Varbūt neizliksimies?

Viedokļi

Man nepatīk šis laiks. To sakot, nedomāju ne atvadas no karstās vasaras, ne septembra vēju un pat ne savu personīgo izjūtu, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas. Bet man nepatīk šis priekšvēlēšanu laiks, kad ir jāpārvar vēlme no sava virtuālo draugu pulka izdzēst vienu bariņu cilvēku — tādu, kuri aktīvi aģitē par konkrētām partijām, vai arī tādu, kuri uztur sabiedrības domu par to, ka piedalīties vēlēšanās ir bezjēdzīgi.
Virtuālās draudzības pārtraukšana ar šiem cilvēkiem gan nebūtu izeja. Gadās, ka arī ar īstajiem draugiem sarunas iestrēgst nekurienē, kad kāds pārējiem neizprotamu iemeslu dēļ ir ļoti pārliecināts, par kuru partiju noteikti jābalso. Par šiem neizprotamajiem iemesliem atgādina arī joks (?), ko man pavisam tuvu stāvošs kolēģis izdrukātā veidā pielicis pie kabineta durvīm. Tur minētas partijas un «labi» iemesli, kāpēc par tām balsot. «Balsošu PAR, jo es viņus redzēju uz šosejas», «Balsošu PAR, jo viņiem ir smuks logo», «Balsošu PAR, jo man patīk brīvdienās piedzerties un garšo kotlete», «Balsošu PAR, jo esmu aizgājis no kolhoza, bet kolhozs nav aizgājis no manis»… Vai man turpināt?
Neizlikšos, ka zinu, par ko atdot savu balsi. Vēl nezinu, un tas nav patīkams stāvoklis laikā, kad vēlēšanas ir tik tuvu.
Man nepatīk šis laiks arī pāvesta Franciska priekšā stāvošās vizītes dēļ. Ne tādā ziņā, ka man būtu iebildumi pret viņa ierašanos. Laipni lūgts Latvijā! Ja vajadzētu, no laba prāta uzņemtu pāvestu arī savās mājās un pacienātu ar pašas gatavotām pusdienām. Jā, es rūpīgi iztīrītu dzīvokli, jā, ieliktu ziedus vāzē, jā, es glīti apģērbtos, sapucētu meitu un mudinātu arī vīru uzposties… Bet — bet! — šī iemesla dēļ nelūgtu pašvaldību renovēt mūsu daudzdzīvokļu māju! Pat neremontētu dzīvokli! Pat neuzlīmētu jaunas tapetes vietās, kur mans runcis tās ir sadīrājis, asinot nadziņus. Jo nākamajā dienā taču kaķis atkal ķertos pie sava ieraduma praktizēšanas. Jo mēs dzīvojam tā, kā mēs dzīvojam. Mēs būtu īsti cilvēki, īstā dzīves situācijā, pa īstam uzņemot īpašu ciemiņu.
Nepanesu ārišķības. Internetā klejojošu bildīti, kurā vēstīts, kas ir un kas nevar būt svētku apģērbs, esmu datorā saglabājusi galvenokārt tāpēc, lai sevi šad un tad satracinātu, atkal izlasot par noteiktas krāsas zeķubiksēm un noteiktas krāsas apaviem, bez kuriem svētki nevar būt svētki. Tieši tāpat mani allaž kaitinājusi realitātes izskaistināšana dažādu augstu amatpersonu uzņemšanā. Brauc prezidents? Protams, iztīrām namu, kurā viņš tiks uzņemts, uzvelkam svētku kārtu, kāda nu katram tā ir, bet neizliekamies, ka mums viss ir labāk, nekā ir, ka mums allaž ir īstās krāsas zeķubikses un ka mēs jau vispār dzīvojam saskaņā ar etiķeti. Kāda gan tam nozīme?! Man dzīve arī bez tādas izlikšanās šķiet pietiekami sarežģīta un izaicinoša. Bet latvietis jau savā būtībā ir ārišķīgs… Tomēr skumji, ja tāda ir ierastā prakse mūsu valstī: sakārtot lietas, atjaunot ēkas un padarīt citus sen rindā gaidošus darbus mirkli pirms svarīgu amatpersonu ierašanās, jo tad, lūk, līdzekļi atrodas.
Man nepatīk spekulācijas par to, cik eiro minūtē un pat sekundē Latvijai izmaksās pāvesta vizīte. Man nepatīk arī pašas izmaksas. Gribas ticēt, ka arī pats pāvests nemaz par tām nav sajūsmā, ja ir lietas kursā. Tāpat kā ļoti, ļoti gribas ticēt, ka viņš, būdams morāla autoritāte ne tikai katoļiem vien, nav sajūsmā arī par to, daži cilvēki tik ļoti tiek paaugstināti pār citiem.
Par vienu lietu gan atviegloti uzelpoju — ka mums vismaz šogad nav jāizdara izvēle pašvaldības vēlēšanās. Pat datora ekrānā negribas redzēt tos prastos vietējo partiju ķīviņus. Jā, tieši partiju, ja reiz komunikācija nereti notiek caur būtībā anonīmiem partiju profiliem, neatklājot, kurš ir komentāru rakstītājs.
Bet Saeimas vēlēšanas tuvojas. Iepriekš minētajā jokā vēl viens variants partijas izvēlē bija: «Balsošu PAR, jo… kas viņi ir?» Vai tāds jautājums nerodas par katru partiju un tās ļaudīm — kas gan viņi ir un par ko iedomājas sevi esam? Un kas mēs katrs pats esam un gribam būt visās šajās ārišķībās?