Sabilē tapusi neparasta dāvana Latvijai, ikvienam mums

Kultūra

Jebkuru pilsētu, lielu vai mazu, pievilcīgu pašiem un interesantu ciemiņiem dara uzņēmīgi, allaž kam nebijušam gatavi vietējie iedzīvotāji. Varbūt pat tikai viens, kurš māk ap sevi sagriezt atsaucīgu, drosmīgu darītāju virpuli. Sabile ar tādiem vienmēr ir bijusi bagāta, tāpēc jau sen nevienam neveras mute šo Talsu novada vietu nosaukt par klusu, pelēku mazpilsētiņu.
Tāpat kā Sabiles simbolā — vīn­ogu ķekarā — ir daudz atsevišķi izbaudāmu saldu odziņu, tā tagad pārsteidzošo, citur neredzēto kultūras, izklaides, sabiedriskās darbošanās iespēju piedāvājumu buķeti papildina Sarades namiņš Rīgas ielā 34.
Ievas Lāces un viņas domubiedru pulks pašu izveidotā radošā centra durvis atvēra piektdien, 9. novembrī. Pirmie ciemiņi notikumā bija Talsu televīzijas, mūsu laikraksta, pašvaldības darbinieki, vietējo sabiedrisko organizāciju vadītāji, lai uzzinātu, kas tad te īsti top, un to plaši paustu tālāk.
Jau dienu vēlāk, Mārtiņos, te būs notikusi ģimeņu pulcināšana latviskajos godos un namiņa dūšīga iedzīvināšana visplašākajai sabiedrībai. Te būs atvērtas radošās darbnīcas. Kārtējo reizi jāapbrīno Sabiles senioru uzņēmība — namiņā solās dzīvoties īstas vecmāmiņas — pasaku lasītājas, rotaļu un spēļu ierādītājas pašiem jaunākajiem apmeklētājiem. Nebijis notikums būs visu decembri — pulcinās amatniekus no daudziem Latvijas novadiem «Dāvantirgū ar rozīnīti».
Ducīgais mūra nams pašā Rīgas ielas malā ar samērā plašu pirmo stāvu un tādiem pat bēniņiem ir piedzīvojis visdažādākos iemītniekus. Pilnīgi pārveidojot ēkas saturu, tajā no jumta līdz zemākajai grīdai paveikts ne tikai smags, melns un rūpīgs darbs, bet daudz vietas atvēlēts fantāzijai un cieņai pret agrākajiem nama saimniekiem. Ir saglabātas un interjera noskaņai izliktas vecas sadzīves lietas, zirglietu šuvēja darbarīki, ir vīna skapis un tambordeķi, saimniekošanai plašas iespējas piedāvā virtuve… Koša eklektika netraucē omulīgiem stūrīšiem.
Atklāšanas laikā piedzīvojām no bērnības aizmirstu prieku — palūrēt pa pulkiem atslēgu caurumiem. Vecās istabu durvis tā vien likās gaidījušas šo ņudzekli — aiz katrām atklājās citādas noskaņas istaba, un katrai jau ir dots savs latvisks vārds (kā jūs domājat, ko gan varētu darīt Dūdotavā, piemēram?).
Pēc kāpiena stāvus debesīs atradāmies bēniņos. Te var pārnakšņot vasaras karstuma nogurdināti ceļotāji, te bērni var justies kā bērni, pieaugušo nebakstīti, te skumjie var atgūt dzīvesprieku zāļu slotu aromātu un pēc putekļiem smaržojošu koku valstībā. Jau tūlīt te sāksies Rūķu skola galvenokārt 1. līdz 6. klašu audzēkņiem.
Ievas Lāces vārdu jau pasen ielāgojām, uzzinot par agrāk nedzirdēta Rozīņu namiņa izveidi Sabilē. Uz jautājumu, kur viņa ņem tik daudz enerģijas un spēka neparastu radošu ideju tapināšanai, Ieva vienkārši atteica: «Mani vecāki, vecvecāki, senči pirms manis ir cēluši Latviju. Viņi ir radījuši visu, lai es te varētu būt. Es nevaru nejust paaudžu spēku aiz sevis. Esam izpētījuši, ka vismaz septiņās paaudzēs esam latvieši, bez vācu vai citu svešu asiņu piejaukuma, un es viņus jūtu. Viens mans vecaistēvs savulaik no Rucavas uz Skrundu braucis ar zirgu pēc kaļķa, lai celtu savu kūti, un kāpēc es lai būtu mazāk uzņēmīga, ja man rokas, kājas un galva ir vietā?»