Ar vienu šāvienu — divi zaķi

Mērsraga novads

4. novembra pievakarē Mērsraga informācijas centrā notika gandrīz gadu auklētas idejas prezentācija.

Centra darba rūķa Ingas Hartikas darbībā nevar nepamanīt dedzīgu nodošanos un vēlmi, lai viņas novadniekiem būtu vēl viena lieta, ar ko lepoties, un lai arī citu sirdis tiktu sildītas pagātnes atmiņu siltajā ugunskurā.
Mērsradzniekiem nu ir pašiem savs kalendārs, kura lapās redzamas pašu iedzīvotāju nestās senās foto­grāfijas, kurās nostalģiskas izjūtas rada pilnīgi viss — gan melnbalto bilžu izskats, gan paša Mērsraga atainojums tajās pirms daudziem gadiem, gan arī teksti. Vai tas nav katra liela un maza novadnieka prieks un sapnis?
Inga Hartika stāsta,
ka ideja par Mērsraga vēstures aktualizāciju bijusi jau senāk, bet tieši šī gada sākumā viņa sākusi vākt vēsturiskās fotogrāfijas. Par kalendāru ideja radusies tad, kad saprasts, ka bukletā, par kura izveidi doma bija dzimusi jau agrāk, senās bildes nevarēs ielikt un daļa fotogrāfijās apskatāmo objektu nemaz vairs neeksistē, tāpēc bija jādomā kas cits. Un tad kļuva skaidrs, ka vajag veidot kalendāru, kas būtu laba dāvana gan pašiem iedzīvotājiem, gan viesiem; kas vienkāršā un nepiespiestā veidā ļautu iepazīt arī vēsturi, ko parasti apgūstam tikai skolā vai no vecmāmiņu stāstītā.
Jāatzīst gan, ka neiztika arī bez mazas ķibeles — kā saka Inga: «Sanāca tā, kā sanāca, bet diemžēl dažās kalendāra lapās ir nodrukāts nevis 2019. gads, bet 2018. Pēc būtības jau tas netraucē.» Jā, kalendārā ielikto sirdi un tā rezultātu šī mazā drukas kļūda noteikti nemazinās, jo «tas ir atmiņu vēstījums ar milzīgu ieguldījumu,» teic I. Hartika.
Uz kalendāra atklāšanas svētkiem,
kas reizē bija arī Mērsraga vēsturisko bilžu izstādes atkāšanas diena, atnākušie jutās iepriecināti un īpaši saviļņoti. Kalendāra vienā atvērumā ir teksts «(..) Bet jūra tā pati», kas atrasts 1978. gada laikrakstā «Padomju Karogs», bet joprojām tirpiņām liek skriet pa kauliem ikvienam, kuram kaut attālā sirds stūrī Mērsragam ir bijusi kāda loma: «Jūra! Ar ko gan vairāk nekā ar tevi gadu simteņus saistījušies jūrmalas ciemu paaudžu sapņi, ieceres, ilgas un pat mūži. Tavā piekrastē sīksti kāpu smiltīs izauguši un vētrām spītējuši pelēki zvejnieku ciemi. Kā vēja saliektās priedes ļaudis ar prātu tiekušies pēc zemes, bet saknes cieši ieaugušas kāpās, un tās izraut nav spējušas ne vētras, ne trūkums, ne pazemojums. Kā skaidas sīkās zvejnieku laivas ik dienas irušās selgā un bieži vien vienas pašas atrastas, viļņu izmestas krastā. Zvejnieku sievas gan kājām, gan braukšus ar smagajiem zivju groziem devušās uz tuvākām zemnieku mājām ar cerībām pārdot vīru pieticīgos lomus.»
Izstāde «Dažādu laiku vēsture 305 fotogrāfijās» patiesībā piedāvā apskatīt vairāk fotogrāfiju, kas varbūt tieši tagad liek piedzimt idejai par līdzīgu darbību arī kādos citos novados vai ciemos, par ko Ingai būtu dubults prieks un gandarījums, jo rosība jau notiekot.
Mērsradzniekiem patiesi ir, ar ko lepoties, jo laiki iet un mainās, tāpat notikumi, taču tas, kas ir patiesi izlolots, arī veselīgi aug un nes augļus. I. Hartika, papildinot seno avīžrakstu, raksta: «Par to vēl mūsdienās stāsta vecvecāki mazbērniem. Bet viņi redz jūru citās krāsās. Gan to pašu reizēm skarbo un reizēm viegli glāstošo… Kas gan mūsdienās no senajiem piejūras ciemiem vairs kāpu aizvējā saglabājies? Atmiņas.»
Nevar nepiebilst, ka šī arī ir liela un skaista dāvana mūsu Latvijai svētkos, jo Mērsrags jūras krastā ir nekas cits kā mūsu zemes skaistā pērle.