«Problēmu veselības aprūpes jomā netrūkst»

Veselība

Viens no būtiskākajiem veselības aprūpes sistēmas kvalitātes un efektivitātes rādītājiem ir tās pieejamība. Problēmas šajā jomā galvenokārt saistītas ar ilgstošām rindām uz valsts garantēto aprūpi, finansiālajiem ierobežojumiem un ģeogrāfisko sasniedzamību. Lai noskaidrotu, kāda ir situācija mūsu pusē, uz sarunu aicināju Talsu novada iedzīvotāju, trīs bērnu mammu, kura ar problēmām veselības aprūpes sistēmā sastapusies ne reizi vien.
Sarunas sākumā Zane (vārds mainīts) atzīst, ka, audzinot trīs bērnus, dažādās ārstniecības iestādēs nācies atrasties salīdzinoši bieži. Viņasprāt, daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka. «Esmu sastapusies ar situācijām, kad, gaidot rindā pie ārstiem vai reģistratūrā pie lodziņa, cilvēki paši kašķējas un saņem tādu pašu attieksmi pretī. Cenšos laikus visur pieteikties, līdz ar to man ir arī pozitīva pieredze, taču uzskatu, ka līdz galam ar veselības aprūpes sistēmu Latvijā kaut kas nav kārtībā. Viena no lielākajām problēmām ir garās rindas. Mums Rīgā ir daktere, un es jau zinu, ka nepieciešamības gadījumā rindā būs jāgaida līdz pat pusgadam. Problēma rodas tad, ja vajadzība ir akūta. Es šādā gadījumā izvēlos maksāt par pakalpojumu pati, bet ir cilvēki, kas to nevar izdarīt. Viena vizīte maksā 15 eiro, pēc tam jānopērk kalns ar zālēm un atkārtoti jāiet uz konsultāciju. Vīram pirms kāda laika bija jāveic magnētiskā rezonanse — lai saņemtu valsts garantēto aprūpi, rindā jāgaida pusgads. Izlēmām maksāt paši — izmeklējumu varēja veikt jau tajā pašā dienā, bet nācās atvadīties no vairāk nekā 100 eiro. Tā kā tas bija nelaimes gadījums, apdrošināšana sedza visas izmaksas, bet, ja nav apdrošināšanas, viss jāsedz pašam. Kādreiz paveicas, meitai izdevās sarunāt pierakstu divu nedēļu laikā, bet citreiz jāgaida ļoti ilgi. Diemžēl ne vienmēr cilvēks var gaidīt rindā sešus mēnešus, citreiz viņiem palīdzība nepieciešama steidzami,» uzsver Zane.
Šī gada pavasarī
nepatīkamu situāciju Zane piedzīvoja Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiālē, kur tika ievietota viņas mamma. Kad vaina tika konstatēta, medicīnas darbinieki, neskatoties uz pacientes slikto veselības stāvokli, piektdienas vakarā viņu izrakstīja no slimnīcas un ieteica meklēt speciālistu. Zane nekavējoties sazinājās ar privāto speciālistu, kurš pacienti solījās pieņemt pirmdien. «Caur paziņām sazvanījos ar dakteri, kurš teica — pirmdiena ir vēlākais brīdis, līdz kuram cilvēks ar tādu vainu var gaidīt. Pirmdienas rītā speciālists teica — vediet savu mammu pie manis. Palīdzēju mammai iekāpt mašīnā, un mēs aizbraucām uz Ventspili. Ja viņai pašai būtu jāsazvana speciālists, jāaizbrauc uz Ventspili un jāsameklē slimnīca, situācija varēja būt daudz bēdīgāka. Grūti iedomāties, kā ir vientuļajiem cilvēkiem un cilvēkiem, kuru kustību spējas ir ierobežotas,» pārdomās dalās Zane.
Viņa neslēpj sašutumu arī par reizi, kad pēc autoavārijas viņas dēlam Talsos tika uzstādīta nepareiza diagnoze. Ārsti norādīja, ka jaunietim viss ir kārtībā, un palaida viņu mājās, taču pēc laika ģimenes ārstam atnāca atbilde, ka viss tik labi nemaz nav. Tukuma slimnīcā jaunietim tika veikta datortomogrāfija, un izrādījās, ka viņam ir smagi lūzumi. Uzzinot diagnozi, Zane sazvanīja traumatologu, kas viņus aizsūtīja uz Rīgas Stradiņa slimnīcu. Pēc piecām uzņemšanā pavadītām stundām ārsts paziņoja, ka nākamajā dienā tiks rīkots konsīlijs un pacientam jāpaliek slimnīcā. «Ārsts teica, ka kauls ir ieliecies, staigājot tas varēja iedurties smadzeņu maisā un tad viņš paliktu kopjams. Tad gan man bija dusmas par to, ka Talsos viņu palaida mājās, sakot, ka tas ir tikai sastiepums. Operācija nebija vienkārša, bet esmu priecīga, ka mans bērns ir izglābts. Ja mani neapmierina viens speciālists, piesakos pie nākamā. Kāds cits varbūt samierinātos ar diagnozi, dzīvotu tālāk, un pēc tam rastos problēmas.
Diemžēl tas nav vienīgais
gadījums, kad vienā vietā ārsts pasaka vienu, bet otrā vietā — pavisam ko citu. Pusaudžu gados meitai pēkšņi sāka sāpēt mugura. Braucām pie fizioterapeitiem, neirologiem, traumatologiem, vertebrologiem, rehabilitologiem, un tad man radās jautājums — ja katru gadu ejam profilaktiskās pārbaudes, kā kaut kas tāds var notikt? Speciālists teica, ka tas nav noticis pēkšņi, bet gan veidojies gadu gaitā. Citur dakteris uzreiz pasaka — jums vajag koriģējošo vingrošanu, masāžas vai fizioterapeitu. Diemžēl mums tā nepaveicās,» teic Zane.
Par spīti piedzīvotajam viņa min arī kādu pozitīvu piemēru. Pagājušajā gadā viņas onkulim bija nepieciešama operācija. Zane sazvanījās ar dakteri, un, tā kā situācija bija nelāga, operācija par valsts naudu tika veikta pāris nedēļu laikā. Ārsts bija ļoti atsaucīgs, pēc operācijas sazinājās ar Zani, sniedza norādījumus tālākajā atveseļošanās procesā un turpināja uzturēt kontaktus arī tad, kad pacients no slimnīcas jau bija izrakstīts.
Zane uzskata, ka nozīmīga loma veselības aprūpes sistēmā ir medicīnas darbinieku attieksmei pret pacientu. Ja tā būtu labvēlīgāka, nebūtu nepieciešamības meklēt palīdzību citviet. «Parasti cenšos tikt ar visu galā pati, bet pirms astoņiem gadiem, kad meitai bija rotavīruss, sabijos, zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un jautāju, ko man darīt. Viņi teica, lai pirms došanās uz Kuldīgu vai Ventspili iebraucam Talsos. Iebraucām Talsos un dabūju rājienu: «Mums taču nav bērnu ārsta, ko jūs te atbraucāt ar bērnu?» Kad paskaidroju, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki tā ieteica rīkoties, bija jānoklausās lekcija arī par šo tēmu. Tikai pēc laika darbiniece nomierinājās un pastāstīja, kā šādā situācijā vajadzētu rīkoties.
Analīzes nododu tepat
uz vietas, bet, ja gadās kaut kas nopietnāks, pārsvarā braucu uz Rīgu, līdz ar to jauno speciālistu trūkumu īpaši neesmu izjutusi. Esmu dzirdējusi, ka uz Talsu veselības centru šobrīd brauc dažādi speciālisti, arī pie ģimenes ārsta eju tepat. Problēmu un ārstu kļūdu veselības aprūpes jomā netrūkst, bet esmu laimīga, ka mēs vienmēr esam tikuši cauri sveikā,» atvieglojumu pauž Zane.