«Man gribas kaut ko darīt savā pilsētā»

Personības

Esmu jau savulaik laikraksta lappusēs izteikusi ķecerīgo domu, ka tā roka, kas tur vainagu Talsu ģerbonī, ir dziedātāja Intara Busuļa roka. Viņš taču patiesi visur Talsu vārdu nes kā tādu karogu sev pa priekšu! Šo ķecerību neatmetu arī pēc pavisam nesenās sarunas ar Intaru, īpaši jau tāpēc, ka tuvāko gadu laikā viņš iecerējis atgriezties Talsos uz pastāvīgu dzīvi.
Kad jautāju, kur meklējams pamats tādam lokālpatriotismam, Intars sāk no paša sākuma: Talsos dzimis un audzis, sieva arī, divi no četriem bērniem ir te dzimuši un pat sunītis esot talsenieks! «Pat pasi izņemt braucu uz Talsiem, lai tikai tajā būtu ierakstīta Talsu pasu daļa. Lokālpatriotisms taču ir tik pašsaprotams! Man šī vieta tiešām patīk, man vienmēr ir prieks te atgriezties. Nevis tikai tāpēc, ka te dzīvo mamma, tētis, sievasmāte un sievastēvs, bet man vienkārši patīk šeit būt, runāt ar cilvēkiem,» viņš apliecina.
Intars ar ģimeni Talsos ierodoties gluži vai katru nedēļu. «Ko tad tas prasa? 100 kilometrus vispār neuzskatu par attālumu. Salīdzinot ar tiem kilometriem, ko ikdienā mēroju uz visdažādākajām vietām, šie simts nav nekas. Protams, vēl daudz kas ir jāpadara, lai te varētu apmesties uz dzīvi, bet tāds plāns ir. Domāju, ka divu trīs gadu laikā tas varētu kļūt iespējams,» viņš rēķina. Jaunākais dēliņš tad Talsos varētu uzsākt bērnudārza gaitas, jaunākā meita te kļūtu par pirmklasnieci. Vecākajai meitai gan pašai būtu jāizlemj — pēc 9. klases beigšanas turpināt mācības Talsos vai palikt Rīgā, bet vecākais dēls būtu pabeidzis vidusskolu.
Apmetoties Talsos uz pastāvīgu dzīvi, beigtos prombūtnes un ciemošanās posms, kas ildzis kopš 2001. gada. «Var, var mūziķis dzīvot mazpilsētā! Tagad jau situāciju glābj internets — ir e-pasts, mobilie telefoni, online kalendāri, dažādas aplikācijas. Gandrīz visu varam izdarīt internetā. 2001. gadā tas nebija iespējams. Ja būtu, varbūt arī vecākie bērni būtu mācījušies Talsos. Tagad ir tā, ka divi bērni mums ir rīdzinieki. Pat trīs. Trešo bērnu vēl mēģināsim izglābt. (Smejas.) Manu vecāko bērnu mājas ir Rīga, tas ir skaidrs. Par baigiem Talsu patriotiem mēs viņus nosaukt nevaram, bet viņi šurp brauc labprāt, jo šeit ir māsīcas, brālēni, visu laiku notiek informācijas apmaiņa. Ne uz ko bērnus neesam piespieduši un nepiespiedīsim,» atzīst Intars.
Maksā nodokļus Talsos
Jau sen ierasts, ka viņš, kāpjot uz visdažādākajām skatuvēm, uzskata par vajadzīgu paziņot, ka ir no Talsiem. «Ne tikai — es piesaku arī visus pārējos grupas dalībniekus, kuri, iespējams, nav tik lieli savas dzimtās pilsētas patrioti, bet visi — vairāk vai mazāk — mīl vietu, no kuras ir nākuši. Man vienmēr licies, ka ir interesanti zināt, no kurienes katrs ir nācis,» Intars spriež.
Sākot nopietnāk lūkoties Talsu virzienā, viņš arī aktīvi domājot par to, lai te varētu attīstīt kādas idejas kultūras jomā. «Varbūt es varētu būt tautas nama vadītājas vietnieks. Bet ne deputāts,» smejoties ar sevi vienojas Intars. Tomēr plāni tiekot kaldināti pavisam nopietni. «Negatavojamies Talsos gavēt, bet kaut ko darīt. Dziedāšu, cik ilgi varēšu, braukāšu savus kilometrus, bet ir taču vēl citi cilvēki, kurus varētu nodarbināt un celt Talsu un Latvijas garīgo noskaņojumu. Protams, kas tad nu es par garīgo tēvu vai iedvesmotāju, bet, kā jau katram talseniekam, man gribas kaut ko darīt savā pilsētā. Arī tad, kad būšu sirms onkulis, gribēsies kaut ko padarīt. Man ir paveicies, ka ir darbs, manai ģimenei ir ko ēst, manai mammai nav tā sliktākā dzīvošana pasaulē, arī pārējiem viss ir labi. Bet ne visiem tik labi iet. Man ir svarīgi, lai arī bez manis te vēl būtu cilvēki un būtu kāda darbošanās. Mēģinu kaut ko lietas labā darīt. Arī pats nodokļus maksāju Talsos, nevis Rīgā vai citur. Viss kā pēc grāmatas!» Intars konstatē.
Ne katrs vispār pamēģina
Runājam arī par to, kas tik daudziem licis doties prom no Talsiem. «Tiešām nezinu, kā būs un cik sarežģīta izrādīsies dzīvošana te, bet pašlaik man liekas, ka viss ir iespējams, kā tajā slavenajā dziesmā (Intars, protams, domā paša izpildīto dziesmu «Viss ir iespējams» — E. L.). Varbūt, ka dažiem Talsos ir par mierīgu. Varbūt te nav gana daudz darba vietu. Varbūt ne visi ir tik lieli lokālpatrioti. Varbūt daļa negrib pakustināt pat mazo pirkstiņu, lai te spētu dzīvot. Negrib vienoties tajā kopējā uzticības saitē ar talseniekiem. Vienkārši aizbrauc prom, nevis mēģina celt Talsu kopējo stāju. Uzskatu, ka daudzi pat nav mēģinājuši. Daudzi, protams, ir mēģinājuši, ir aplauzušies un ir aizbraukuši. Arī treknie gadi daudziem palīdzēja aizbraukt — tiem, kuri saņēmās kredītus. Bet paskat, kā manai mātei! Cilvēks visu mūžu ir par kaut ko sapņojis. Tas (veikaliņš «Eserika» Talsos — E. L.) ir sapnis, kuru viņa ir izsapņojusi. Esmu viņai palīdzējis gandrīz vai tikai morāli. Labi, varbūt esmu veikaliņā ielicis savas zeķītes (zeķes ar Intara radītu dizainu — E. L.), savus disciņus, varbūt esmu licis kādas bildītes sociālajos tīklos, bet pamatā tas ir viņas darbiņš. Cilvēks ir izstrādājies visus iespējamos valsts darbus, izaudzinājis daudz bērnu diezgan sarežģītos apstākļos, bet nu gribēja kaut ko savu un arī izdarīja. Viņa ir pilnīgi neatkarīga meitene savā mīļotajā brīvajā Latvijā un savā mīļotajā pilsētā,» Intars palepojas ar mammu.
Viņa mamma Ērika apzināti izvēlējusies veidot savu veikaliņu ārpus Talsu centra, bet Intars tajā saskata līdzību ar ko citu: «Es savukārt vairs negribu, lai visas lietas notiek tikai lielajās pilsētās. Mums vajadzētu Talsos izveidot vienu kārtīgu kultūras centru. Tā būtu mūsu dāvana Latvijai.»
Kas pievērstu Talsiem uzmanību?
Viņš neslēpj, ka vārdu savienojums «Latvijas simtgade» jau ir visai nolietojies, tomēr spriež, ka no šī notikumu kopuma ir skaisti ieguvumi, tādi kā filmas «Homo Novus» un «Tēvs nakts». Plašajai Busuļu ģimenei pašsaprotama esot 18. novembra uguņošanas baudīšana Talsos. «Satiekamies pie Talsu ezera, sasveicināmies ar citiem cilvēkiem un svinam,» atklāj Intars.
«Ko es varu novēlēt? Saules mūžu Latvijai? Lai jaunie nāk, darbojas, lai viņiem patīk te būt! Lai aizbraucēji atgriežas un ar savu pieredzi dalās ar savējiem! Es esmu ne tikai gatavs nākamajos simts gados piedalīties Talsu dzīvē, bet arī strādāt un darboties, lai visiem ir forši un interesanti. Man patīk šovoties, ņemties. Es nezinu, kas ir bizness, šīs lietas līdz galam nesaprotu, tāpēc Talsu nākotni saistu ar kādiem šoviņiem, kādiem maziem ampeļiem. Mums te nav festivālu, nekā tāda, kas pievērstu Talsiem uzmanību. Kopā ar Jāni Stībeli (talsenieks, mūziķis — E. L.) šo to esam izdomājuši, ko varētu darīt lietas labā, lai cilvēki atbrauc kaut vai reizi vasarā, bet tā, ka pietiek visam gadam. Lai bodītes, tirdziņi, veikaliņi var darboties! Lai ir iemesls darboties! Mums jāspiež uz tūrismu. Talsos ir ļoti daudz, ko redzēt. Mūsu ir tik maz, tāpēc mums ir jāfīrējas, un man liekas, ka es varu kādus procesus ietekmēt,» optimistiski raugās Intars.