«Ja cilvēkam ir gribēšana un apņēmība, viss ir iespējams»

Personības

Pirms 13 gadiem Jānis Grīnbergs pieņēma lēmumu labākas dzīves meklējumos doties ārpus valsts robežām. Nu pēc 13 Lielbritānijā pavadītiem gadiem viņš kopā ar ģimeni atgriezies dzimtenē. Jānis atzīst, ka lēmumu par atgriešanos pieņemt nebija viegli, izšķiroša nozīme bija ilgām pēc dzimtās vietas un ticībai, ka visu var, ja tikai mēģina un dara.
Par iemeslu, kas viņam lika doties prom, J. Grīnbergs sauc zemās algas un līdzcilvēku izbraukšanu no valsts. «Uz Lielbritāniju devāmies 2005. gadā — aprīlī aizbraucām un aprīlī atbraucām. Latvijā kopš 14 gadu vecuma strādāju servisā. Atnācu no armijas, pastrādāju vēl gadu vai divus un tad aizbraucu. Algas neviens negribēja celt, nodomāju — ja visi aizbrauc, kāpēc nepamēģināt?» stāsta J. Grīnbergs.
Uz Lielbritāniju viņš kopā ar sievu devās tāpēc, ka šajā valstī jau uzturējās cilvēki, kuri bija iepazinuši dzīvi svešumā. No sākuma viņš aizbrauca viens, bet pēc divām nedēļām pievienojās arī sieva. J. Grīnbergs atzīst, ka toreiz apkārtējie saprata viņu izvēli un to nenosodīja. Tā kā daļa ģimenes draugu jau dzīvoja Lielbritānijā, lielas bailes viņi neizjuta. Iekārtojušies Soutportā, mazā pilsētiņā netālu no Liverpūles un Mančesteras, viņi sāka strādāt uz lauka, kur vāca salātus. J. Grīnbergs šajā vietā pavadīja divus gadus, bet viņa sieva pēc diviem mēnešiem sāka strādāt fermā. Pēc laika viņš sevi pierādīja un dabūja darbu kokapstrādes rūpnīcā, kur pavadīja 11 gadus. Darbs bija smags, bet priekšnieks novērtēja padotos un atalgoja viņu pūles.
«Pirmais gads bija visgrūtākais —
no valodas neko daudz nesapratu, tāpēc visu laiku ņēmu palīgā kādu, kas tulkoja. Nav tā, ka tu aizbrauc un viss tiek pasniegts uz paplātes. Viss ir jāizcīna. Tie, kas grib strādāt, tie strādās. Tur nav nekādas zelta bedres. No sākuma domājām aizbraukt piepelnīties un braukt atpakaļ, bet, kad redzējām, kāda tur ir dzīve, kādi tur ir apstākļi, izlēmām palikt. Kad strādāju uz lauku, cēlos 5.00. Citreiz beidzu darbu 18.00, citreiz 19.00 vai 20.00. Kokapstrādes rūpnīcā man bija cietais darba laiks no 8.00 līdz 17.00. Nebija tā, ka visu laiku strādāju, pa retam atpūtāmies, pabraukājām pa Angliju. Protams, tur ikdiena ir vienmuļāka, tu aizej uz darbu, atnāc mājās un sēdi. Pēdējos četros, piecos gados uzspēlēju hokeju. Komanda nešķiroja vietējos un iebraucējus, viņi mūs ar brāli aicināja uz dažādiem pasākumiem un pieņēma kā savējos. Neskatoties uz to, Latvijā ir daudz vairāk brīvā laika iespēju. Pēc tam, kad divus gadus bijām dzīvojuši Lielbritānijā, mums piedzima dēls. Katru vasaru sūtījām viņu pie vecvecākiem uz Latviju. Lielbritānijā viņš sēdēja četrās sienās. Citreiz paņēmu dēlu līdzi uz garāžu. Man pašam bija garāža un neliels serviss. Tur pirktspēja ir lielāka un uzsākt savu biznesu ir vieglāk,» skaidro J. Grīnbergs.
Esot Lielbritānijā, viņš nedomāja,
ka reiz atgriezīsies, taču, laikam ejot, sieva un dēls aizvien biežāk pauda vēlmi atgriezties. Tā kā pirmajos gados aizbraukt uz Latviju varēja samērā lēti, ģimene uz mājām devās gandrīz reizi mēnesī. Izmaksām palielinoties, to izdevās izdarīt aizvien retāk. Lēmumu par atgriešanos ģimene pieņēma šī gada pavasarī. J. Grīnbergs atzīst, ka to izdarīt nebija viegli. Izšķiroša nozīme bija ilgām pēc dzimtās vietas un ticībai, ka visu var, ja tikai mēģina un dara. «Māsas vīrs piezvanīja un piedāvāja darbu. Sieva teica — tāds piedāvājums ir, jābrauc atpakaļ. Izlēmām riskēt. Es atbraucu pirmais. Sieva ieradās pēc trim mēnešiem, lai vajadzības gadījumā būtu iespēja atgriezties. Šobrīd strādāju mežizstrādes uzņēmumā, sieva pēc profesijas ir vizāžiste. Dzīve Latvijā ir citādāka. Ja tu ej un dari, izdzīvot var. Ja cilvēkam ir gribēšana un apņēmība, viss ir iespējams. Darbu var atrast, pašam ir jāgrib strādāt. Cilvēki ir pretimnākoši un mēģina palīdzēt, kā vien var. Mani pārsteidza tas, ka Lielbritānijā cilvēki visu laiku smaida. Te cilvēki staigā apkārt drūmi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc citi nevar saņemties, viņi pukst, čīkst, neiet un necīnās. Protams, daudz kas ir atkarīgs no darba devēja, algas un 100 cilvēkiem tur augšā. Ja cilvēks jūtas novērtēts, viņš uz darbu ies ar prieku,» ir pārliecināts J. Grīnbergs.