Medicīnas sakārtošanā darāmā joprojām ir ļoti daudz

Veselība

Pēdējos gados par medicīnas aprūpes pieejamību publiski runāts plaši. Solīti uzlabojumi, ērtāka piekļūšana pie speciālistiem, lielākas algas ārstiem un pārējam medicīnas personālam, kā arī citi labumi. Talseniece Gunta Aizpure, kura medicīnā strādā vairāk nekā desmit gadu, atklāj, ka darāmā, lai šo jomu sakārtotu, vēl ir ļoti daudz.
Gunta Aizpure agrāk strādājusi Talsu rajona centrālajā slimnīcā, bet tagad viņas darbavieta ir divās lielākajās Latvijas slimnīcās — Rīgas austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra «Gaiļezers» neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās medicīnas centrā. Kāpēc divas darbavietas? Lai varētu izdzīvot.
Jaunie bēg no valsts struktūras
Sarunas sākumā aizrunājamies par speciālistu pieejamību reģionos un Rīgā, kur tā ir lielāka, bet arī ne bez saviem mīnusiem. Gunta uzskata, ka pašvaldībām daudz vairāk vajadzētu domāt, kā piesaistīt speciālistus reģioniem. Nepamanīts nevar palikt fakts, ka mūsu novados lielākā daļa ģimenes ārstu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā un jauno, kas viņu darbu turpinātu, nav daudz. Turpinot sarunu par speciālistu piesaisti, viņa novērojusi, ka jaunie speciālisti no rezidentūras labprāt izvēlas braukt uz dežūrām Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī, jo pašvaldība piedāvā dzīvesvietu un sola citu pretimnākšanu. Tas ir labi, ka vietvara rūpējas un ir ieinteresēta, lai viņu teritorijā strādātu labi speciālisti un cilvēki būtu apmierināti. Vērojama tendence, ka ārsti arvien vairāk izvēlas veidot savas privātprakses, strādā vairākos privātajos veselības centros, vai izbrauc no valsts, lai nopelnītu. Lai kļūtu par ārstu, ir jāapgūst ļoti daudz zināšanu vairāku gadu garumā, un, redzēdami, kāda neadekvāti liela slodze un zems atalgojums ir valsts slimnīcās, jaunie speciālisti bēg no valsts struktūras. «Nevar rezidentam samaksāt 200 eiro un cerēt, ka viņš savu nākotni arī saredzēs valsts finansētā slimnīcā,» saka Gunta.
Lai ārsts baltā halātā būtu ar zināšanām
Nevar noliegt, ka dažādas medicīnā izmantojamās aparatūras ir kļuvušas modernākas, ar daudz lielāku iespēju izmeklējumā iegūt precīzākus datus. «Ne vienmēr ar to pielietošanu tiek arī sasniegts labs rezultāts,» teic Gunta. «Tā sauktajos krievu laikos ārstiem pietika ar dažām izmeklēšanas metodēm, lai saprastu, kāda ir diagnoze. Tagad, lai noteiktu diagnozi, slimniekam veic neskaitāmus izmeklējumus, dažbrīd pat nevajadzīgus. Pacienti ar šiem aparātiem tiek apstaroti par daudz. Mani biedē fakts arī par onkoloģiju. Nav jābūt ārstam vai profesoram, lai saprastu, ka vēzis attīstās nenormālā tempā un jebkurā vecumā. Domāju, ka onkoloģijas pacientiem nav pienācīgas aprūpes. Tas, ka pie varas esošie runā par zaļajiem koridoriem vai «rozā istabām», ar to vien nepietiek. Cilvēkiem trūkst informācijas. Atminos tā sauktajā krievu laikā tiem, kam konstatēja arodslimību, bija jābūt uzskaitē un jāiet regulāras veselības pārbaudes. Šobrīd nekā no tā nav.»
Arī jaunie ārsti esot dažādi. Ir tādi, kam tas ir dzīves aicinājums un to var redzēt viņu ieinteresētībā, bet ir tādi, kas iet uz prestižu amatu un galvenais ir nauda. «Mums uzņemšanā ir daudz saskares ar jaunajiem rezidentiem. Pietiek redzēt, kā viņi strādā, uzvedas un paši savā starpā runā, un viss ir skaidrs,» saka Gunta. Viņa uzskata, ka ārsts ir prestiža, noderīga un vajadzīga profesija. Tai pašā laikā ikviena pacienta vēlme ir, lai ārsts baltā halātā būtu ar zināšanām, sirds degsmi palīdzēt.
Mūsu valstī medicīnas sistēma nav īsti pareiza, jo tā nav normāla situācija, ka valsts līdzfinansējums uz daudziem izmeklējumiem ir tikai gada pirmajā pusē. Tam pie jebkura speciālista vajadzētu būt nodrošinātam visa gada garumā. «Pie noteiktiem speciālistiem pacients ir spiests iet par maksu. Tas nozīmē, ka ģimenē ir jābūt labam finansiālam stāvoklim, jo ir situācijas, kad gaidīt nevar,» saka mediķe.
Aizrunājamies arī par darbu
divu lielāko Latvijas slimnīcu uzņemšanas nodaļā. Gunta stāsta, ka dežūrā, kas ilgst diennakti, atpūtas brīžu ir maz. Pārsvarā pacientu vecums, kas stājas stacionārā, ir no 70 gadiem un uz augšu. Vidējā vecuma, darbaspējīgo cilvēku ir ļoti reti. Arī Rīgā jūtams, ka šī vecuma cilvēku vairs nav tik daudz kā agrāk. Šie cilvēki pēc palīdzības vēršas akūtos gadījumos vai kad ir nopietns signāls, ka nepieciešama palīdzība. Pārprasts ir arī uzņemšanas nodaļas darbs. Tur vajadzētu vērsties pacientiem, kuriem ir akūta nepieciešamība pēc palīdzības. Ikdienā vairumā esot hronisku slimību pacienti, un lielākajai daļai nebūtu jābrauc uz uzņemšanu, bet jāiet pie ģimenes ārsta. Taču to viņi nedara, zāles nepērk vai nevar nopirkt. Kad paliek slikti, sauc ātros. Palīdzība jāsniedz arī uz ielas klīstošajiem jeb bezpajumtniekiem, kas bieži vien ir alkohola vai citu apreibinošo vielu reibumā. Tie pirms izmeklējumiem ir jāatbrīvo no blusām, utīm, blaktīm, jānomazgā un jāiedod tīras drēbes. Kāds vēl uzprasot, vai nepienākas arī ēdiens, kas, pēc Guntas domām, neesot slimnīcas uzņemšanas nodaļas funkcija.
Veselības aprūpes darbinieki — neaizsargāti
Strādājot valsts slimnīcā, Gunta uzskata, ka viņai kā veselības darbiniekam būtu tikai normāli, ja valsts nodrošinātu veselības apdrošināšanu. Viņasprāt, mediķiem neatkarīgi no tā, kur viņš strādā un par ko, vajadzētu būt apdrošināšanas polisei un nodrošinātām visām vakcinācijām. «Tā būtu drošības izjūta, ka valstij esam vajadzīgi. Mēs savā darbā neesam pasargāti no nekā, jo uzņemšanā var ienākt dažādu slimību pacienti. Katrā kontaktā ar pacientu arī mums pastāv inficēšanās risks, jo ir pacienti ar HIV, AIDS, C hepatītu, tuberkulozi un citām bīstamām saslimšanām. Es gribētu zināt, kas pēc kāda laika strādās slimnīcās?» saka Gunta. Te ir stāsts ne tikai par ārstiem, bet arī vidējo personālu — medicīnas māsām un to palīgiem. «Jaunās māsiņas atnāk, un ir tādas, kas pat diennakts dežūru neiztur un ir prom. Kā kurā nodaļā, māsai ir no 20 līdz 30 pacientu. Un arī darba slodze ir neadekvāta vienam cilvēkam, vai tā ir medicīnas māsa vai viņas palīgs. Palikušas ir tikai tās, kurām tas ir aicinājums un kuras daudzus gadus ir nostrādājušas medicīnā. Kur viņas ies? Kurš vēlas strādāt psiholoģiski un fiziski smago darbu par zemu samaksu? Prasības medicīniskajam personālam ir lielas. Tev prasa būt smaidīgam, profesionālam, laipnam, bet kādu smaidu no manis var gaidīt, kad daudzo pacientu dēļ galva kūp un kājas deg no fiziskās slodzes. Valsts slimnīcās smaidu nav. Jānovērtē, ka vēl uzņemšanas nodaļā ir dežūrārsti un māsas, un viņu palīgi, kas darbu veic. Darbs divu lielāko Latvijas slimnīcu uzņemšanas nodaļās nav viegls, jo ir brīži, ka pacienti uz slimnīcu tiek atvesti ik pa četrām minūtēm,» par savu darbu stāsta talseniece.
Valdībai būtu jāsaprot, ka slimnieka statusā var nokļūt jebkurš. «Mans aicinājums viņiem tad būtu nebraukt uz citām valstīm, bet nākt uz jebkuru Latvijā esošo valsts finansēto slimnīcas uzņemšanas nodaļu un redzēt, kā lietas šeit notiek, nevis ārstēties privātās klīnikās, kur ir smaržīgas, vienvietīgas palātas ar dažādām ekstrām. Lai visiem ir vienlīdzīga situācija. Tad varbūt kaut kas mainītos. Partijas tagad pirms vēlēšanām sola zelta kalnus, vieglāku pieejamību dakteriem. Tas ir triks, lai cilvēkiem aizmālētu acis. Ar to vien nepietiek. Ir jābūt vēlmei un interesei tiešām šo jomu sakārtot, jo šo gadu laikā šī jautājuma risināšanā ir paveikts ļoti maz. Ikkatrs vēlas būt vesels, un ceru, ka šīm lietām sāks pievērst pastiprinātu uzmanību,» sarunas noslēgumā saka Gunta.