodrinājis. Katrai paaudzei — savs. Mēs taču nenokrītam vienkārši — blaukš! — no gaisa, mūsos pulsē vecāku un vecvecāku asinis, un mēs savukārt turpināsimies savos bērnos. Aigars ir pārliecināts par paaudžu pārmantojamību. Viņš bērnībā, kad vecāki bija aizņemti savos mūžam nepadarāmajos kolhoza darbos, daudz laika pavadīja kopā ar mammas māsu Irmastanti. Viņa bija viena no tām, kas cauri baisajam padomju laikam faktiski noturēja Dundagas luterāņu baznīcu. Toreiz Dieva nebija, un mēs zinām, ar ko un kā tas beidzās. Bet «Jaunsniķeros» joprojām kaut kur fonā un ar gadiem jo spēcīgāk vibrē tieši ticības klātbūtne. Un arī bērniem vairs nav vajadzīgs vārdiski iestāstīt, ka Dievs ir. Cita orientiera bez Dieva vienkārši nav. Kupicas ir cilvēkiem, būtībā viss pieder Dievam, un Aigars absolūti nepiekrīt tik bieži bez apdomas skandētajam sauklim, ka privātīpašums ir svēts. Bet kārtīgi to apsaimniekot gan ir cilvēka pienākums.
Nevis iet pie darba, bet strādāt
Un pie tā nav viegli pierast, jo no pagātnes nāk līdzi kolhozu dzīves paražas. Aigara paaudzei faktiski ir ļoti laimējies piedzimt īstajā laikā, kad krietnam darbam bija gan spēks kaulos, gan prāts galvā. Katram savā jomā, protams. Ja esi izvēlējies palikt pie senču zemes, tad godīgi jākopj tā. Bija tieši mēnesis pirms valsts svētkiem, 18. oktobris, kad Aigars, izbrīvējis pēcpusdienas vaļasbrīdi, izmeta ar mani nelielu loku no Kārļmuižas pa Pieņu dambi līdz «Būdeniem» un tad pa otru ceļu gar Kubalu skolu atpakaļ. Laukā pie «Kļavniekiem» kombains kuļ griķus. Tas ir pēdējais šīgada kūlums, kas vispār bijis ļoti knaps, zem pusi no iepriekšējā gada ievākuma. Proteīns, krišanas skaitlis, cepamība un citi kvalitātes rādītāji — izcili, bet raža — daudz par mazu. Zemnieka liktenis, ko padarīsi, daudz kas atkarīgs no laikap­stākļiem. Noslīkst slapjumā, izkalst sausumā. Ar ikvienu kultūru, piemēram, vienā gadā vari labi nopelnīt, bet citā — iekrist, ka nemetas. Bizness paliek bizness. Ja vari norēķināties ar kreditoriem un zemes īpašniekiem, samaksāt algas strādniekiem — viss kārtībā. Gan jau peļņai arī no lauksaimniecības kultūrām nāks labāki gadi. Lielās kaltes bunkuri šogad patukši. Pa ziemu šajā pārbūvētajā, kādreizējā Gavsenes lidlauka minerālmēslu šķūnī liks tehniku. Pāris gadu «Jaunsniķeros» nebijusi, brīnos par rakumu rakumiem ceļmalas «Spriņģu» pusē. Tur pārpurvotajā teritorijā top varens zivju dīķis. Tālāk, kur jau pa gabalu vīd «Pupavu» lauki, par Eiropas projektu naudām 40 hektāros notiek meliorācijas rekonstrukcijas darbi. Pa labi vācieša rapšos mielojas pirms promlidošanas piestājis gulbju bars. Ceļu pārskrien briedis. Nopriecājos par labi sazaļojušo rudzu zelmeni Aigara no zviedra nomātajā nogabalā. Un tad jau klāt arī «Būdeni». Šo mana mīļā novadnieka Arvīda Blūmentāla senču dzimtas māju sētsvidus septiņu hektāru platībā tagad pieder Aigaram. Teritorija ir nolīdzināta, prāvi līdzekļi ieguldīti, lai iekonservētu pēc kolhozu laiku masivizācijas vienīgās pāri palikušās ēkas mūrus. Lai tev veicas, Aigar! Varbūt Latvijas nākamajā gadu simtenī arī «Būdeni» reiz augšāmcelsies.