«Dzīvot laukos nav nekas briesmīgs!»

Personības

Varētu domāt, ka grafiķe Baiba Kalna iznieko radošo potenciālu, izvēloties palikt mazajā un no Talsu novada centra nomaļajā Īves pagastā. Tomēr atliek paskatīties uz visu, ko viņa dara, lai saprastu, ka iespējas ir ļoti plašas. Baiba uzskata — laukos dzīvojot, viņa gūst to, kas ietu secen, pārceļoties uz pilsētu.
«Sākotnēji palikšana Tiņģerē nebija ne mans mērķis, ne mana izvēle. To vairāk noteica apstākļi, bet jāsaka — nekad arī neesmu vēlējusies karjeru kādā lielā pilsētā, Rīgā vai citur. Man bija iespēja atgriezties un palikt tur, kad apstākļi atkal mainījās, bet Tiņģere ir tā vieta, ko es vienmēr esmu sajutusi kā savu. Nekur citur neesmu jutusies kā mājās. Varbūt ne tik daudz tad, kad dzīvoju te, Tiņģerē, bet tieši tagad, kad dzīvoju savās lauku mājās. Tā ir mana vieta, kur jūtos labi un, kā smejos, kaut plika varu iziet sētā. Šogad rudens ir tāds, ka var vien stāvēt un baudīt. Dabas skaistums, kas ir apkārt, putni — dzērves vai zosis baros… Ja es dzīvotu pilsētā, man tā visa pietrūktu. Te ir gan dabas skaistums, gan darbs. Varbūt šobrīd mazāk laika atliek tieši mākslinieka darbībai, varbūt tas, ko daru, ir par daudz sadrumstaloti, bet varu radoši izpausties un darīt to, kas man patīk,» spriež Baiba.
Būdama pasākumu organizatore, viņa darbojas trijās vietās: Tiņģerē, Valdemārpilī un Lubē, veidojot skatuves dekorācijas, noformējot telpas atbilstoši svētkiem vai gadalaikiem, gādā par pasākumu afišām un ielūgumiem, veido scenārijus mazākiem pasākumiem. Baiba gādā arī par to, lai visās trīs vietās aptuveni reizi mēnesī nomainītos izstādes. Pieaugušajiem viņa Tiņģerē vada rokdarbnieču pulciņu «Tinga», bērniem — mākslas pulciņu. Radošo amatu un mākslas studija paver dažādas iespējas — kad bērniem apnīk zīmēt, tad var darīt kaut ko citu, piemēram, iestudēt kādu mazu izrādīti vai Mārtiņdienā iet pa mājām maskās un ar lukturīšiem. Vēl nākas iedzīvināt arī tūrisma piedāvājumu, vadot ekskursijas un kāzu programmu Tiņģeres pilī. Dalība vietējā amatierteātrī šobrīd esot mazliet palikta maliņā, bet tas nenozīmē, ka Kolhoznieku ballē Baiba nestāvēja bufetē pie štovēto kāpostu un desiņu katla kā viena no trim bufetniecēm. «To es pieskaitu pie noformēšanas,» Baiba smejas. Vēl viņa šuj tērpus pils ballēm. «Tās ir lietas, ko man patīk darīt un kas mani aizrauj. Man nevajag plašu publiku un lielus mērogus. Man patīk, ja ir savi cilvēki apkārt,» Baiba apliecina.
Esot nepatīkami, ja cilvēki, garām braucot, iemaldās Tiņģerē un pauž nostāju, ka šai vietā jau nekas nenotiek, viss ir bēdīgi un žēlīgi. «Pie mums daudz kas notiek! Mēs cenšamies! Un mums ir skaista daba, sakopti lauki. Nav tā, ka, iebraucot Tiņģerē, vajadzētu šķist: ārprāts, pēdējā no vietām… Cilvēki ir aktīvi, visā labprāt iesaistās arī bērni un jaunieši,» par savējiem iestājas Baiba.
Viņai ir bažas par to, vai Latvijas mazās vietas nepazudīs. «Visā valstī kaut kādā mērā notiek centralizācija, bet vai vienmēr tā attaisnojas? Vēl šodien domāju par to, ka mēs mākslu savējiem pievedam klāt, kultūru pievedam klāt, bet kas notiks, ja to vairs nedarīs? Nupat cīnījāmies par bērnudārza grupas pastāvēšanu, jo tās visas ir saistītas lietas. Ja to nebūs, mazās vietas pamazām atmirs. Cenšamies tik daudz ko darīt, jo mums, kas šeit dzīvojam, ir svarīgi, lai šī vieta būtu jauka, pašiem patīkama. Protams, var aizbraukt. Var arī pasākumus apmeklēt citās vietās, un tas arī notiek, tomēr ne mazāk svarīgi ir, kas notiek tepat, uz vietas. Svarīgi, lai ir kāds centrs, ap kuru cilvēki var grozīties, satikties, aprunāties,» uzskata Baiba.
Viņa spriež, ka tādās vietās kā Tiņģere jāveido jaunajām ģimenēm labvēlīgi apstākļi. «Jauns cilvēks jau ir mobils, viņš var aizbraukt arī uz darbu Talsos vai citur. Tāpat ir vērts turpināt attīstīt Tiņģeres pili, lai no citurienes būtu iemesls šurp braukt, bet pašiem — visu uzturēt, attīstīt. Cilvēki nāk un aiziet, bet gribas, lai viņi zina, ka dzīvot laukos nav nekas briesmīgs. Visiem nevajag obligāti dzīvot centrā, kur blakus ir lielveikals. Tas dzīvē nav būtiskākais. Ja tev ir automašīna, uz pilsētu vari jebkurā laikā aizbraukt, bet saņemt arī to, ko dod lauki, — mieru, klusumu, skaisto dabu, savus cilvēkus. Manuprāt, tas ir neatsverami,» vērtē Baiba.