«Veselības aprūpe valstiskā līmenī līdz šim nav bijusi prioritāte»

Veselība

Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente un ģimene ārste Ilze Aizsilniece norāda, ka veselības aprūpes nozīme Latvijā nav pietiekami novērtēta, līdz ar to veselības aprūpes budžetā nepietiek līdzekļu, lai samazinātu rindas uz valsts garantēto aprūpi un uzlabotu medicīnas pakalpojumu pieejamību.
Viņasprāt, primārais faktors veselības aprūpes sistēmas un pakalpojumu pieejamības uzlabošanā ir finansējums. Latvijas veselības aprūpes budžets ir daudz mazāks nekā mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, un mēs esam to valstu starpā, kas veselības aprūpei procentuāli atvēl vismazāk. Par vienu no galvenajām problēmām, kas no tā izriet, viņa sauc garās rindas. Dažkārt nākas dzirdēt par gadījumiem, kad jāgaida ilgi, lai tiktu pie ģimenes ārsta, bet primārajā veselības aprūpē lietas ir daudzmaz sakārtotas. Lielākas problēmas sagādā sekundārā veselības aprūpe. Budžetā nepietiek līdzekļu, lai varētu veikt visus izmeklējumus, ko ģimenes ārsti pacientiem nozīmē, tāpēc gan pie speciālistiem, gan uz izmeklējumiem jāgaida milzīgās rindās. Veselības aprūpe valstiskā līmenī līdz šim nav bijusi prioritāte, tāpēc pacientiem jāsaskaras ar problēmām, kas sakņojas nepietiekamajā finansējumā. Pie ģimenes ārstiem rindas dažkārt veidojas formālu dokumentu dēļ, kas apgrūtina darbu primārajā veselības aprūpē.
«Piedāvāju saviem pacientiem zīmes aizsūtīt elektroniski, bet pacients saka — man zīmi prasa papīra formātā. Tā ir sena domāšana. Kāpēc gan informācijas apmaiņa nevarētu notikt elektroniski? Būsim reāli — ja bērns četras reizes vasarā brauc uz nometni, vai viņam četras reizes vasarā jāiet uz apskati? Tas ir diezgan liels absurds. Ja šo formalitāšu nebūtu, gaidīšana rindās pie ģimenes ārstiem ievērojami samazinātos,» skaidro I. Aizsilniece.
Neracionāli izmantoti resursi
Otra problēma ir tā, ka reizēm pacienti ļoti neracionāli tiek sūtīti uz izmeklējumiem. Uz magnētisko rezonansi pacientus sūta neatkarīgi no tā, cik liela ir nepieciešamība. Ārsti vēlas ļoti precīzi zināt diagnozi, bet nepadomā, cik tas izmaksā valstij, un neapsver citas iespējas. Rindas rodas arī tāpēc, ka ģimenes ārstiem nav tiesību nosūtīt pacientu uz izmeklējumiem. To drīkst darīt tikai speciālists. Ģimenes ārsts nosūta pacientu pie speciālista, speciālists sūta pacientu uz izmeklējumiem, un pēc tam viņš nāk atpakaļ pie speciālista. Ja ģimenes ārstam būtu atstātas tiesības pašam nosūtīt un sagatavot visu nepieciešamo informāciju par pacienta veselības stāvokli pirms konsultācijas pie speciālista, pacientam daudz ātrāk būtu iespēja saņemt galīgo slēdzienu.
To, ka tiesības uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, sākot no 2018. gada 1. septembra, ir personām, kuras veic sociālās apdrošināšanas iemaksas vispārējā nodokļu režīmā vai ir kādā no sociāli mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, kuras automātiski apdrošinās valsts, ģimenes ārste vērtē pretrunīgi. Viņa uzsver, ka šajā sistēmā ir ļoti daudz kļūdu un mēs virzāmies pretējā virzienā tam, ko ir atzinušas starptautiskās organizācijas un valstis, kurās ir obligātā veselības apdrošināšana, proti, svarīgākais ir nodrošināt veselības aprūpi visiem iedzīvotājiem. Cilvēki, kuriem nav naudas, bieži vien nav pietiekami informēti par iespējām, kā viņi sev var palīdzēt. Viņi nedodas pie ārsta un novilcina situāciju līdz brīdim, kad smagā stāvoklī nokļūst slimnīcā. Ar šādu situāciju varējām sastapties 2009. gadā, kad tika samazināts veselības aprūpes budžets un daudzi pakalpojumi tika izņemti no valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. Izmaiņu rezultātā pacienti pie ārsta pēc palīdzības griezās ļoti smagā stāvoklī. I. Aizsilniece norāda, ka mēs neesam padomājuši par riskiem. Lai administrētu sistēmu, ir vajadzīgi vismaz divi miljoni eiro, līdz ar to rodas jautājums par šīs sistēmas lietderīgumu. Ja darba ņēmējs strādā tikai ceturtdaļslodzi un maksā nelielu sociālo nodokli, viņam pienākas pilns valsts apmaksāto pakalpojumu grozs, bet pašnodarbinātajam, kurš maksā ievērojami lielākus nodokļus, jāveic ikgadējā veselības apdrošināšanas iemaksa.
«Es domāju, ka tas ir diezgan negodīgi. Pašreiz izskatās, ka finansiālais pienesums no šīs sistēmas nebūs tik liels un cilvēki strādās ceturtdaļslodzi, lai par viņiem tiktu veikts sociālais maksājums, bet tas droši vien būs diezgan formāli. Otrkārt, administratīvais slogs veselības aprūpes pusē būs ļoti liels, jo ģimenes ārstiem būs jāšķiro, kurš ir maksājis, kurš nav maksājis. Ģimenes ārsti ir ļoti norūpējušies. Mēs virzāmies pretēji tam, ko iesaka pasaule, — lai ātrāk izārstētu cilvēku, mums viņš jāiekļauj veselības aprūpes sistēmā, nevis jāizslēdz,» ir pārliecināta I. Aizsilniece.
Tikai sadarbojoties panāksim uzlabojumus
Nozīmīgs jautājums ir arī jauno speciālistu trūkums reģionos. Lai to mazinātu, nepieciešams sadarboties ar pašvaldībām. «Jaunie speciālisti grib skaistu un interesantu dzīvi. Viņi grib doties uz kultūras pasākumiem, satikties ar draugiem. Būtībā jau Latvija nav liela. Problēmas sagādā tas, kādā stāvoklī ir mūsu ceļi un cik ilgs laiks jāpavada ceļā, lai nobrauktu 200 kilometrus. Mūsdienās lielajās Eiropas valstīs to iespējams izdarīt pusotrā stundā, diemžēl mums tas reizēm aizņem trīs stundas, līdz ar to jaunie speciālisti, strādājot attālākos novados, jūtas nedaudz izolēti,» pārdomās dalās Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente. Daudzas pašvaldības piedāvā jaunajiem mediķiem dzīvesvietu, taču ir vērts padomāt arī par konferencēm un kongresiem, kas nav industrijas apmaksāti, bet ko atbalsta pašvaldība. Šāda prakse tiek piekopta daudzās pasaules valstīs. Par to, ka jauns cilvēks dodas prom no mājām, brauc uz otru Latvijas galu un uzsāk dzīvi no sākuma, viņam jāsaņem finansiāls bonuss. Protams, jādomā arī par to, kā attīstīt kultūras dzīvi reģionos.
Īstenojot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta reformas, vajadzētu domāt par to, cik daudz Latvijas iedzīvotāji zina par neatliekamās palīdzības sniegšanu jeb atdzīvināšanas pasākumiem. Diemžēl skolā šīs zināšanas netiek mācītas. Brīdī, kad cilvēks vēlas iegūt autovadītāja tiesības, viņam šīs prasmes nākas apgūt, bet tās ātri aizmirstas. Vislabākie rezultāti atdzīvināšanā un cilvēka dzīvības saglabāšanā ir tajās valstīs, kur šīs zināšanas tiek regulāri atgādinātas. «Vēl viena lieta ir tā, ka pie mums vēl joprojām Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu sauc par niekiem. Brigādes izsaukšana mūsu valstī ir ļoti dārgs pasākums. Tie ir divi aspekti, par ko mums vajadzētu domāt un runāt.
Pieņemam vēlamo par esamo
Ļoti svarīgi ir arī tas, lai valsts sektors sadarbotos ar profesionāļiem nozarē. Piemērs tam, ka sadarbība nenotiek, ir e-veselības ieviešana. Ir pagājuši deviņi mēneši un e-veselības darbība ir uzlabojusies, bet vēl aizvien turpinām saņemt informāciju par to, ka būs pārtraukums un notiks sistēmas uzlabošana. Katrā ziņā to nevar salīdzināt ar aprīļa beigām un maija sākumu, kad kolēģi devās brīvdienās, jo viņi nespēja atvērt darbnespējas lapas un e-veselība bija paralizēta. Ģimenes ārsti pagājušajā gadā brīdināja, kas notiks, ja e-veselība netiks sakārtota līdz 2018. gada 1. janvārim. Diemžēl neviens tajā neieklausījās un notika viss, ko ģimenes ārsti paredzēja. Man ir ļoti žēl, ka mēs tik daudzus gadus pēc Padomju Savienības izzušanas vēl joprojām valstiskā līmenī domājam tāpat — kā mēs pateiksim, tā jūs darīsiet. Mēs gribam pieņemt vēlamo par esamo. E-veselību vajag. Tā ir jāuzlabo, bet svarīgākais ir tas, ka valsts ierēdņiem jāsadarbojas un jāieklausās nozares profesionāļos,» uzsver I. Aizsilniece.