«Galvenais vēstījums ir: «Latvieti, smaidi!»»

Kultūra

Pagājušajā nedēļā mūziķis, talsenieks Jānis Stībelis publikas vērtējumam nodeva dziesmu «Dzintara Latvijas stāsts», kuru viņš ierakstījis kopā ar citiem skatuves kolēģiem, tostarp vēl vienu talsenieku — Intaru Busuli. Tā nav vienīgā patriotiskā dziesma, ko Jānis pēdējo gadu laikā radījis, ar mūzikas palīdzību uzturot pozitīvu skatu uz savu valsti.
Raksta tapšanā komunicējot ar Jāni, pienāca brīdis, kad jokojot atzinu — rodas iespaids, ka viņš drīzāk ir sportists, nevis mūziķis, jo atrodas pastāvīgā skrējienā. Protams, ir labi zināt, ka mūsējiem darāmā netrūkst. «Pēdējo gadu laikā esmu vairāk pievērsies ģimenes dzīvei, aktīvu koncertēšanu piebremzējot, un vairāk nodevies producēšanai un komponēšanai. Pēc 2014. gadā izdotā albuma «2 Pasaules» neesmu izdevis pilna apjoma albumus, bet daudz laika esmu pavadījis Anglijā, kur kopā ar diviem britu kolēģiem esmu izveidojis mazu kompāniju, kas nodarbojas ar aranžēšanu, producēšanu, dziesmu rakstīšanu. Anglijā esmu atradis pāriniekus gan dziesmu rakstīšanā, gan iespējamajā tālākajā darbībā Lielbritānijā un Eiropas tirgū. 2017. gadā gan man bija ap desmit koncertu tūre pa Latviju — arī Talsus, protams, neaizmirsu,» stāsta Jānis.
Par Talsiem viņš saka jaukus vārdus: «Talsi man ir nozīmīgi. Šeit jo­projām dzīvo mana mamma, Talsos ir arī mana tēva kapiņš. Te ir bērnības un jaunības atmiņas, agrāko cīņu takas. Tik daudz jauku atmiņu, krāsu, emociju un sajūtu man saistās tieši ar savu dzimto pilsētu, ka tā man vienmēr būs sirdī, lai kur mani neaizpūstu dažādi vēji. Talsi pievelk kā magnēts, un, kad ir brīvs brīdis, cenšos uz šejieni atskriet.»
Pagājušajā nedēļā mūziķis Intars Busulis «Talsu Vēstu» lappusēs noslēpumaini izteicās par to, ka viņi ar Jāni Stībeli domājot, kā pievērst plašākas publikas uzmanību Talsiem. Arī Jānis saglabā noslēpumainību, bet apstiprina, ka kopdarbošanās idejas kultūras un mūzikas jomā patiešām esot. «Talsi ir viena no vislatviskākajām pilsētām. Tā vienmēr bijusi ļoti muzikāla un mākslinieciski bagāta. Laikam pie vainas krāšņā pilsētas daba un ezeri, senās ieliņas un skaistās ainavas, kas sniegušas iedvesmu daudziem,» viņš vērtē.
Pašsaprotami arī šķitis, ka Intaram jābūt vienam no mūziķiem, kurš piedalīsies dziesmas «Dzintara Latvijas stāsts» tapšanā. ««Dzintara Latvijas stāsts» ir stāsts par mums, par mūsu valsti, brīvības alkām, vēstures grožiem. Tomēr pats galvenais vēstījums ir: «Latvieti, smaidi! Neesi sīkumains, dzīvo un priecājies, ka mums ir dota sava valsts, sava zeme!» Jau pašā sākumā zināju, ka šī dziesma nebūs kārtējais gaudu gabals par to, cik mums ir grūti un kā mūs ir apspriedušas lielvaras. Nē, es vēlējos radīt kaut ko pozitīvu, nākotnē vērstu,» atklāj Jānis. Dziesmā viņam pievienojas ne tikai Intars Busulis, bet arī Aija Andrejeva, Māra Upmane-Holšteine, Ivo Fomins, Aminata un Antra Stafecka. «Kāpēc šie mūziķi? Tāpēc, ka viņi ir forši cilvēki un savas jomas profesionāļi, kuri nav vienaldzīgi pret mūsu valsti,» apliecina Jānis.
«Dzintara Latvijas stāsts» nav vienīgā viņa radītā patriotiskā dziesma — jau pirms gada un vairāk Jānis iepriecināja klausītājus ar tādām dziesmām kā «Upe» un «Karogs». «Tas bija dabisks process, kāpēc vispār šī tematika dziesmās parādījās. Viens no iemesliem ir tāds, ka mums, salīdzinot, piemēram, ar britiem, nemaz nav tik daudz to patriotisko dziesmu… «Karogs» tapa jau 2016. gada nogalē, un šai dziesmai nav nekādas saistības ar Latvijas simtgadi. Vienkārši brīvā brīdī Talsos, vecāku mājās, man rokās trāpījās Edvarta Virzas dzejas krājums un, lasot dzejoli «Karogs», melodija radās automātiski. Tiešām tāds totāls iedvesmas gadījums. Līdzīgi bija arī ar «Upi». 2017. gada tūrē ar mūziķiem paskatījāmies, kāda būs publikas reakcija uz šo dziesmu. Tai ir salīdzinoši sarežģīts ritms, bet, kad redzējām, ka dziesma aiziet uz urrā, ierakstījām to. Arī «Dzintara Latvijas stāsta» piedziedājuma melodija jau bija tapusi ap to laiku,» atceras Jānis.
Valsts svētku kontekstā skatoties nākotnē, viņš spriež, ka tikai laiks rādīs, kāds ir bijis viņa kā latvieša devums. «Pagaidām rakstu dziesmas un mūziku, un ceru, ka tās kādreiz varētu būt daļa no mūsu tautas kopējā kultūras mantojuma,» saka Jānis.