«Lēmums par aizbraukšanu bija avantūra»

Personības

Mūziķis Helmuts Feldmanis došanos uz Lielbritāniju sauc par jaunu izaicinājumu, kam vajadzēja beigties pēc pāris mēnešiem, bet dzīvei bija savi plāni. Mēneši pārauga gados, un nu Helmuts kopā ar ģimeni Lielbritānijā uzturas jau 15 gadus. Ģimene vada latviešu svētdienas skolu, organizē koncertus, kultūras un izklaides pasākumus tautiešiem Mansfieldā un cenšas turēt stipru latvisko kultūrvidi. Viņi ir pārliecināti, ka latviskais gars cilvēkos nav zudis, bet reemigrācijas plāns nav tas, pie kā viņi pieturēsies.
Lēmumu par jaunu apvāršņu iepazīšanu mēsradznieks pieņēma 2004. gadā, kad radās iespēja doties pie paziņas uz Lielbritāniju. Helmuts atzīst, ka tā bija avantūra — iespēja doties uz iepriekš neredzētu vietu. Pirms aizbraukšanas viņš bija viesojies Vācijā, Itālijā, Ungārijā, Norvēģijā un citās valstīs, bet pārsvarā visi ceļojumi bija saistīti ar koriem vai orķestriem, kuros mūziķis darbojās. Ārpus valsts robežām viņš bija nolēmis pavadīt trīs līdz sešus mēnešus. Šobrīd, kad svešumā pavadīti jau 15 gadi, būtiskāks ir jautājums nevis par to, kāpēc viņš aizbrauca, bet gan kādēļ vēl joprojām nav atgriezies. Ierodoties Lielbritānijā, pagāja zināms laiks, iekams Helmuts nonāca pie dilemmas par dēla turpmāko nākotni — vai ļaut viņam pabeigt skolu Lielbritānijā vai izraut no sistēmas un iemest atpakaļ Latvijas sistēmā? Savā pusaudža vecumā būdams diezgan nosvērts, mūziķa dēls izvēlējās Lielbritāniju, jo juta, kādas perspektīvas katrā vietā viņu sagaida. Vecāki respektēja dēla izvēli un izlēma tai pakārtot savu dzīvi. Šobrīd viņi atzīst, ka tas ir atmaksājies. Dēls ir pabeidzis mediju studijas un strādā savā specialitātē. Otrs pagrieziena punkts, kas ietekmēja ģimenes izvēli, bija satikšanās ar organizāciju «Daugavas vanagi». Visa kultūras un saviesīgā dzīve ap šo organizāciju radīja ilūziju, ka viņi dzīvo Latvijā. Angļu valodu nācās dzirdēt tikai darba vietā un uz ielas.
«Cenšamies uzturēt latvisko garu»
Šobrīd Helmuts kopā ar ģimeni dzīvo Anglijas vidienes pilsētā Mansfieldā. Lielāko daļu laika, enerģijas un uzmanības viņi velta latviešu kopienai gan savā pilsētā, gan citur Lielbritānijā. Kopā ar dzīvesbiedri Lieni mūziķis vada latviešu svētdienas skolu «Varavīksne». Šogad skola atzīmēja desmito darbības gadu. Lai arī pamatā nodarbības notiek nedēļas nogalēs, lielākā nedēļas daļa aizrit, gatavojoties nākamajām nodarbībām. Pirms lielākiem pasākumiem nodarbības notiek arī darba dienu vakaros. Tam visam papildu nāk rūpes par piecgadīgo meitiņu, skolu un plašo papildnodarbību klāstu, kurā viņa iesaistās. «Vairāki no mūsu skolas audzēkņiem kopā ar vecākiem atgriezušies uz dzīvi Latvijā. Grūti spriest, vai mēs esam bijuši kā dzenulis, lai šīs ģimenes atgrieztos, bet esam droši, ka latviskais gars cilvēkos nav zudis un reemigrācijas plāns nav tas, pie kā viņi pieturēsies,» norāda Helmuts.
Pirms desmit gadiem viņš izveidoja Mansfieldas latviešu ansambli «Novadi». Savas pastāvēšanas laikā ansamblis transformējies kamerkorī, šobrīd vairāk pievēršas tautas mūzikai un ir atpazīstams kā folk­loras kopa «Novadi». Atzīmējot desmit gadu pastāvēšanu un Latvijas simtgadi, mūzikas kompānija «Gailītis G» šī gada nogalē laidīs klajā folkloras kopas studijas albumu «Austi, Saulīt, rītā agri». Folkloras kopa, kā arī svētdienas skolas audzēkņi un vecāki ir cilvēki, bez kuriem ģimenei nebūtu iespējas uzturēt latvisko garu un turēt stipru latvisko kultūrvidi. Bez tradicionāli svinamajām dienām un gadskārtu ieražu svētkiem viņi rīko koncertus, kultūras un izklaides pasākumus tautiešiem Mansfieldā un šajos gados ir veicinājuši sadarbību ar Latvijas Republikas vēstniecību Lielbritānijā. Ģimene ir rīkojusi vēlēšanas, referendumus un tikšanos ar vairākiem Latvijas vēstniekiem. Viņu ikdiena aizrit, strādājot ar bērniem, rīkojot dažādus pasākumus un muzicējot latviešu saietos.
Par lielāko atšķirību starp Latviju un Lielbritāniju, neskaitot politiku un ekonomiku, Helmuts sauc laikapstākļus. «Miglas un lietavu ir pārpārēm. Tas nav siltais Latvijas lietus, kurā tu vēlies stāvēt un izmirkt līdz ādai. Tā ir bieza, slapja migla, kas var uznākt pēkšņi, visu saslapināt un aiziet. Tā var stāvēt gaisā kā cigaretes dūmi, un tu neesi ne īsti salijis, ne īsti sauss,» smejas mūziķis. Visvairāk viņam pietrūkst Latvijas ziemas. Lielbritānijā ziema ilgst pavisam neilgi — ja naktī ir uzkritis sniegs, rīta saule to ātri vien izkausē. Viņa meitiņa bieži no rītiem skrien pie loga un ir diezgan pikta, ja dārzā nav sasnidzis.
Mērsragā jūtas kā mājās
Dzimtais novads Helmutam nozīmē daudz — tie ir cilvēki, kuri, viesojoties Latvijā, viņu sagaida. Zināmā mērā dzimtais novads mūziķim ir visa Latvija, jo viņam tuvi un mīļi cilvēki dzīvo visā Latvijā. Ne vienmēr visus izdodas apciemot, bet tas nenozīmē, ka par viņiem netiek domāts. Mērsraga novadā atrodas ģimenes māja, kas gaida viņus atgriežamies un kuru pārdot viņiem nepietiek drosmes. Tā ir ticība nākotnei, kas paliek bērnu rokās. Neskatoties uz to, ka Helmuts Mērsragā ir ienācējs, viņš tur jūtas kā mājās. Patīkamākās atmiņas no skolas gadiem saistās ar Mērsraga vidusskolu un Rojas mūzikas skolu, kur mūziķis lika pamatus turpmākajai dzīvei. Pārcilājot atmiņas, viņam prātā nāk arī Talsi, Talsu literāti un kopīgie pasākumi. Viņš augsti novērtē Rojas mūzikas skolā un Jelgavas mūzikas koledžā iegūtās zināšanas, par ko ir pateicīgs visiem saviem pedagogiem.
Iespēju atgriezties dzimtajā vietā mūziķis nevērtē viennozīmīgi. Fiziski atgriezties Latvijā viņš var jebkurā brīdī, lielākas pārdomas izraisa jautājums, vai viņš Latvijā būs vajadzīgs. Garīgi mājupceļu uz dzimteni viņš rod katru dienu — sūtot savus dzejoļus, dziesmu ierakstus, skaņdarbus, dziesmu notis un vērojot, cik ļoti Latvijai tas ir nepieciešams. Pēdējo gadu laikā norisinājušās vairākas veiksmīgas sadarbības. Talsu bērnu vokālās studijas «Tonis» audzēkņi dziedātājas un pedagoģes Kristīnes Brokas-Meļķes vadībā iedziedāja Helmuta bērnu dziesmu programmu «Nāc zaļā pļavā» (izdevniecība «Raka»), sadarbībā ar Kristīni tapa dziesmu programma «Tava roka, mana sirds», kuras izdevējs ir mūzikas kompānija «Gailītis G» un daži no viņa dzejoļiem ar dzejnieces Maijas Laukmanes gādību nonāk laikrakstā «Talsu Vēstis». Veiksmīga izvērtās sadarbība arī ar Lībagu pagasta tautas nama ansambli «Alba», kurš ar Helmuta dziesmu programmu uzstājās 2017. gada Talsu pilsētas svētkos, un Spāres tautas nama vokālo ansambli «Varavīksne». Ansamblis «Varavīksne» pavasarī rīkoja mūziķa autorvakaru, kurā piedalījās Talsu stīgu kvartets. Lielu paldies par koncertu Helmuts vēlas teikt visiem dalībniekiem un apmeklētājiem, īpaši Ilzei Rūsai, Tabitai Kalniņai un Andai Kostandai.
«Viss ir mūsu pašu rokās»
Iemeslu, lai atgrieztos Latvijā, ir pietiekami daudz, bet mūziķis nav drošs, vai šī ir piemērota situācija. «Šausmināmies par visām ačgārnībām, ko ar mūsu valsti dara valdība. Protams, viss ir mūsu pašu rokās, un mēs darām nepieciešamo neatkarīgi no tā, kur esam,» skaidro Helmuts. Viņaprāt, runāt par to, ko vajadzētu izmainīt, ir viegli. Grūtāk ir šīs izmaiņas ieviest dzīvē. Reizēm viņam zūd ticība, ka Latvijā kaut kas varētu mainīties. Tā vietā, lai salabotu kļūmi valsts pārvaldē, tiek pieļautas jaunas kļūdas. Ministru negodīgums un nekompetence, ministriju bezdarbība, nemitīgās reformas, zemais dzīves līmenis, centriska valsts ar tendenci iznīcināt infrastruktūru provincē, mazo skolu slēgšana, sociālā nevienlīdzība…
Pavisam nesen partijas priekšvēlēšanu runās solīja zilus brīnumus, apgalvojot, ka tās ir lietas, kas tautai ir svarīgas. Mūziķis ir pārliecināts, ka tautai svarīga ir tikai viena lieta — tā ir labklājība. Bez tās nebūs nedz labas izglītības, nedz augstvērtīgas veselības aprūpes, nedz drošības. Nepieciešams izsvītrot visas reformas, kas rada nestabilitāti valstī, un sākt domāt par labklājības celšanu. «Iedomājieties, ka jūs ik pēc pāris mēnešiem vēlēsieties ieviest reformas savā personīgajā dzīvē. Jūsu mājoklis, dzīve, ikdiena ir pakļauta nemitīgām pārmaiņām. Vai tas jūsu dzīvē rada stabilitāti? Mēs esam reformējuši visas jomas jau gandrīz 30 gadu, bet ik pa brīdim atkal viss ir jāreformē. Kā redzam, pie laba gala tas nav novedis. Tā vietā, lai investētu attīstībā, mēs noārdām veco un ceļam jaunu. Tad atkal to noārdām un atkal ceļam. Kaut kas no stāsta par to, ka Rīga nekad nebūs gatava,» pārdomās dalās mūziķis.
Stabilitāti valstī garantē labklājība
Viņaprāt, nespējot atrast labi apmaksātu darbu savā ciematā vai pilsētā, cilvēki izvēlas bēgt. Cerībā atrast labu darbu un piemērotu atalgojumu viņi bēg ne tikai uz ārzemēm, bet arī lielākām pilsētām. Bieži vien cilvēki nespēj samaksāt rēķinus, pabarot ģimeni un palaist bērnus uz skolu, tāpēc ņem kredītus, skaidri zinot, ka nevarēs tos atdot. Cilvēki, iedzīvojoties parādos, zaudē savus īpašumus, kurus maksātnespējas administratori ar baudu viņiem atņem. «Tas norāda uz faktu, ka valsts ir kā pūstošs ābols — kaut kur vēl varam iekosties, bet visur jūtama puvuma garša. Citās ekonomiski spēcīgākās valstīs infrastruktūra ir vienmērīgi attīstīta visā valstī. Neesmu novērojis, ka Lielbritānijā būtu ciemati vai pilsētas, kurās nebūtu darba un tādēļ cilvēkiem jādodas strādāt citur. Nereti viņi ceļo uz darbu pat 20—30 jūdzes uz tuvākajiem industriālajiem apgabaliem. Tas tikai norāda uz to, ka visa rūpniecība pārsvarā tiek koncentrēta ārpus pilsētas. Darāmo darbu ir daudz, taču neviena no partijām par šiem darbiem nerunā. Deputāti aizmirst, ka stabilitāti valstī garantē labklājība. Tikai tad visi ies un automātiski nobalsos par pastāvošo varu. Protams, neesmu dzīvojis Latvijā jau 15 gadus, un mani novērojumi var būt ļoti subjektīvi. Ticēsim, ka viss ir labi vai vismaz kļūs labāk un mums būs tas gods to piedzīvot,» cerību pauž mūziķis.