Piediegta novadam un valstij

Viedokļi

Gadījāmies vienu vakaru kopā mēs, trīs ar Latviju sasirgušas sievietes. Viena no draudzenēm pavisam nesen bija atgriezusies no ceļojuma pa Izraēlu, kur mēs, abas pārējās, vēl tikai ceram reiz nokļūt. Bet viņa stāstīja, ar kādu mīlestību, pēc ļoti kārotā ceļojuma atgriezusies mājās, uzlūkojusi Latvijas rudens dzeltenumā tērptos kokus un kā ieelpojusi Latvijas rudenīgo smaržu… Un mums visām trim acis tūdaļ bija miklas. Nospriedām, ka ne jau velti esam sadraudzējušās, — būtu grūti, ja mūsu kompānijā būtu kāds, kurš tādā brīdī skatītos ar neizpratni un izteiktu ironiskas piezīmes par Latviju kā muļķu zemi ar tikai vienu gadalaiku vai tamlīdzīgi.
Es sevi nudien uzskatu par tādu — ar Latviju sasirgušo. Nebūtu slikti saprast, kas tas īsti ir. Īpatnība? Varbūt pat ģenētiska nianse, kas liek dzimtenē ieraudzīt kaut ko vairāk un mīlēt kaut ko stiprāk? Par to domāju pirms pāris nedēļām, ar velosipēdu minoties pa savu ierasto grants ceļu. Neierasti bija vien tas, ka rīta dzestrumā šoruden pirmoreiz sala pirksti, bet ainavu abpus ceļam nepārskatāmu darīja skaista migla. Braucu un ik pa gabaliņam, juzdamās kā bezcerīga jūsmotāja, apstājos, lai ar fotoaparātu iemūžinātu to, ko redzu. Pat vēl vairāk — līdz kaulam jutu pārliecību, ka es nemainītu šo sudraba miglu pret zilām lagūnām, šo pieticīgo pauguraini — pret milzu kalniem, bet šos vēlā rudenī uzziedējušos zilos zvaniņus, violetos dadžus un košdzeltenās pienenes — pret kādiem eksotiskiem ziediem. Man ir bijusi tā laime redzēt drusciņu Šveices, Austrijas, Polijas, Vācijas, Itālijas, Zviedrijas, Anglijas. Daža vieta ir valdzinājusi ļoti, ļoti, tomēr… Ir sajūta, ka pie Latvijas zemes mani saista neskaitāmi pavedieni — gluži kā brīnišķīgās mākslinieces Lauras Feldbergas darbos. Diedziņš pie diedziņa iziet no manis un savienojas ar Latvijas zemi. Ne tā, ka vilktu mani pie zemes vai zemē, bet tā, ka notur mani te, viegli un skaisti piediegtu. Neļauj mani kuram katram vējam aizpūst prom.
Neļauj aizpūst prom arī no Talsiem un Talsu novada, kur laikam visvairāk palikšanas diedziņu savienojušies ar zemi un izdzinuši sīkas saknītes. Pirms dažām dienām par lokālpatriotismu runāju ar talsenieku, mūziķi Intaru Busuli. Viņš savukārt pieminēja savstarpēju sasaisti, nosaucot to par «kopējo uzticības saiti ar talseniekiem». Protams, tas jau var šķist ārkārtīgi augsts plaukts, bet šis augstums ir relatīvs. Var gadīties, ka līdz tam nepaceļam skatu, jo nemitīgi lūkojamies lejup uz to, kā apmierināt pamatvajadzības, bet, no otras puses, — vai tad nav pieredzēts, ka tieši visgrūtākajos un resursu ziņā ierobežotākajos brīžos atrodas vēl kāds nieks, ko dalīt ar citiem? Tātad var gadīties arī, ka patiesībā būtu no saviem augstumiem jāpalūkojas lejup, lai ieraudzītu, ka ir iespējama kāda vienotība, kas šķitusi nebūtiska. Varbūt ir kaut kas, ko varam cits citam dot? Nu, jā, varam, kaut vai — pērkot cits cita produktus un pakalpojumus, darot dzīvi savā dzimtajā vietā interesantāku un bagātāku, lai ne tikai pašiem ir prieks tur palikt, bet arī citus nav kauns ciemos aicināt.
Ja reiz par bezcerīgu jūsmotāju sevi jau šodien esmu nosaukusi, tad varu mazliet šajā virzienā vēl paturpināt. Man šogad radusies pārliecība, ka ir vērts kolekcionēt tādus brīžus, kas liek sevi pieķert tādā stāvoklī, kurā žoklis ir ieklemmējies laimīgā pussmieklā. Tādā stāvoklī, kad mute ir vaļā no prieka, no patīkama pārsteiguma. Tādu brīžu dēļ ir vērts dzīvot. Kas tad būtu labāk — kolekcionēt rūpju rievas pierē? Tās jau saradīsies arī bez īpašas piepūles, bet pussmiekls prasa vērīgumu. Un, kad esi vairākas reizes sevi pieķēris ar priekā pavērtu muti, sāc saprast, kas tavā dzīvē ir Īstās Lietas un Īstās Vietas. No pieredzes varu teikt — ir ārkārtīgi laba sajūta, kad ar visām maņām konstatē: tās lietas un vietas atrodas tavā dzimtajā pilsētā un novadā. Tātad tu esi tur, kur tev jābūt. Tu esi Mājās.