Vairot gaismu sevī

Viedokļi

Pirms nedēļas uzdevu cilvēkiem jautājumu par pāreju uz ziemas laiku. Kāds uzsvēra, ka pāreja ir vajadzīga, lai būtu dažādība, un viena stunda uz priekšu vai atpakaļ neko nemaina. Kāds pauda neapmierinātību, bet kāds cits atzina, ka viņa dienas ritmu tas neietekmē. Cik cilvēku, tik viedokļu. Pārskrienot pāri savam dienas ritmam, sapratu, ka arī manā gadījumā tas neko daudz nemaina. Protams, mājupceļu pa tumšajām, laternu apstarotajām ielām nebūt nevar nosaukt par patīkamu, it īpaši, ja pa ceļam nākas sastapt Helovīna bērnus vai attiecīgā kontingenta pārstāvjus, kas šajā apkārtnē uzturas samērā bieži.
Jāatzīst, ka Helovīna dienu nekad neesmu atzinusi un neatzīšu. Tam par iemeslu nav tikai jaunākās paaudzes samaitātie uzskati par to, ko nozīmē otra cilvēka izjokošana. Piektdien rubrikā «Notikumu hronika» pašvaldības policija informēja par kādu gadījumu daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā Darba ielā — jaunieši dzīvokļa durvis nopūtuši ar krāsu, kā rezultātā radušies materiālie zaudējumi. Policija veikusi pastiprinātu patrulēšanu pie daudzdzīvokļu mājām Talsos, bet aizdomīgi jaunieši netika manīti. Skumji šajā gadījumā ir ne tikai tas, ka 31. oktobra vakarā pastiprinās vandālisms, bet arī fakts, ka bērni neizprot šo svētku nozīmi un vecāki viņiem to nav izskaidrojuši. Domājot par šo tēmu, uzdūros noderīgai atziņai: «Ja šķiet, ka mūsdienās bērni vairāk izrāda dusmas vai neklausa nekā iepriekšējo paaudžu bērni, tad tas, iespējams, ir tāpēc, ka viņiem ir vairāk stimulu, izvēles iespēju un vilšanos. Ne jau bērni ir mainījušies, bet vide ap viņiem. Dažkārt mēs piemirstam, ka mūsu bērni nav pietiekami sagatavoti, lai dzīvotu šajā stimuliem pārblīvētajā pasaulē.» Šo situāciju iespējams risināt tikai vienā veidā — runāt, runāt un vēlreiz runāt, dažkārt pasakot stingru «nē».
Kā jau minēju, manas nostājas pamatā nav tikai pieaugošais vandālisms. Helovīna diena propagandē bailes, nāvi un tumsu, bet es kā kristiete katru dienu svinu gaismu, dzīvību un patiesu prieku. Šķiet, novembris ir tas gada mēnesis, kurā tumsas ir visvairāk — koku krāšņās rotas ir pazudušas, Adventa laiks vēl nav pienācis un, līdz zemi pārklās balta sniega sega, vēl nedaudz jāpaciešas. Protams, arī novembrim ir savs šarms. Novembrī svinu savu ienākšanu šajā pasaulē un priecājos par manas mīļās dzimtenes gadskārtu. Šogad novembris būs īpašs. Kā nekā simts gadu nav joka lieta. Kopš 1918. gada 18. novembra esam izgājuši cauri dažādiem pārbaudījumiem un palikuši nesalaužami. Neatkarības pasludināšana nenozīmēja, ka neatkarība mūsu tautiešiem tika pienesta uz paplātes. Par to nācās ilgi un smagi cīnīties. Latvieši, kas dzimuši pēc neatkarības atjaunošanas vai bija pārāk jauni, lai atcerētos tā laika notikumu, tikai ļaunākajos murgos var apjaust, ko tas no mums prasīja. Arī es redzu tikai nelielu atblāzmu no tā laika notikumiem, bet tie manī rada pazemību un vēlmi cīnīties par to, ko mīlu. Ceru, ka arī šogad caur spožo lāpu gaismām un grandiozo salūtu ne vien ar prātu, bet arī sirdi ieraudzīsim pagrieziena punktu, kurā no cietējiem tauta kļūst par darītājiem.
Tiem, kuri uzskata, ka novembrī nekas nenotiek un tas ir tukšuma ieskauts, es ieteiktu palūkoties uz sevi un pārdomāt, vai gadījumā tukšums nemājo viņos pašos. Protams, tumsas šajā laikā ir vairāk, bet tas dod iespēju vairot gaismu sevī, lai katru dienu varētu svinēt gaismu, dzīvību un patiesu prieku.