Kā būs tālāk?

Viedokļi

Šī ir valsts svētku nedēļa, kad vairāk nekā citās gada dienās visapkārt redzami sarkanbaltsarkanie toņi, daudz runāts par mūsu valsts vēsturi. Šis ir laiks, kad Saeimā jaunievēlētie politiskie spēki veido nākamo valdību, kuras uzdevums kopā ar Saeimas deputātiem būs spert drosmīgus soļus nākamajā Latvijas simtgadē. No pirmās 13. Saeimas tiešraides 6. novembrī spilgti prātā palicis Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa aicinājums deputātiem — «Tā ir iespēja jums no šodienas veidot jaunu politisko diskusiju un likumdošanas darba kultūru. Likumdošanas procesam ir jānodrošina taisnīgums un jāveido iedzīvotāju uzticība likuma varai. Arī jums ar savu darbu ir jāapliecina mūsu valstij, ka ir viens likums un viena taisnība visiem. Mūsu valsts un mūsu bērnu nākotne ir vienīgās intereses, par kurām jums jāiestājas ik dienu.» Valsts prezidenta aicinājums ir patiess, svarīgs, bet reizē arī tik vienkāršs, ja domājam un vēlamies, lai Latvija arī turpmāk pastāvētu.
Pagājušajā nedēļā man intervijā kāda kundze, kad aizrunājamies par pagātni un kāda ir Latvijas tagadne, sacīja: «Dievs dod, ka valstsvīri saprastu, ka bez pagātnes nav tagadnes un bez tagadnes nav nākotnes!» Ja to nevēlas saprast, tad nākotnē skats ir gaužām bēdīgs.
Kāda ir mūsu tagadne, no kā atkarīga būs valsts nākotne? Vai Latvijai pēc simtgades notikumiem ir skaidrs mērķis un virziens, kur tālāk iet? Ko vēlamies sasniegt un kādu Latviju nodot nākamajām paaudzēm? Daudz šajās dienās atskatāmies pagātnes notikumos, jo tas ir svarīgi, bet tikpat nozīmīgi ir runāt par tagadni. Kas ir paveikts un kāds pamats likts vai stiprināts, lai Latvijai būtu nākotne? Tagad ir populāri runāt par darbiem, ko veltām mūsu simtgadniecei. Apdāvināta tā būs ļoti, bet vai ar cerīgu skatu nākotnē? Es vēlētos, lai tā būtu! Taču šim cerīgajam skatam ir vajadzīgs ikviena iedzīvotāja devums. Lai Latvija ir vieta, kur mēs kārtīgi saimniekojam, nevis izsaimniekojam mums atstāto un doto.
Mums ir iespēja dzīvot mierā, nepieredzēt kara šausmas, citu režīma okupāciju, būt saimniekiem savā zemē. Turēt godā to, kas mums ir dots, un sargāt, un radīt ko jaunu un vērtīgu, lai to visu būtu iespējams nodot nākamajām paaudzēm. Mums ir iespēja citam pret citu izturēties labi, būt saticīgiem un ieklausīties citam citā. Latvijas lielākā vērtība ir cilvēks. To, kāda būs Latvija nākotnē, mēs tagad veidojam paši. Tā ir mūsu atbildība nākamās paaudzes priekšā.
Es ļoti vēlētos, lai pēc 20, 30, 40 un vairāk gadu, kad būs izaugusi jaunā paaudze, arī par mums un mūsu devumu Latvijai viņi valsts svētku reizēs ar lepnumu teiktu, ka esam spējuši saglabāt un attīstīt mūsu mīļo Latviju un iemācījuši arī viņiem pret to izturēties labi. Latvijas valsts veidojās lēni un smagi, tas prasīja lielu uzdrīkstēšanos un drosmi no tā laika cilvēkiem. Tagad Latvijas veidotāji esam mēs…