«Katru rītu mostos ar sajūtu, ka ir svētki»

Personības

Vairāk nekā desmit gadu garumā regulāri apmeklējot pasākumus Tiņģeres pilī, esmu varējusi sekot līdzi arī īvenieces Lienes Fridrihsones radošajai darbībai un redzēt, kā viņa arvien vairāk, jā, gribas teikt, atplaukst. Kad nesenajā Kolhoznieku ballē Liene īsā laikā iejutās četrās košās lomās, bija skaidrs: ir laiks viņu — amatierteātra «Īve» režisori un Valdemārpils, Tiņģeres un Lubes kultūras nama pasākumu organizatori — uzrunāt intervijai.
Sarunas sākumā Liene palepojas, ka ir ne vien no Īves pagasta, bet arī no Īves ciema, tātad — īstena īveniece. «Pa mūsu mājas logu var redzēt Īves dzirnavas. «Mazlaukos» pagāja mana bērnība un turpmākie gadi līdz vidusskolai. Mums bija liela saimniecība, siens jāvāc, govis jāslauc. Jā, arī es slaucu govis! Kamēr nebija uzcelta lielā kūts, kurā govis slauca automātiski, laikā, kad mamma bija slimnīcā, mums ar māsu pirms skolas vajadzēja govis slaukt, un vienu govi tikai es varēju slaukt, jo visiem pārējiem tā spēra. Izslaucām govis, pārģērbāmies un — uz skolu prom!» atceras Liene.
Viņai ir dvīņubrālis, pusotru gadu vecāka māsa un, kā pati saka, vēl viens brālis no mammas puses un trīs brāļi no tēta puses. «Es esmu bagāta! Man nepatīk teikt «pusbrāļi». Man visi ir īstie brāļi. Ar māsu man vispār nebija nekādas kopējas valodas, jo lelles man nepatika. Labprātāk rāpos pa kokiem ar kaimiņu puikām, spēlēju kariņus, paslēpes,» atklāj Liene.
Bērnības atmiņās vieta ir arī kolhoza laikam ar garu biešu vagu ravēšanu. «Tētis strādāja Silmuižas klētī. Mēs šad un tad braucām tētim līdzi. Vienā reizē tuvojās kulšanas laiks, pirms kura bija jāizindē kaltes. Piebrauca bobiks un izkāpa… citplanē­tieši. Kā es biju pārbijusies! Pēc tam jau sapratu, ka tie bija nevis citplanētieši, bet gan tie indētāji maskās un lielos mēteļos,» smejas Liene.
Tā mazā nepabeigtības izjūta
Līdz 9. klasei viņa mācījās Tiņģeres pamatskolā, pēc tam — Valdemārpils vidusskolā. «Tad iestājos augstskolā Liepājā, lai mācītos par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju un ārpusklases darba organizatori. Divas nedēļas nomācījos, bet… mīlestība šķita svarīgāka par studijām. Tētis nerunāja ar mani, mamma bija dusmīga, tomēr tas man tobrīd nebija svarīgi. 19 gadu vecumā man piedzima pirmais dēls. Jā, no vienas puses nožēloju, ka neizmantoju iespēju studēt budžeta grupā, bet tad atkal man nebūtu dēla, un dzīve būtu pavisam citādāka,» spriež Liene. Sevi skolotājas lomā gan viņa aizvien spēj iedomāties, bet vēl vairāk — ārpusklases darba organizatora amatā. Vēlāk Liene mēģinājusi studēt biznesa augstskolā «Turība», bet arī tur studijas palikušas nepabeigtas..
Manā redzeslokā viņa nonāca kā Tiņģeres jauniešu iniciatīvu centra vadītāja, vēlāk uz neilgu laiku kļūstot par Vilmas Brūnas pēcteci vietējās kultūras dzīves veidošanā. Drīz gan Liene devās bērna kopšanas atvaļinājumā, savā vietā palaižot Vitu Krauzi, un atpakaļ neatgriezās. Toties šogad viņa jau otrreiz ir kļuvusi par Vilmas Brūnas pēcteci — šoreiz amatierteātrī. Kā Liene vērtē — amatierteātra «Īve» 30 pastāvēšanas gadu jubilejā viņas dzīve sagriezusies ar kājām gaisā. Kad ilggadējā režisore izvēlējusies doties pelnītā atpūtā, kāds ieminējies, ka Liene varētu ieņemt viņas vietu. Trūcis gan atbilstošas izglītības, bet izrādījies, ka ir pēdējais brīdis, lai pieteiktos Latvijas Kultūras akadēmijas kursiem «Režija un aktiermeistarība skatuves mākslas kolektīvu vadītājiem». «Kursi bija fantastiski! Gluži vai eksplodēju no sajūsmas par visu, ko lektori mums sniedza,» Liene priecājas. Iespaidi ir vēl gluži svaigi, jo kursu noslēgums bija 23. oktobrī.
Īstā loma vēl priekšā
Vasaras vidū Lienei piedāvāta iespēja kļūt arī par pasākumu organizatori. «Es vienkārši atplauku! Beidzot varu darīt to, par ko visu mūžu esmu sapņojusi. Varu strādāt ar cilvēkiem, izlikt savu radošumu. Katru rītu mostos ar sajūtu, ka ir svētki,» viņa saka par laika posmu no jūlija vidus. Prieku sagādājot arī darbs kopā ar Valdemārpils, Tiņģeres un Lubes kultūras nama vadītāju Sigitu Līdaku. «Mums ir tāds tandēms! Stundām varam smiedamās scenārijus domāt,» Liene stāsta.
Viņa arī pati labprāt kāpj uz skatuves. Atskatoties uz lugām, kas iestudētas kopā ar amatierteātri «Īve», Liene ar vislielāko prieku atceras Valdas lomu lugā «Pacelt vabolīti». «Bet tāda loma, kurā būtu ielikusi sevi visu, parādījusi, ko varu, man vēl nav bijusi. Jā, iepriekš nemaz nezināju, ko varu! Pēc kursos apgūtā vien spriežu, ka īstā loma vēl priekšā. Tāpēc šobrīd pie Sigitas Valdemārpilī esmu aktrise, bet Tiņģerē — režisore,» viņa atklāj. Iespējams, ka pa abām ar kolēģi varētu tapt mūsdienīga versija pasakai par Sprīdīti. Galu galā, tās galvenā doma — ideja par laimīti, kas ir tepat, — Lienei ir labi pazīstama no pašas pieredzes.
Viņai tuva ir arī mūzika. Savulaik Valdemārpils mūzikas skolā dažus gadus apgūta flautas spēle. Kamēr Tiņģerē bijis sieviešu vokālais ansamblis, Liene bijusi tā dalībniece. Viņa piedalījusies arī festivālā «Dziesma manai paaudzei» Engurē. «Ir gribējies pierādīt, ka es to varu. Kāpjot uz skatuves, ir uztraukums, bet tad palīdz gribasspēks. Varbūt citi domā: «Nu, ko tad viņa…», bet es gribu un varu! Un, ja nu man labi sanāks? Nesaku, ka esmu profesionāle, bet dziedu visur. Mājās arī — pagriežu skaļāk mūziku un dziedu, bet, ja mājās esmu viena un ja nekas neskan, tad gan man ir kauns vienai pašai dziedāt,» Liene smejas, bet par pēdējā laikā no apkārtējiem dzirdētajiem labajiem vārdiem saka: «Pilnīgi neticas! Nu, ja, dulla jau esmu — pasaki tikai, kas jādara, un es spēšu jebkādas trakas lietas izdarīt!»
Tā patīk, ka rokas trīc
Par gatavību dulloties liecina arī fakts, ka neesot tādas krāsas, kāda Lienes matos nebūtu bijusi, ieskaitot zilu, zaļu un rozā. Tāpat interesants ir viņas plašais interešu loks. Garām ejot, protams, jāpiemin, ka Liene šuj, tamborē un ada, tomēr sievietei daudz netipiskāka ir viņas aizraušanās ar makšķerēšanu. «Kad gaidīju otro dēlu, bija brīdis, kad tikai pa dīķiem dzīvoju un spiningoju. Tētis nomira, bet viņam bija makšķere. Teicu, ka tā nu būs manējā. Pirms tam biju paspējusi šad un tad ar tēti aizbraukt makšķerēt. Pēc tam — ar Mārtiņu, savu dzīvesbiedru. Iemet pludiņu un gaidi. Ir! Būs! Un izvelc nezāles… Ja vēl esi jutis, ka tiešām ir zivs, bet pie paša krasta tomēr pazaudē, ir dusmas. Bet jādabū ārā! Ja redzu, ka cits makšķerē, man pilnīgi rokas trīc. Man arī vajag!» azartiski stāsta Liene.
Ne mazāka kaislība esot mežs. «Kolīdz parādās pirmās ogas un sēnes, tā esmu mežā. Brīvākā brīdī kaut uz stundiņu aizbraucu turp. Ar brāli mēdzam mežā sacensties. Ja ejam ogot, tad zinu, ka es būšu uzvarētāja, bet, ja ejam gailenēs, tad reti izdodas brāli uzvarēt. Reizēm pat nav svarīgi atrast sēnes, bet vienkārši mežu ieelpot, domas sakārtot, skatoties uz kokiem un vērojot dabu,» vērtē Liene. Viņai būtu grūti iztikt arī bez dārza. «Ja pēc vidusskolas gribēju tikt prom no laukiem, no govīm, no ravēšanas un citiem darbiem, tad tagad man vajag parakņāties zemītē, paravēt. Arī Tiņģerē dabūju zemīti puķēm, siltumnīcai, tāpēc vien man dzīve pilsētā nederētu. Tad daudzdzīvokļu mājas balkonu vajadzētu pilnu ar zemi, lai ir, kur rokas ielikt,» aizdomājas Liene.
No lauku darbiem viņa nevairās arī plašākā nozīmē — ja vajadzēs, gan trimeri, gan motorzāģi rokās paņems, lai palīdzētu mammai. «Man vienmēr ļoti paticis skaldīt malku, sevišķi, ja labi plīst. Gadās, ka mamma saka: «Atpūties!», bet, ja ir malka, kas jāskalda, tad iešu skaldīt malku. Kurš tad cits, ja ne es?» smaidot saka Liene.
Laime būt pie viena galda
Protams, vēl viņa ir mamma. «Es teiktu, ka man ir trīs dēli: divi manējie un viens, kurš it kā nav manējais, bet tik un tā ir manējais. (Smejas.) Mans vecākais dēls Rinalds Talsu Valsts ģimnāzijā mācās 12. klasē, otrs vecākais dēls Nauris Ventspilī mācās par kuģa pavāru, bet mans jaunākais dēls Augusts šogad sāka mācības Valdemārpils vidusskolas 1. klasē. Kā jau visām sievietēm, arī man gribētos būt labākai mammai. Varbūt gribētos vairāk ar bērniem kopā būt, bet vecākajiem dēliem jau tāda aprunāšanās vairs neliekas svarīga. Mazais jau gan ir mans mīlulītis. Kur vien varu, tur eju kopā ar viņu. Vismaz svētkos visi sasēžamies pie galda un aprunājamies. Tie ir visforšākie brīži. Gribas to ģimeniskumu, lai neliekas, ka tā tikai filmās notiek — ka visi sēžas pie galda kopā. Lepojos ar to, ka man ir tādi lieli dēli un vēl maziņais. Tiešām lepojos! Man patīk skatīties, kā viņi darbojas,» apliecina Liene.
Viņas ģimene plašākā nozīmē kļuvusi mazāka — tētis jau devies mūžībā, māsa jau ilgi dzīvo Mančestrā, viens brālis — citā Anglijas pilsētā, bet dvīņubrālis — Dānijā. Tā nu Lienes pieredze rāda, ka dvīņiem nevajag noteikti būt ciešā sasaistē vienam ar otru. Skolas laikā gan bijis tā — ja viens saslimis, bijis skaidrs, ka drīz saslims otrs; ja vienam kas kaitējis, nebijis šaubu, ka tas kaitēs arī otram. «Kad sazvanāmies, tad gan jau pēc balss varu pateikt: viņam ir forši vai kaut kas nav kārtībā. Bet citādi par tuvāko tagad kļuvis brālis, kurš dzīvo Talsos,» spriež Liene.
Ar citādāku domu gājienu
Latvijas simtgades kulminācijas mēnesī viņa par patriotisma izjūtas trūkumu nevarot sūdzēties. «Man ik gadu Lāčplēša dienā ir svarīgi ielikt degošu svecīti logā. Tāpat uguņošana Talsos 18. novembrī ir ierasta lieta, šogad noteikti — arī koncerts. Pirms tam vēl būs svētki Lubē, Tiņģerē un Valdemārpilī. Valsts svētkus tiešām izjūtu kā savus, un man tie patīk. Kad patriotiskās dziesmas skan, dziedu līdzi, un man ir vienalga — kāds klausās vai ne. Te ir manas mājas,» silti saka Liene.
Viņa nespējot iedomāties sevi dzīvojam citur, kā vien Īves pagastā. «Nevaru iedomāties situāciju, ka man no Latvijas būtu jāaizbrauc prom. Pat to, ka man no Tiņģeres būtu jāaizbrauc prom! Pati tagad dzīvoju Tiņģerē, bet mamma ir tepat, Īvē, un es negribētu dzīvot tālāk no mammas. Man taču ir jāzina, kā viņai iet. Var pat teikt — jākontrolē! Nedod, Dievs, ka viņa man neatbildēs uz telefona zvanu — es būšu mašīnā iekšā un klāt, lai skatītos, kāpēc neatbildēja! Nē, nespēju iedomāties, ka man kaut vai uz Talsiem būtu jāpārceļas. Man jau Talsi liekas lielpilsēta! Ja dienu Talsos jānodzīvo, jau galva sāp. Kad divas dienas biju kursos Rīgā, bija grūti. Mani traucē burzma un skaļums, īpaši tagad, kas ir tumši vakari. Pilsētas nav manējās. Man liekas, ka es tajās pazūdu,» pamanījusi Liene.
Nākotnē viņa raugās optimistiski un ir gatava arī izaicinājumiem, neslēpjot, ka, piemēram, labprāt apgūtu bungu spēli. «Vēl gribu vairāk pamācīties kultūras jomā. Neklātienē, lai varētu apvienot ar darbu. Dēls nākamgad sāks studēt augstskolā, īstais brīdis arī man sākt. Gribas beidzot kaut ko pabeigt! Lai arī labprāt atļaujos būt «pa gaisu», tomēr esmu kļuvusi gudrāka. Domu gājiens ir pilnīgi citādāks, nekā pirms desmit gadiem. Man vienmēr licies svarīgāk rūpēties par citiem, bet pēdējā laikā gribu, lai arī man ir labi. Tagad vairāk apzinos, ko varu, ko gribu un kādi ir mani mērķi,» secina Liene.