Maza domu tērcīte Latvijas simtgades okeānā

Viedokļi

Novembris parasti atnāk ar divām asociācijām — pelēkais mēnesis un Latvijas valsts neatkarības svētku laiks. Nav jau tā, ka pārējo gadu mūsu valsts tiek aizmirsta, bet novembrī tas šķiet īpaši — dziedam himnu, karoga krāsām tiek dots īpašs gods arī «V» veida piespraudēs pie apģērba, un ir visā tajā kaut kas apbrīnojami skaists un silts. Un pelēkumu vienmēr izkliedē apziņa, ka būs uguņošana, būs kopā nākšana, būs brīvdiena, kas ir zelta vērtē. Jā, kāds varbūt ar nīgru skatu skaita naudu, kas tiek «palaista» gaisā uguņošanas laikā, ko kādreiz darījusi esmu arī es, kad pašai nebija sava viedokļa, tāpēc bija jāpaņem kāda cita. Bet tagad kaut kā ir atnākusi izpratne — ja šo naudu «neuzšautu» gaisā, vai tad kāds no tās būs paēdušāks un mūsu pilsētas un valsts ekonomika sāktu pēkšņi zelt? Vai tas atrisinās nabadzības problēmu? Atbilde, manuprāt, ir noliedzoša. Varbūt tad, ja skaita naudu it kā nevajadzīgām lietām, vajadzētu savu paša atbildību izvērtēt, piemēram, par to, ka friziera meklējums, nagu lakošana salonā, cepumi pie kafijas vai trešais zābaku pāris skapī naudas izteiksmē kāda cita burkstošo vēderu arī noteikti būtu aizpildījis…
Īpaši tuva ir tieši tā kopā sanākšana, jo tad galu galā redzi to, cik mūsu Talsos un Latvijā ir daudz tautas. Liekas pat, ka tad cilvēki ir kā smilšu graudi, ko ne saskaitīt, ne atsevišķi atšķirt var. Un tas šķiet skaisti! Pirms dažiem gadiem aizrāvās pat elpa, redzot brīdi, kā talsenieki svētkos dodas pie kultūras nama. Ar dziļu izpratni, ko nozīmē metafora, ka tauta plūst kā upe, piedzīvoju saviļņojumu. Mūsu bija tik daudz! Un tad dzima sapnis, ka reiz mūsu tauta tā varētu iet arī… (tālāk neminēšu, jo tas jau būs cits stāsts). Un tas tik ļoti iespiedās sirdī, ka ik pa laikam to atceros.
Ja pavisam godīgi, Lāčplēša dienas nozīmi daudzi nemaz nezina. Parasti ir skolā apgūtie atslēgvārdi — bermontiešu karaspēks un brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas diena. Un, kad vajag kādu precizējumu un skaidrību, tad ik pa laikam novembrī kāds ielūkojas, ko vēstī internets vai vēstures grāmatas. Tāpat varbūt ir ar 18. novembri. Tas visbiežāk apziņā funkcionē kā nacionālie svētki vai Latvijas dzimšanas diena, bet kādus notikumus un kādu vēsturi jēdzieni patiesībā ietver, tas ir katra paša sirds attieksmes jautājums. Stāsts patiesībā jau ir par mūsu senčiem, par dzīvu cilvēku asinīm, kas ir bijusi arī izpirkuma cena visam tam, ko saucam par brīvību. Ja mēs kaujamies un plēšamies par niekiem, dzīvi būvējot uz savu principu, paštaisnības un viedokļu klints, tad jāatceras, ka ir bijis laiks, kad kāds par to, lai mēs varētu iziet no citu tautu verdzības jūga, maksāja ar savām asinīm, maksāja ar savu ģimeni, maksāja ar savu dzīvi. Un tad jau šim novembra svētku laikam tiek apzināta dziļāka vērtība. Un neviļus rodas jautājums — kur vēl ir lielāka mīlestība, ja kāds atdod savu dzīvību par otru? Vai varam tā vienkārši savu brīvību pludināt pa Eiropas dižupes straumi un teikt: «Lai notiek!» Vai drīkstam to darīt?
Sirdī tuvs un dārgs ir drauga stāsts, kāda sapratne viņam atnākusi par dārgām lietām un to cenu. Bērnībā draugs redzējis, kā ledū ir ielūzis cilvēks. Cilvēks bezcerībā ķepurojies, pieķēries ledus gabalam, un no ledus asuma viņa rokas ir asiņojušas, bet viņš ledū burtiski bija ieķēries ar nagiem. Viņš to neatlaida. Viņš gribēja dzīvot. Tāpat arī visi mēs gribam dzīvot, bet dzīves vērtībai nav nekādas nozīmes, ja nezinām, kāda cena par to ir samaksāta. Katrs Latvijas kvadrātcentimetrs mums varētu pastāstīt to, cik dārga cena ir visam tam, ko mēs bieži vien pieminam tīri formāli, bez sirds pieķeršanās un pievēršanās tam dziļāk, vai nepieminam nemaz…
Meitai skolā nupat bija jāraksta domraksts «Latvijai — 100», kur aicināti palīdzēt bija arī vecāki. Sēžot vakarā un pārdomājot to, ko mūsu dzīvē nozīmē Latvija, atnāca tāda smeldzīga doma un vārdi: «Latvija, es Tevi mīlu! Tavas birzes mums ir dārgas, jo tām visām ir Tava smarža. Es sirdī esmu kā viens no šiem bērziem, kas saknes dzen Tavā zemē. Pat, ja mani izkurinātu krāsnī, es kā pelnu puteklis pieķertos pie Tevis un nekad neatstātu. Latvija, es Tevi mīlu!» Varbūt poētiski skan, bet tas nāca no sirds.