Es esmu Latvija, un Tu arī

Viedokļi

«Man šķiet, ka Jūs nesatrauc pilnīgi nekas,» nesen e-pasta vēstulē rakstīja kāds «Talsu Vēstu» lasītājs. Bija jāpasmaida par to, ka no laikraksta lappusēm par mani radies tik neatbilstošs priekšstats, jo uz satraukšanos nudien neesmu skubināma. Diemžēl… Par vienu no dāvanām Latvijas simtgadē sev varbūt vienīgi varu uzskatīt kādas ārstes pausto, ka cilvēku, kuri sirgst ar migrēnu (jā, tas attiecas arī uz mani), smadzenēm ir nosliece būt jutīgākām pret dažādiem kairinājumiem nekā citiem. Ir atvieglojoši to zināt.
Tāpat ir atvieglojoši redzēt ap sevi gana daudz patriotiski noskaņotu cilvēku. Man patīk patriotiski noskaņoti cilvēki. Apzināties viņu klātbūtni vien nozīmē gūt zināmu drošības izjūtu. Latvijas dzimšanas dienas tuvumā būtu sevišķi grūti klausīties rūgtuma pilnus izteikumus un zākāšanos par Jubilāri. Tāpat jau daudz nelabu — drīzāk lāstu, nevis svētības — vārdu ir izrunāts, ar tiem nepalīdzot ne sev, ne citiem. Tagad vajadzētu vismaz 100 labus vārdus no saviem dziļumiem izvilināt, notraucot no virspuses uzslāņojumu, kas liek rūgt par to, kā mums nav, nevis priecāties par to, kas mums ir. Un otrādi — vai tad latviešiem trūkst iemeslu būt pateicīgiem par to, kā mums nav, no kā esam pasargāti, ko vairs nenākas piedzīvot un ko vispār nekad neesam piedzīvojuši? Jā, protams, varam atrast arī ne vienu vien iemeslu, lai bēdātos par to, kas ir — ko redzam un ko neredzam, vien nojaušam kā aiz muguras notiekošu… Bet dzimšanas dienās jau tomēr cits citam cenšamies teikt labus vārdus, vai ne? Un vispār — mums darba kabinetā jau pērn radās ideja, ko mēs varētu dāvināt Latvijai simtgadē: atteikšanos no stulbā, ar latviešu valodu nesaistītā parazītvārda «davai»! Zinot, cik bieži tas joprojām tiek lietots, pa mums visiem kopā tāda dāvana nebūtu no mazajām.
Uz svētdien gaidāmo notikumu — valsts 100. dzimšanas dienu — esam tikuši noskaņoti ilgi, iespējams, pārāk ilgi, tāpēc pirmā pacilātība jau sen ir noplakusi. Tagad, kad nu kulminācija ir tik tuvu, nākas pašiem sevī rast vēlēšanos ar lepnumu un mīļumu pie apģērba spraust lentīti karoga krāsās, atvilktnes dziļumā vēl pirms sala meklēt rakstainus dūraiņus, pārmazgāt balto galdautu un neļaut tam pāržūt, lai būtu labi izgludināms… Varbūt nebūtu slikti iedegt simts baltas sveces, iestājoties pret tumsu. Jā, šoreiz drīzāk gribas tieši sveces, nevis pirotehnikas krāšņās puķes. Lai cik ļoti mani allaž sajūsminājusi uguņošana, Latvijas dzimšanas dienā pieslejos tiem, kuriem šķiet, ka vērtīgāk būtu bijis salūtam paredzētos līdzekļus novirzīt, piemēram, vēža slimnieku ārstēšanai. Kā savā šovā ironizēja komiķis Jānis Skutelis: «Cilvēki, kuri apslimst, var savākt ziedojumus! Neviens nekad neziedo salūtam. Ko tad tādu [akciju] mēs pēkšņi taisīsim — «Ziedojiet salūtam!»?! Nu, tā mēs nedarīsim.»
Man ļoti patīk Latvijas simtgades svinību galvenais vēstījums «Es esmu Latvija», kas pauž, ka valsts galvenā vērtība ir cilvēki, kuri ar savu ikdienas darbu veido tās tagadni un kopā ar jauno paaudzi liek pamatus rītdienai, tomēr gribētos, lai vēstījuma piepildījums izpaužas personiskāk, mazāk ārišķīgi. Īsti mīļais, siltais, vērtīgais nav ārišķīgs, un svētku izjūtu diemžēl nevienā no mums neizdosies ieliet mākslīgi no ārpuses. Uguņošanai jābūt iekšējai, lai tā sildītu ne tikai desmit un 20 salūta minūšu laikā, bet uzturētu to labo uguntiņu, dzīvot un darīt prieka dzirkstelīti, ieejot Latvijas 101. gadā. Lai katram no mums būtu gana siltas rokas, ar kurām otram siltumu dot.
Bībele vēsta, ka savulaik Dievs cilvēkam atklājies, sakot par Sevi visaptverošus, ārkārtīgi ietilpīgus vārdus: «ES ESMU, kas ES ESMU.» Arī vēstījums «Es esmu Latvija» ir ļoti spēcīgs. Mūsu katra mazais «es esmu», tāda cilvēcīga ticības apliecība, ir mugurkauls, kas liek un ļauj pastāvēt. Mēs varam paveikt lielas lietas šajā valstī, ja savā personiskajā Satversmē esam negrozāmi ierakstījuši: «Es esmu Latvija.» Ja apzināmies, ka Latvija nav «tie tur», Latvija nav kaut kas ārpus mums, ar mums nesaistīts, bet — mēs katrs esam Latvija, un mūsu valsts var būt tikai tāda, kādi esam mēs paši. Ir vērts to paturēt prātā, ieejot Latvijas otrajā simtgadē.
Pirms dažām dienām gāju mājās no darba. Lija lietus, visu apkārtni vēršot pelēku. Bet uz salijušo betona plākšņu takas bija sagūlušas ozola lapas izteiksmīgā dzintara krāsā. Tobrīd nospriedu, ka labāk esmu un palieku migrēniķe ar pārjūtīgām smadzenēm, nekā tiecos kļūt par mazāk jūtīgu cilvēku, kurš spētu vien bozties par apmākušos un drēgnu laiku, bet ne sasildīt sevi no iekšienes, domājot par dzintara ozollapu ceļu. Es esmu Latvija, tāda, kāda esmu.